Turpinājums2. Imeretijas senkultūras
pieminekļi
Pavisam droši var izsekot shuliešu ceļu, pāri Kaukāza kalniem caur Armēniju uz Austrumeiropu, jo viņi atstājuši pirmos saprātīgā cilvēka pieminekļus Aizkaikāzā, Armēnijā, Grūzijā, Priekškaukāzā, Krimā un citās vietās. Šie savdabīgie shuliešu atstātie arheoloģiskie pieminekļi tiek dēvēti par Imeretijas senkultūru, kuras pamata pazīmes ļauj izsekot shuliešu turpmākajiem piedzīvojumiem. Imertijas senkultūru pirmo reizi atklāja Grūzijas Imeretijas novadā.
No Kurdistānas uz Armēniju - tāds bija shuliešu tālākās virzīšanās ceļš. Šo migrāciju skaidro ar auksta, sausa laika iestāšanos Aizkalnē, kas lika cilvēkiem meklēt jaunas dzīvesvietas, jo reizē ar aukstuma vilni izmainījās flora un fauna, ierastos medījumus nācās arvien grūtāk iegūt, bet dzimtas tajā laikā jau pārtapa ciltī, kurai nācās arvien grūtāk nodrošināt ģimenes ar pārtiku. Šīs migrācijas laikā Aizkalnē Baradosas un Shulas pieminekļi pakāpeniski izzuda, toties tie parādījās Aizkaukāzā, kur labi saskatāma Baradosas senkultūras pāraugsme Imeretijas senkultūrā, kas noticis lēnām - vairākos gadu tūkstošos. Kā tas arī nebija, viņu ceļojums saskan ar augšminētās teiku pa ieceļošanu no austreņa puses. Kurdistānas Šanidaras alai tuvākās bija Talgaras un Azihas alu apmetnes (38. - 37. g. tk p. m. ē.), Nurisas un Damdšilas alu apmetnes (37. - 36. g. tk p. m. ē.), kurās pēc Šanodaras alas pamešanas parādījās Baradosas senkultūrai tuvas senlietas. Kādi apstākļi spieda cilvēkus emigrēt no dzimtenes, var spriest no tā, ka saglabājušās tikai divas dzimtas. Kas noticis ar pārējām, nav nosakāms - pieminekļu nav.
Talgaras un Azihas apmetnes atradās Kaspijas jūras Kuras līča ziemeļa piekrastes Karabahas kalnugrēdas austrumu nogāzes tāda paša nosaukuma magmas plūsmu izveidotās alās. Tāda izcelsme ir arī pārējām Kaukāza kalnu alām. Tās ir sausas, drošas dzīvošanai un siltas, salīdzinot ar Shulas un Šanidaras alām.
Abās Karabahas alās bija 6 m bieza sanesumu kārta, kura iedalīta 10 horizontos, skaitot no augšas uz leju. Horizontos 10 - 7 atrada neandertāliešu Ašēlas senkultūras senlietas. Sesto horizontu veidoja sterili sanesumu ieži, bet virs tiem atklāja attīstītās Mustes (Mustjē) senkultūras Baradosas paveida senlietas, kuras bija kaltas tikai no obsidiana (vulkāniskā stikla) un atgādināja Imeretijas senkultūras agro akmens industriju, kura atklāšanas laikā vēl nebija izdalīta. Tāpēc to nosauca par Talgaras senkultūru, bet šīs nosaukums nepastāvēja ilgi. Tagad tā tiek ietilpināta Imeretijas senkultūrā, konkrētāk - šis senkultūras Baradosas varietātē. Azihas alā bija saglabājusies kāda sarkanu krāsu zīmēta dižo āžu medību aina un sievietes kontūras, krusta zīmes (469). Arī Razdanas upes aizā tika atklātas shuliešu dzīves vietas alās. Šo alu tuvumā ir atsegti obsidiāna slāņi. No tiem tad arī ņēma obsidiana gabalus, veidoja koniskos, vienlaukuma prizmatiskos un diskveida nuklejus, bet no tiem atšķēla vajadzīgās formas sagataves darbarīku izgatavošanai (471).
Tā paša laika apmetnes atklāja Džaktranas alā, kura atradās blakus Nurisas alai Zangas upes aizā, kādus 20 - 30 km pret ziemeli taisnā līnijā no Erevānas. Taču izrakumi tajās nav veikti, senlietas savāktas šurfos, t.i., akas veida izlūkošanas izrakumos. Arī tās bija obsidiāna senlietas. M.Pankina atzina, ka šajās senlietās, kuras bija līdzīgas gan Baradosas senkultūrai (Šanidaras alas C kultūrslānis), gan augšminēto alu senlietām, esot jāuzskata par agro Imeretijas senkultūru, kaut gan tika atrasta viena trīsstūra formai tuva plāksnīte, kuras vienā stūrī bija izveidots īlenam līdzīgs piesis, kādu Imeretijas klasiskajā senkultūrā nebija.
Nurisas apmetne atradās tikai 3 - 4 km no Erevānas pie Zangas upes, kura iztek no Sevāna ezera. Nurisas alā savāca 130 agrajai Imeretijas senkultūrai tuvas senlietas, kuras Ļubins ierindoja Mustes senkultūras Levaluā varietātē, jo atradumos bija daudz minētā veida bifasu (470).
Centrālajā Kaukāzā, Kuras upes augštecēs labā krasta pieteku veidotajās aizās, tika atklāta otra Aizkaukāza paleolīta pieminekļu grupa alās: Sašguzetas, Čahmakalas, Juharisalasas, Šahlu, Gumaretas, Šamšvildas, Copu u.c., bet Kuras kreisā krasta augšteces pieteku Alazānas un Ioras piekrastu aizās bija vēl trešā apmetņu grupa alās un grotās: Kistaūri, Isnaūri, Melāni, Ziāri un Kvemokedas alas. M. Mansurovs šo alu senlietas ierindoja zobainās Mustes senkultūras varietātē, jo nažu un kasīkļu asmeņi bija retušēti ar kādu īpašu ‘dubultpiesitiena’ paņēmienu, atstājot bedrītes, kuras asmeņus padarīja robaini zobainus, pie kam inventārā esot bijuši Imeretijas senkultūras nukleji, bifasi, īleni, kaula un raga bultu uzgaļi, atrasti zīmējumi melnā un sarkanā krāsā uz alu sienām, dzīvnieku kauli (472).
Kāda cita apmetņu grupa tika atklāta Kaspijas jūras piekrastē, kā arī Suramskas un Trialetas kalnu grēdu ieskautā ieplakā, kur no Kazbeka augstumiem lejup šāvās Kuras upi veidojošās kalnu upītes, krizdamas lejup pār klinšu sienām ar lielu troksni.
Kazbeka dienvidu piekalnēs, Dienvidosetijā tika atklātas Lašē Baltas, Tigvas, Goristavi, Kverneti, Kaleti, Karakustskavas un Kudaras I apmetnes, kurās pārsvārā bija bifasi, koniski šķēpu uzgaļi, trīsstūra formas šķērsasmeņu naži un kasīkļi, kā arī Imeterijas senkultūras senlietas. V.Ļubins domā, ka šo apmetņu iedzīvotāji kādā aukstuma vilnī pirms Malogas - Šeksnas interglaciālā perioda būšot pārvākušies lejāk un apmetušies Imeretijā, kur tajā laikā pieauga apmetņu skaits un izveidojās Imeretijas senkultūra. Ja neskaitot bifasu skaita pārsvaru, senlietas šajās augstkalnu apmetnēs bijušas identiskas Imeretijas senlietām
Imeretijas klasiskos pieminekļus (kopskaitā 36) ir jāiedala trijās grupās, proti, pirmo ienācēju atstātajos pieminekļos (skat. augstāk) jeb Imeretijas senkultūras Baradosas paveidā; attīstītās Imeretijas senkultūras pieminekļos un Gubskas senkultūras pieminekļos, kurus atstāja protobalti, kuri bēga atpakaļ uz Aizkalni pēdējā apledojuma laikā.
Pirmās un otrās grupas, t.i., Imeretijas senkultūras, pieminekļu nav daudz. Tie ietver divus kultūrslāņus. Augšējais kultūrslānis, kuru no apakšējā kultūrslāņa atdala sterili sanesumu ieži, ir 3. grupas - Gubskas senkultūras pieminekļi. Tāda, piemēram, bija Ahtaširas alas apmetne, kurā bija pat 3 kultūrslāņi. Apakšējais kultūrslānis bija veidojies laikā no 35050. g. līdz 32840. g. p. m. ē., vidējais slānis radās 18050. g. p. m. ē. un bija plāns, bet trešais kultūrslānis virs biezas sanesumu iežu kārtas bija radies 8940. g. p. m. ē. (442).
Par tipiskām Imeretijas senkultūras apmetnēm uzskata Herguliskldē, Torokldē, Togonkldē alu, Sareksas pārkares, Bnelekldē, Samgbklē, Samkrchlekldē, Mgovimevi, Dzudzumas, Gvardžilaskldē, Deviskldē alu apmetnes, Uzvaras grotas apmetni, Baltalas alas un virszemes apmetnes, Sakbardžilas, Čahati un Svantās Savēnas virszemes apmetnes, pavisam 17 dzimtu apmetnes, kurās dzīvoja aptuveni 100 - 200 cilvēku.
Herguliskldē atrodas Varevī ciema teritorijā, 15 km pret ziemeļrieteni no Čiaturas pilsētas, Hergulijas upes labā krasta pietekas Kvirilī labajā krastā, 20 m augstumā no palu ūdeņu līmeņa. Ala ir 31 m dziļa, 4 m plata, ieeja ir šaura, bet 2 m augsta. Tātad ala bija piemērota dzīvesvieta lielai dzimtai. Alas kultūrslānim bija tikai viena kārta. Krukovska kolekcijā ir saglabāti slīplaukuma prizmatiskie nukleji, regulāras formas nažu plāksnītes ar noapaļotu tveramo malu, Imeretijas senkultūrā pazīstamās raga un kaula senlietas, tostarp mamuta ilkņu šķēpi un krāšņi rotāti šķēpu metamie zižļi. Šajā kolekcijā iegāja arī Sadžrahijas, Sakdžiskldē un Čeltistsvi alu apmetnēs iegūtās senlietas.
Torokldē alā atrada 31 prizmatisko vienlaukuma nukleju, 2 ķīļveida nuklejus ar divām atskaldāmajām virsmām. Nukleji bija nelieli. Tiem bija atšķirīgas proporcijas. Atskaldītajām plāksnītēm bija ķīļveidīgi slīpas atskaldes virsmas. Bija arī vulkaniskā stikla kalumi - ķīļveida cirvji. Kasīkļi bija veidoti no atskaldņiem. Nažveida plāksnīšu bija maz. Nukleju kodolus izmantoja par kaltiem un cirvjiem. Kādas 10 pagaras nažu plāksnītes bija lokveidīgi izliektas. Tām abas malas bija retušētas tā, ka tveramais gals palika apaļīgs, bet asmens - slaidi noasināts (462).
Arheologs S.Zamjatins uzskatīja, ka "Torokldē un Herkuliskldē apmetnes nav sinhronas, jo inventārs raksturo pakāpenisku Imeretijas senkultūras izaugsmi... Torokldē krama industrija ir pārdzīvojusi ilgstošu izaugsmi no kādiem senākiem akmens kalšanas paņēmieniem, kādi bija pazīstami agrākajās Aizskaukāza apmetnēs, kuri vēl nav pienācīgi izpētīti un ietiecas Āzijas vidienes Barodosas, Shulas senkultūrās" (475).
Sagvardžilas ala atrodas Grūzijas Zestafānas rajonā, Dzevrulas aizā, pa kuru plūst Kvirilī upes pieteka Dzevrula. Alas nosēdumu kultūrslānī tika atrastas attīstītās Imeretijas senkultūras senlietas. Tāpēc domā, ka kultūrslānis veidojies ne agrāk par 32. g. tk p. m. ē.
Tur pat blakus bija Aizbērtā ala. Tai dots tāds vārds tādēļ, ka to bija aizbēruši kalnu nogruvumi. Tajā atrada senlietas, kuras bija līdzīgas Dienvidosetijas apmetņu senlietām, ar ko tika pierādīts, ka Imeterijā ienākušas Dienvidosetijas augstkalnu apmetņu iedzīvotāju ģimenes un apmetušās Aizbērtajā alā. Aizbērtās alas senlietām tika izdomāts garš nosaukums: “Mustes senkultūras fināla Levaluā varietāte Imeretijas agrajā senkultūrā, kura pastāvējusi 34. - 33 g. tk p. m. ē. vai nedaudz agrāk, pirms klimata pasliktināšanās. Kā rāda Rionas upes piekrastu apmetņu kultūrslāņu organisko vielu analīze, pēc 32. g. tk p. m. ē. klimats tiešām kļuva ievērojami aukstāks, alpīni vēss, jo kultūrslāņos atrastas sasaluma pazīmes, kādu vecākajos slāņos nebija; tajā laikā izzuda platlapju koki un daudzi ziedaugi, siltumu mīloši dzīvnieki; saglabājās skuju koki un augstkalnu ziedaugi. Tāpēc apmetņu kaulu kaudzēs atrada tikai kalnu dižāža (Capra spel.), staltradža (Cervus elaphus), mazā meža zirga (Equus caballus), vilka (Canis lupus), lapsas, mazo grauzēju, kalnu ērgļa, pūces un ūpja kaulus, bet pinkainā buļļa (Bos spel) kaulu nebija” (443).
Jūrmalnieki - tā esmu nosaucis iedzīvotājus apmetņu grupā, kura kopš 32800. g. p. m. ē. izauga Melnās jūras piekrastes līdzenumos. Ieskatoties Virma apledojuma gaitas shēmā, varam uzzināt, ka tajā laikā klimats Kaukāza kalnu novados palika krietni bargāks nekā mūsdienās, ar ko var izskaidrot cilvēku samērā strauju pārvietošanos no kalnu alām uz zemākām vietām Melnās jūras piekrastēs.
Jūras piekrastē, kādus 50 - 60 km pret ziemeļrieteni no tagadējās Derbentas pilsētas, Sulanas upes baseinā, tika atklātas Čumusinīras Gedžūnas apmetnes, kuras diemžēl vēl nav izpētītas, bet senlietas iegūtas šurfā. H. Amirhanovs tās nosauca par zobainās Mustes Levaluā varietāti, jo bijuši bifasi, retušēšanā pielietots Levaluā paņēmiens. Tātad Levaluā retušēšanas paņēmienus Imeretijas senkultūras akmens darabarīku kalšanā atklāja Čumusinīras Gedžūnas apmetņu shulieši un aiznesa pāri visai Eiropai, kur šo metodi atklāja Francijā (472).
Šajā plašajā apgabalā bija zināmas kādas 11 vēl agrāk veidojušās apmetnes un dažas pēc 32. g. vidus p. m. ē. radušās apmetnes. Tās bija izvietotas atsevišķām kompaktām grupām, kuru centrā palika kāda vecāka apmetne.
Jūrmalas grupā var izdalīt divas apmetņu apakšgrupas:
z apmetnes, kuras radušās 36. - 35. g. tk p. m. ē.: Ačigvaras, Očamčiras, Kalasuras, Bogovežtas, Kurderes, Ežeru, Lečkohu, Kaldahvaru, Barmijas, Leselidzes, Heivanu, Plastunskas, Azinas, Hostinas, Voroncovas un Navažižinas apmetnes, kuras apdzīvoja aptuveni 120 -150 cilvēki;
z apmetnes, kuras radušās 35. - 33. g. tk p. m. ē.: Okumas, Apiaņčas (Kepbogazas), Aukstās grotas (Hupinipšahvas) un Santas Savanes apmetnes veidoja otru jūrmalnieku apmetņu grupu, kura atradās pret ziemeļrieteni no pirmās grupas apmetnēm, apzinātas pavisam 19 apmetnes (aptuveni 95 - 100 cilvēku).
Par Barmijas, Lečkopas, Acinas un Okumas apmetnēm aprakstu nav.
Apaņčas un Kepbogazas ala atrodas Apaņčas kalnu grēdas saullēktu nogāzēs, Kodoras upes aizas kreisajā krastā, 5 km pret dienvidiem no Abhazijas Gulrikšas rajona Cebeldu ciemata, 450 m virs jūras līmeņa. Tā ir milzīga vulkāniskas izcelsmes ala, kurā kultūrslānis aizņēma 276 m2 lielu kompaktu laukumu. Zem 7 m biezā dažādu vēlo ģeoloģisko pārvērtību slāņa 2 m2 laukumā atrada ap 100 Imeretijas senkultūras senlietu. Pēcāk šo kultūrslāni atsedza lielākā platībā, bet krama kalumu vairāk nebija, - tikai vēsā kalnu klimatā dzīvojušu dzīvnieku kauli. Rūpīgāk izpētot, krama senlietu koncentrēšanās vietā atrada vairākas ugunskuru vietas, tālāk - kaulu kaudzes, kurās atrada pinkainā buļļa (35 - 40 %) un staltbrieža (25 - 30 %), kā arī alu lāča, lapsas, vilka, savvaļas zirga (ap 5 %) kaulus, stiebrzāļu, vīksnas, oša, ozola, priedes, egles un lazdas ziedputekšņus. Tā kā stiebrzāles klintīs neaug, tad nāca pie secinājuma, ka tās vākuši kādu kilometru attālajā pļavā sēklu ieguvei vai pakaišiem guļvietām, bet skuju koku čiekurus un lazdu riekstus būs vākuši pārtikai. Kādā attālākā stūrī atrada ugunskura vietu un lielu vairumu Imeretijas senkultūras senlietu (kasīkļu, nažu, nukleju, urbju) un krama lausol; mso-ansi-language:LV;mso-char-type:symbol;mso-symbol-font-family:Symbol'>- 40 %) un staltbrieža (25 - 30 %), kÄ