Turpinājums5. Aiz polārā loka
Maskavas Arheoloģijas institūta izdevumā par paleolītu tika nosauktas trīs droši zināmas apskatāmā laika paleolīta apmetnes polārajos apgabalos:
z Bīzovas alas apmetne,
z Talicka vārdā nosauktās Ostrovas apmetnes,
z Lāču alas apmetne Komi Republikā,
z trīs apmetnes Ziemeļa un Polārajos Ūralos, - Pečoras upes piekrastēs.
Minētās apmetnes pastāvējušas 27. - 20. g. tk p. m. ē., citās vietās vēl 16. g. tk p. m. ē. Tā, piemēram, Bīzovas alā atrastajā ugunskurā atrastajam apdegušajam mamuta kaulam izdarīja radikarbona mērījumus, kurš uzrādīja 26380. g. p. m. ē., bet kāds cits kauls tika iemests Bīzova alas ugunskurā 24620. g. tk p. m. ē. Bīzovas alā atrada 142 senlietas, kurām bija otrreizējas apstrādes pazīmes. Pārsvarā bija prizmatiskie nukleji, no abām pusēm asināti naži un cirvji, protosvīdru vītola lapas formas plakanie bultu un šķēpu uzgaļi, šķēpu metamais zizlis (mamuta ilknis).
Radikarbona (14C) mērījumi ļauj spriest, ka protobalti ir dzīvojuši polārā loka platuma grādos Mologas - Šeksnas siltajā periodā un līdz pat pēdējam, visniknākajam aukstuma uzliesmojumam Skandināvijas apledojuma laikā, kad vai nu gājuši bojā vai aizceļojuši. Katrā ziņā šie cilvēki bija iemācījušies izdzīvot dziļā ziemā, ģērbties zvērādās, medīt pilnīgi jaunas zvēru sugas, jo mamuti, sumbri, zirgi, lielie brieži, alu lauvas izmira, palika mūsdienu ziemeļu klimatā dzīvojošie zvēri. Kaulu kaudžu analīze rāda, ka viņi medījuši lapsas, stirnas, caunas, vilkus, lāčus. Arheologa M.Taļicka atklātās Ostrovas virszemes un alu apmetnes ir pastāvējušas līdz 18. g. tk vidum p. m. ē., kad bija sācies ļoti nikns aukstums. Tur tika atklātas divas akmeņu krāvuma pavārdu vietas, kurās atrada apdegušus mamuta kaulus (128). Arī Lāču alas apmetne ir pastāvējusi aukstajā laikā. Lāču alā arheologs V.Kaņivecs atrada dažus krama kalumus, ugunskura vietu, kurā bija sadeguši mamuta kauli. Viņš atzina, ka krama kalumi atbilstot Sungiras atradumiem un Kostjonku agro apmetņu inventāram, kaut gan starp tiem dažas būtu pielīdzināmas mezolita senlietām (132).
Par to, ka cilvēki tiešām ir dzīvojuši Austrumeiropas polārajos apgabalos, pierāda aiz 60. ziemeļa platuma grāda Austrumeiropā nosauktie 8 paleolīta pieminekļi, tostarp Obas upes deltas apvidus krama kalēju darbnīca, 4 alu apmetnes Pečoras upes baseinā, no kurām viena tika atklāta Bērzupes un Pečoras satecē, Jaunās zemes pussalas apmetne Baltās jūras pašā piekrastē, dažas apmetnes Karēlijā, Kolas pussalas Zivju līča piekrastē. Apmetnēs aiz polārā loka tika atrastas Kostjonku tipa senlietas un ugunskuru vietas, bet citas ziņas nav atklāti publicētas, jo tur atradās padomju militāri stratēģiskie objekti, ko neviens "mirstīgais" nedrīkstēja ieraudzīt, kaut gan par tiem zināja visi un par visu.