1.6.ps

9. Apmetnes Krimā

Krimas pussalā ir zināmas kādas 12 vai 13 paleolīta (35. - 14. g. tk p. m. ē.) apmetnes: Čokurča, Vilku grota, Kiikoba, Staroseļje, Adžikava, Bahčisaraja, Zaskaļņaja, Prolomas grota, Sevukaja, Sarkanupes vecgravas komplekss (4 - 5 apmetnes), Belogorska, Šaitankoba un vēl dažas.

Belogorskas ģimeņu grupas apmetnes atradās Baltās klints (Akkajas) piekājē, kādā kalnu sēņveida pārkares 6 - 10 m platajā platformā. Tur bija izvietotas 15 akmens krāvuma pavārdu vietas (ģimeņu mītnes). Piecas mītnes atradās atklātā vietā, pārējās bija izvietotas dziļā grotā. Kādus 3 - 4 km aiz Baltās klints pagrieziena atklāja Sarikajas grotu apmetņu grupu, Prolomas grotas apmetni, Sarikajas virszemes atklātā lauka apmetņu grupu. Visas šīs apmetnes uzskata par sinhronām, radušās laikā no 35. līdz 32. g. tk p. m. ē., apmetņu inventārs tika atzīts par Imeretijas senkultūras senlietām.

Detalizētāku apmetņu izpēti veica arheologs un entuziasts G.Boņčosmailovskis laikā no 1915. līdz 1918. gadam. Viņa pētījumi ļauj secināt, ka šajā apmetņu gūzmā krama kalumi atbilda zobainās Mustes senkultūras beigu posmam, kurā Imeretijas senkultūras senlietas jau bija pārveidotas tādā formā, kādā tās tika atrastas Kubaņas upes baseina senlietu kolekcijās, tostarp nesimetriskie trīsstūra formas plāksnīšu kasīkļi un naži, kasīkļi ar ‘piesi’, plāksnīšu bultu uzgaļi, kuriem esot bijusi šauras vītola lapas forma un zobaina malu retuša kā Kostjonku senkultūras 17. apmetnes kalumos (480).

Izpētot Kiikkobas apmetni, G.Boņčosmailovskis atklāja pieauguša shulieša un zīdaiņa apbedījumu, kuru uzskata par vecāko cilvēka apbedījumu Eiropā.

Apbedītie gulēja akmens bedrē, kuras malas bija apkaltas un nolīdzinātas, bedres dibens padziļināts. Skeletu bija sabojājuši zvēri, izmētādami kaulus plašā apkārtnē. Taču zinātniekam izdevās tos atrast un sakārtot skeletu pilnā anatomiskā stāvoklī. Miroņi esot gulējuši uz labajiem sāniem, galvu pret rītausmu, pievilktiem ceļgaliem, virs biezas sarkanās minerālās krāsas iekaisījuma. G.Boņčosmailovskis secināja, ka tur apbedīta māte un viņas 6 - 8 mēnešus vecs bērniņš, ka “sieviete un bērns bija seneiropeīdi ar arhaiskām un vāji izteiktām negroīdo neandertāliešu iezīmēm” (480).

Kaulu izpētē piedalījās daudzi zinātnieki, katrs deva savu slēdzienu. Galavārds tika dots A.Formozovam un pazīstamajam antropologam G.Debecam. Palika spēkā G.Boņčosmailosvska spriedums, bet G.Debecs tam piebilda, ka sievietes piederība Kromaņonas cilvēkiem esot nepārprotama, kaut gan vaibstos esot saglabājušās neievērojamas negroīda iezīmes (110), bet otrs pazīstamais augstās kantoru nomenklatūras partejiskais antropologs V.Aļeksejevs palika pie sava sprieduma - negroīdā neandertāliete (86), kaut gan biologi iebilda, ka 1 - 2 gadu tūkstošos cilvēks nevarēja tā pārtapt pilnīgi citas rases cilvēkā (110).

Vēlākos gados Staroseļjes apmetnes paleolīta kultūrslānī atrada vēl viena Mustes beigu laika cilvēka apbedījumu. Apbedījums bija līdzīgs minētajam Kiikkobas kapam. Arī tur bija apbedīta māte un 18 - 20 mēnešus vecs bērniņš. A.Formozovs apbedīto sievieti nosauca par neoeiropieti, kura filoģenētiskajā ķēdē ieņemot vietu tūliņ aiz Shulas cilvēka, bet gala vārdu atkal teica G.Debecs, ka: “Kiikkobas un Staroseļjes apmetnēs bija apbedīti cilvēki, kuriem bija izteikti Homo sapiens, nevis neandertāliešu vaibsti un galvaskausa morfoloģija bija ļoti tuva eiropeidiem, koeficients tuvs 68 - 70, mūsdienu cilvēkam tuvas acu orbītas un zobu ligzdas, stāva piere un citi eiropeiskie kranioloģiskie rādītāji, tāpēc tos es vēlētos nosaukt par Kromaņonas cilvēka tāliem senčiem ar tik vāji izteiktām negroīdu iezīmēm, ka tās šajā gadījumā nav ņemamas vērā, pie tam tas bija pats vecākais Austrumeiropas paleolīta cilvēks, kas dzīvoja 32. - 30. g. tk p. m. ē., vismaz pirms pēdējā lielā apledojuma, bija pirmeiropeīds, kurš bija samērā tuvs tā sauktajam Shulas alas eiropeīdam, nekā klasiskajam Kromaņonas cilvēkam (110).

Krievijas arheologs G.Boņčosmailovskis atzina, ka zem apskatītajiem kultūrslāņiem esot bijuši sterili sanesumu ieži ļoti biezā kārtā, bet zem tiem vietu vietām esot atrasti Azilas senkultūras čoperi. Tāpēc viņš secināja, ka biezais segums liecinot par šīs senkultūras citu Homo sugu pārstāvju izmiršanu pirms pēdējā lielā apledojuma, pirms protobaltu ienākšanas, laikā, kas izslēdzot iespēju Krimā satikties Kromaņonas Shulas alas cilvēkiem un pirms tam izmirušajiem neandertāliešiem, kas tik pat labi varēja piederēt kādai citai Homo sugai, ka tāpēc nevarot runāt par viņu sakrustošanās vai evolūcijas iespēju, bet gan par kādu no diviem Kromaņonas cilvēku senču tipiem (480), kuri tolaik vēl nebija izpētīti.