Ponaštas – Lukaševskas

senkultūra

Izplatīta atšķirīgos variantos, pastāvēja blakus vienā teritorijā Halštates u. c. senkultūrām, kas izraisīja strīdus par Piemares, Pševoras, Lužices (Lauzices, Zarubincu) senkultūru piederību venēdiem, bet venēdi taču dzīvoja tagadējās Dienvidslāvijas teritorijā un tikai ap 2. gs m. ē. sāka bēgt no Romas impērijas, ieklīda Baltijā un citos Eiropas nostūros, nesdami līdz savu augsti attīstīto kultūru, kas ietekmēja citu cilšu attīstību.

Ponašetas - Lukaševkas senkultūras apgabals robežojās ar Tripoļes - Kukutenu - Gumeļnicas senkultūras cilšu, t. i., rūtu apdzīvoto apgabalu Rumānijā un Moldovā, bet sākās Baltijas jūras piekrastē, tātad Prūsijā.

''Spriežot pēc visa, kas līdz šim zināms, mēs varam secināt, ka šī senkultūra un apbedījumi piederēja vienai un tai pašai tautai, kura tur dzīvoja pirms slāviem, lai arī kā šo tautu dēvētu - tā bija baltiešu radinieku tauta. Tā bija sasniegusi augstu kultūras briedumu un nepazina karus. Tāpēc senie slāvi, atnākdami ar savu primitīvo kultūru, to it viegli un varmācīgi izkāva, par ko liecina daudzie kapu lauki '' - rakstīja Prāgas universitātes vēstures, arheoloģijas un etnogrāfijas zinātņu doktors un profesors L.Niderle (191).

Ponašetas - Lukaševkas senkultūrā bija izplatītas bronzas un sudraba pakavsaktas, kuras kala no spirālēs satītām paresnām stieplēm. Pakava saktu ieguva, šo tinumu izliecot pakava formā, sakaļot un salodējot kopā. Tā iznāca kaut kas līdzīgs smalkam sietam. Virsū lika bronzas lodīšu virknes. Saktas vidū iestiprināja labi apdarinātu liela sukcinīta (Baltijas jūras dzintara) gabalu. Jostas sprādzes izkala kā taisnstūra formas rāmīšus, kurus piestiprināja sleņģenes galiem. Sakabināšanai kalpoja āķis, kuru piekala vienam rāmītim saāķēšanai ar otra rāmīša malu. Mirušos kremēja un apbedīja pēc Zvankausu kapu senkultūras tradīcijām. Tātad nekā sevišķi atšķirīga nebija, bet rumāņu nacionālais lepnums prasa, lai viņu teritorijā būtu savas senkultūras.