Tripoļjes zemkopības senkultūra bija izplatīta Tīrupes vidustecē, lejtecē, Prutas upes piekrastēs un Moldovā, kā atzina daudzi zinātnieki, tā piedzīvoja savu zvaigznīšu brīdi laikā no 3500. līdz 2500. g. p. m. ē. un tad pārauga Tripoļjes - Kukutenes kopīgajā senkultūrā visai negribīgi (135), kas bija raksturīgi tam, ja etnosi sajaucās.
Tripoļjes senkultūrai tika piešķirtas šādas pazīmes: grāvjiem un vaļņiem apjoztas apmetnes; lieli ciemati - vairāki simti mājokļu; 300 - 10000 iedzīvotāju; telpas apsildītas ar pavārdiem, māla krāsnīm, manteļskursteņiem; attīstīta vara un bronzas kausēšanas, izliešanas un kalšanas tehnika, kaut gan arvien vēl pastāvēja krama rīki un krama medību ieroči; attīstīta aušana un pinumu darināšana, pītu, māliem apziestu režģu (rūtu) izmantošana dzīvojamo telpu iekšējai un ārējai apdarei; trīskrāsaini zīmējumi uz dzīvojamu māju iekšējām sienām; mala klons ar akmentiņu un gliemežnīcu rotājumiem; lopi turēti atsevišķi, ganīti tālās ganībās kalnos; keramika iekrāsota; tai raksturīgas horizontālu, vertikālu, slīpu un rombiski krustenisku līkloču un viļņu veida līniju, apļu, krustu, spirāļu grupu kompozīcijas; mirušie apbedīti galvenokārt uzkalniņu kapos (kurgānos) - sākumā bedru skeletu kapos ar guldījumiem saliektā stāvoklī uz sāna un sarkanas minerālās krāsas iekaisījumiem, vidus periodā - pelnu bedrīšu, tad krāšņu pelnu urnu (antropomorfo, bikonisko, olveida, mucas veida u. c.) kolektīvo un individuālo katakombu (akmens zārku) uzkalniņu uguns kapos, bet vēlajā periodā atjaunojās skeletu kapi, kuriem blakus pastāvēja urnu uguns kapi.
Galvenās saimniecības nozares - trīslauku zemkopība (kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi, prosa, lēcas, zirņi, pupas, āboliņš, lini, kaņepes) un piemājas lopkopība. Lopus turēja ziemā kūtīs, vasarā ─ kalnu ganībās, kur pienu pārstrādāja uz vietas sierā, sviestā, rūgušpienā, nosmalsta krējumā, brinzā; turēja tauru tipa govis, izkoptus vilcējus zirgus, piena ķēves, jājamzirgus, darba vēršus, ragainās un tolās aitas un kazas, mājas cūkas, pīles, zosis, suņus, kaķus, bet turpināja arī medīt, zvejot zivis, vākt meža un zemes bišu medu, ūdensputnu olas, riekstus, meža ogas un augļus.
Atrastas no māla darinātas stilizētas sieviešu un zoomorfas figūriņas, kas liecina, ka pastāvēja mātes, auglības un senču kults, matrilineāri egalitārā sabiedriskā struktūra, kurā izdalījās priesteri, amatnieki, zemkopji, kopienu mantinieki, vēlēti vadoņi. Tā jau bija tauta.
Atsegti rituālu apbedījumi augstu, mākslīgi uzbērtu kurgānu apakšā, dolmenā ar ieeju, bet kalnam apkārt sakārtoti menhiri saulgriežu punktu virzienos, kas rāda kalendāra iezīmes, kā arī plašas saiešanu mājas ar paaugstinājumiem, altāriem un upura akmeņiem.