Sniegs lēkšķēm krita, pārklādams
Šķēpus varoņiem, kas visā spēkā
No sniega skavām tiecās izrauties,
Bet velti savus spēkus šķieda,
Jo nekustīgi stinga bez spēka palikuši.
Vien iedobums virs katra cīnītāja
Sniegā palika kā piemiņa par posta nāvi.
(Mahabharata)
1.7. pastāsts
Atkāpšanās un bojāeja
Tas notika Virma apledojuma 4. fāzes 8. - 10. starp fāzē, laikā no 21200. g. līdz 13000. g. p. m. ē., kad samērā pēkšņi uznākušais sals un apledojumi lika protobaltiem Arktisko pirmdzimteni, tai tuvākos apgabalus pamest, atkāpties arvien tālāk pret dienvidiem, doties uz vietām, kur vēl bija iespējams dzīvot, kur vēl bija medījamie zvēri, bet starp tiem sāka dominēt ziemeļbrieži, lapsas, vilki, lāči, caunas, vāveres, polārās irbes, pūces, bet lielie dzīvnieki sastinga ledū blakus medniekiem (483).
Visu pārklāja ledus un sniegs kilometru biezā kārtā. Tā bija protobaltu jeb otrās civilizācijas bojāeja. Tikai leģendās saglabājās nostāsti par pārdzīvotajām briesmām, kas aprakstītas sindu Mahabharatās un ariešu Avesti (sk. moto), un izmaiņas arheoloģiskajos pieminekļos, kuru skaits saruka, tad izzuda zem 10 - 15 m biezas sanesu kārtas.
Sadaļas:
2. Ziemeļbriežu kauli Donavas piekrastē