Turpinājums1. Apmetņu izzušana
Kad ap 24. g. tk vidu p .m. ē. sākās Skandināvijas apledojums, apmetnes izzuda cita aiz citas ziemeļa platuma grādos, bet pret dienvidus vēju apmetņu skaits pieauga, apdzīvotības josla noslīdēja sākumā pret dienvidiem zem 56. ziemeļa platuma grāda, bet 20. g. tk p .m. ē. pat zem 51. ziemeļa platuma grāda, bet vēl pēc 4 g. tk arī tās izzuda.
Vienas cilvēku grupas nonāca Donavas upes piekrastē un gar to iegāja Rietumeiropā, atstādamas pazīstamo Oriņakas (29. - 19. g. tk p .m. ē.), Solutrē (19. -16. g. tk p .m. ē.) un Madlēnas I (18. - 13. g. tk p .m. ē.) senkultūru Francijas dienvidus departamentos un Pireneju kalnos, kur alās atrada ledū sastigušo cilvēku kaulus veselām ģimenēm. Tajā laikā (20. - 14. g. tk p .m. ē.) Ziemeļāfrikā radās Ibermaueras senkultūra, kura savu nosaukumu dabūja no līdzības Ibērijā (Spānijā) un Mauerā (Vācijā) atklātajai Madlenas un Solutrē jauktajai senkultūrai (177). Kad sniegs pārklāja kalnus tādā biezumā, kad krams vairs nebija atrodams, cilvēki izdrāza kaula un raga uzgaļus šķēpiem un bultām, nažus, krama un raga kapļus, kasīkļus ādu apstrādei, kas tad arī raksturoja Madlēnas senkultūru.
Otra cilvēku grupa pārgāja Kaukāza kalnus pretējā virzienā un ieradās Aizkalnē, kur pirms tam bija sācies viņu senču ceļš uz Eiropu.
Tajā laikā Sungirā palika jaunu, spēcīgu cilvēku apbedījumi, Sungiras apmetne palika zem ledus, radās Kostjonku I, Andrejevas, Maltas apmetnes, bet tās arī tika pamestas, lai pēc kādiem 1700 g. rastos citas Kostjonku apmetnes.
Traģēdiju labi parāda Kostjonku apmetņu laika mērījumi, kuri uzskatāmi sakrīt ar Virma apledojuma 4. fāzes satarpfāžu laiku (2. at):
u Kostjonku 1 un 21 apmetnes radās Virma apledojuma interglaciālā perioda 8. starpfāzē un to inventārs tika atzīts par tuvu Ziemeļūralu Lāča alas apmetnes inventāram, bet apmetnes nepastāvēja ilgāk par 30 - 40 gadiem, divām cilvēku paaudzēm;
u Kostjonku 19 apmetne radās Virma apledojuma interglaciālā perioda 9. starpfāzē, pastāvēja pavisam īsu laiku, nekad vairs neatjaunojās un ātri vien pārklājās ar biezu ledus un sniega kārtu, kura atstājusi savas sastinguma zīmes Zemes pīšļos; apmetņu Kostjonki - 3 un Kostjonki - 13 divu vai triju mītņu kultūrslāņi bija pavisam plāni, - radušies Virma apledojuma interglaciālā perioda 11. starpfāzē.
Līdzīgas sakarības ir redzamas arī citās vietās, piemēram, Molodovas V apmetņu grupā, Krimā, Azovas jūras piekrastē, Dienvidūralu apgabalā, Priekškaukāza, Kaukāza kalnu ieleju alās.
Rihtas apmetņu grupas senkultūra, kura jau bija sasniegusi Poliju vēl 28. g. tk p .m. ē., bet pēc 20. g. tk p .m. ē., kā atzina Ukrainas arheologs Boriskovskis, tā strauji izplatījās gar Dņestras un Prutas upēm uz leju, pret dienvidiem, Donavas upes piekrasti, Centrālajā Eiropā un Rietumeiropā, kur atstāja klasiskās senkultūras, kas nebija nekas cits, kā vien pavisam retas īslaicīgu apmetņu vietas, kurās uzlasītas izskalotas senlietas (179).
Tika atklātas apmetnes, kuras radušās pēc 19. g. tk p .m. ē. Molodovas grupā un tā sauktajā Strinkas grupā.
Strinkas grupā iegāja Osinkas, Horobas, Stinkas I un II, Buzdužānu grotas apmetne. Molodovas grupā bija pavisam 30 jaunu apmetņu, kuras tika atzītas par sinhronām un līdzīgām Strinkas apmetnēm, t. i., tās bija radušās 19. g. tk p .m. ē. un pastāvējušas līdz 16. g. tk p .m. ē., bet tad izzudušas, pārklājušās ar sanešiem 1 - 1,5 m biezumā (486).