Turpinājums3. Kubaņas apmetņu grupa
Kādu shuliešu apmetņu grupu atklāja Kubaņas upes baseinā, nevis pašas Kubaņas upes piekrastēs, bet vairāk gan kreisā krasta pieteku piekrastu alās.
Blakus alu apmetnēm jau bija puspagraba virszemes mītnes. Krama inventārā iezīmējās sīkplāksnīšu bultu uzgaļi, kuriem bija izteikta šauras vītola lapas forma, labi retušētas apmales ar robiņiem un bedrītēm, kas darīts tādēļ, lai uzgalis paliktu zvērā un nepazustu.
Kubaņā ir zināmas Iļskas, Smoļinskas, Bakinas, Griškinkalna, Hadīženskas, Tuhinas apmetnes Baltupes baseinā, Abadzehas, Farskas un Kolosovas apmetnes Lābas upes kreisā krasta pieteku piekrastēs, Siņuhovas apmetne Lābas labajā krastā, Armavīras apmetne Kubaņas upes kreisajā krastā. Tās uzskata par pirmā ieceļošanas viļņa cilvēku 35. g. tk p. m. ē. celtām apmetnēm. Vai nu cilvēki vairojās ļoti lēni vai agri apmira, jebšu daudzas apmetnes vēl nav atklātas, bet tik garam laika posmam, kas mērījams gadu tūkstošos, atklāto apmetņu skaits bija pārāk mazs.
Vēl bija Akmens tilta, Sātana pārkares un Ruslāna alas apmetnes Lābas un Baltupes lejtecēs, kuras radušās 34. - 33. g. tk p. m. ē., tātad 1000 - 2000 gadus pēc Imeretijas pirmajām apmetnēm.
Iļskas apmetni atklāja 1963. g. Iļskas upes alūvija slāņa virspusē, kurā atrada Imeterijas senkultūras krama darbarīkus un kaula bultas, žebērkļus, līkločiem rotātus kaula zižļus, kurus, kā jau minēju, izmantoja šķēpu mešanai, un sieviešu figūriņas, lielu daudzumu alu lāča, briežu, kalnu āžu, vilku, bebru, lapsu, vāveru un putnu kaulus un zivju zvīņas. Tātad tika medīti vientuļi dzīvojuši zvēri, ūdensputni.
Zvejniecība bija jaunums Imeretijas senkultūrā vismaz arheologu skatījumā. Turklāt kaula žebērkļi un šķēpu metamie zižļi tika izgudroti par gadiem agrāk, nekā domāja zinātnieki, kuri atklāja Homo sapiens kaulus Francijas Kromaņonas alā (516).
Augšminētie atradumi liecina, ka Kubaņas upes baseinā izkaisītajās apmetnēs dzīvoja atsevišķas nelielas ģimenes, kurām nebija spēka bara dzīvnieku medīšanai ar iedzīšanas paņēmienu. Pie tam Iļskas apmetne atradās atklātā vietā, kas pats par sevi ir jaunums, kurš ieguva tālāku attīstību nākamo paaudžu apmetnēs Austreņa Eiropā.
Virszemes mītnes - otrs jaunums Imeretijas senkultūrā. Tās bija puspagraba tipa būves ar kāršu karkasu un jumta segumu, savienojumiem izmantojot lūkus un dzīvnieku galvaskausus. Jumtus pārsedza adām, bet mītni un pagalmu rotāja ar lielo dzīvnieku, sevišķi mamutu kauliem.
Iļskas virszemes apmetnes kultūrslānis bija nepārtraukts un biezs. Pirmo reizi atklāja akmeņu krāvuma pavārda vietu, pirmo reizi atrada mītnes vietu, kur celtniecībā izmantoti lielo dzīvnieku kauli, koka slieteņi, ādu segumi. Kaut gan mamuti šajos platuma grādos dzīvoja, tie netika medīti. Iļskas apmetnes kultūrslāņa apakšā atrada Imeretijas senlietas, kuras kaltas Levaluā stilā. Tāpēc šīs senlietas nosauca par "Mustes senkultūras Imeretijas Leveluā krama industrijas varietāti". Senlietu klāstā bija šaurleņķa vienādsānu trīsstūra formas kasīkļi un naži, kuri pa plāksnītei atšķelti no koniskajiem nuklejiem. No šādiem trīsstūrīšiem bija veidoti bultu uzgaļi, kuru apakša bija nedaudz ieliekta un tāpēc tie atgādināja vītola lapu.
"Mustes senkultūras Imeretijas Levelua krama industrijas varietāte" esot pastāvējusi 33. - 30. g. tk p. m. ē. un ir uzskatāma par Kostjonku senkultūras sākumu Kubaņā un turpinājumu Sungirā, par protosvidru senkultūras varietāti (129).
Par darba dalīšanu un maiņas attiecību sākuma vietu uzskata Akmens tilta apmetni, kuru 1961. gadā atklāja A.Formozova vadītā arheologu grupa kādus 6 km no Maikopas pilsētas, Kubaņas upes pietekā Baltupē ieplūstošā strauta deltas paaugstinājumā, kur senos laikos atradās Puškina un Ļermontova apdziedātais Akmens tilts pār Baltupi. Zem tilta klintī bija šī ala, kas tā arī tika nosaukta par Akmens tilta alu.
Alas ieejas platformā un pašā alā atsedza 184 m2 plašu kultūrslāni. Tur bija daudz apdegušu kaulu, 1600 krama kalumu, bet kaula un raga senlietu nebija. Nebija arī kaltu un cirvju. Toties kasīkļi un naži sastādīja 60 % no senlietu klāsta. Tāpēc A.Formozovs izteicās, ka tie ir maiņas tirdzniecības sākumi (468).
Gubskas apmetne atradās Boriskovska aizā un tika pārdēvēta par Sātana aizas apmetni. Tā bija tumša sēņveida kalnu pārkare, kādus 100 m virs palu ūdeņu līmeņa Gubas upē (Labas upes pieteka). Kultūrslānis bija viendabīgs. Tajā atrada 163 kaltus, 55 nuklejus, 109 plākšņveida nažus, tostarp arī trīsstūra formas nažus un pieminētos bultu uzgaļus, citas Imeretijas senkultūrai raksturīgas senlietas. Uz atklājumu pamata tika izdalīta Gubskas senkultūra.
Kādus 40 - 45 cm zem kultūrslāņa izkaltā šaurā bedrē atklāja apbedījumu, no kura bija saglabājusies sarkanas krāsas josla rītausmas virzienā, augšējā delma kauls, gūžas kauls, galvaskausa paura kauls un apakšžoklis. Pārējos kaulus neatrada. Izteica domu, ka tos būšot izvazājuši zvēri.
A.Formozovs izpētīja delma kaula, gūžas kaula un galvaskausa novietojumu kapā un secināja, ka mirušais guldīts uz labajiem sāniem, seju pret saulrietu, pievilktiem ceļgaliem. Blakus mirušajam atradās loks un bultas, no kurām bija saglabājušies lapiņas veida plakanie uzgaļi, lāča lāpstiņas kauls ar ģeometriskiem rakstiem un sadilušu caurumu pakarināšanai kaklā. Tas ir bijis ap 172 cm garš Kromaņonas cilvēks, aptuveni 45 - 50 g. vecs, kura galvaskausā varēja saskatīt izdziestošas negroīda pazīmes (466), - tātad shulietis.