5. Austreņa pusē neatgriezās
Austrumeiropas paleolīta cilvēku pārceļojumi pāri Kaukāza kalniem uz Aizkalni Skandināvijas apledojuma laikā nav apstrīdami, bet iespēja atgriezties šīs puses Aizkalnē bija apšaubāma un arheoloģiski netika apstiprināta, kas ir izskaidrojams ar apledojuma izplatību Sibīrijā.
Ģeologi skaidro, ka tad, kad Eiropā valdīja mēreni aukstais Gumeļinas stadijas klimats, Austreņa Āzijā trakoja Gadanskas apledojums, kāpēc tajā laikā arī netika atklāti un nevarēja būt nekādi arheoloģiskie pieminekļi, esošie pārklājās sanesumu iežiem. Taču saglabājās vienīgi trīs augšminētās apmetnes Austreņa Sibīrijā, tostarp Jeņisejas piekrastes Afontova kalna 2. apmetne, kura radās 19229. g. p .m. ē., bet pēc pāris gadiem tās iedzīvotāji izzuda, neatstādami nekādus pieminekļus, kas norādītu pārcelšanos uz citu vietu.
Ūralu kalnu dienvidu galā saglabājās vienīgi Kapovas alas apmetne, kuras kultūrslānis izzuda ap 16. g. tk sākumu p .m. ē. Tātad nav nekādu liecību, ka klasiskie Kromaņonas cilvēki jeb protobalti būtu varējuši atgriezties Vidusāzijā cauri Sibirijai, turklāt Āzijas kromaņonieši ir gājuši bojā Gadanskas apledojuma laikā, izņemot vienu ģimeni Kamarbandas alā, kas atrodas pret dienvidu austreni no Kaspijas jūras tagadējās Afganistānas teritorijā (2. st.), un izņemot tās ģimenes, kam izdevās pāriet Kaukāza kalnus un apmesties Mezopotāmijā, tagadējās Irākas teritorijā aptuveni 19. - 18. g. tk p .m. ē., t. i., apledojuma (glaciālās) fāzes maksimuma sākumā, kad vidējā temperatūra nokritās līdz – 38...40 oC pie paaugstināta gaisa mitruma, ko izsauca saglabājies zemes siltums un straujā gaisa temperatūras krišanās, kalpojot straujam apledojumam. Tā tas bija visā Eiropā, Āzijas un Āfrikas ziemeļa daļā (šaipus kalniem un kalnu rajonos), kā arī Ziemeļa Amerikā. Ir izteiktas hipotēzes, ka tajā laikā sinantropiskā tipa kromaņonieši esot ieceļojuši Amerikā pa jūras šaurumu starp Bēringa un Čukču jūru, kur ģeoloģiskā situācija bija citāda, nekā tagadējā laikā.
