4. Ziemeļa un rieteņa atzars
Vidusāzijas Dainasū un Tedženas piekrastēs dzīvojušās Āzijas kromaņoniešu cilts atzars aizvirzījās Altaja novadā un Kazahijā, apiedams slapjās vietas un senlīčus pa augstienēm, tā kā augšminētās apmetnes Jaukutijā varēja atstāt šis, nevis Ļenas piekrastes sinantropiskais atzars. Taču mēs nezinām, kā izskatījās daba Jakutijā tajos tālajos laikos, stāsta, ka tur ir bijis sekls jūraslīcis (5).
Ziemeļa un rieteņa atzara sākums ir meklējams Altaja novadā, kur Karatau kalna piekalnēs atklāja vienu Boriskazgānas apmetni un divas apmetnes Tamirkazganas apkaimē. Senlietas atrada ieapaļos laukumos ap pavārdu vietām, no kā spriež, ka viņiem bijušas ovālas formas mītnes.
Citas apmetnes atradās kādus 3 - 5 km pret rītausmu no Kartalas upes. Blakus Mustes senkultūras senlietām bija arī čoperi, kas ļauj secināt, ka tur kādu laiku blakus dzīvojuši arhantropi, šīs apmetnes tika datētas ar 50. - 30. g. tk p. m. ē.
Tik ilgā laikā varēja notikt ne tikai kardinālas vides izmaiņas, bet arī pirmo ieceļotāju izmiršana, atjaunošanās, daudzkārtēja sajaukšanās.
Šis apmetnes ļauj secināt, ka tā ir bijusi kāda agra ienācēju saime, kura būs apsteigusi Šīskalnes Vidusāzijas ienācējus. Tā vai citādi šīs apmetnes rāda ziemeļa un rieteņa atzaru izaugsmi no Altaja agrajām apmetnēm, kuras laika ziņā sakrīt ar Dainasū apmetnēm. Šajā sakarā būtu jāmin Mazās Sijas upes piekrastes apmetne, Karakolas alu apmetnes, kurās senie cilvēki atstājuši Mustes laikmeta senlietas ar dažām Ašelas senkultūras iezīmēm un petroglīfus, apmetnes Jeņisejas piekrastē, kur Minusinskas novada Afontova kalnā bija Mustes senkultūras apmetne. Afontova kalna apmetne pastāvējusi kopš 33620. g. p. m. ē. Pēc tam radās Tumuras un Mīļas apmetnes Jakutijas dienvidrieteņa galā (28520. - 22020. g. p. m. ē.). Šīs apmetnes rāda tā laika sarežģīto dabas apstākļu ietekmi, kas izpaudās kā cilvēku apmetņu pakāpeniska virzību vispirms pa augstienēm pret ziemeli, tad pret rieteni, apejot pārplūdušās vietas.
Altaja novadā vēl ir zināmas Kanskas alu Mustes senkultūras apmetnes. Kanskas ala atrodas Čarišas upes piekrastē, tātad virzienā uz Kazahiju - pret ziemeļrieteni no sākotnējām apmetnēm.
Kazahijā bija pāris Mustes senkultūras Āzijas varietātes laikmeta apmetnes. Tā kā Centrālās Aizkalnes posmā no Kaspijas jūras saullēktu piekrastes līdz Shulas alām apmetnes netika atklātas, kaut gan sezonas apmetnes neviens vēl nav meklējis, tad varam secināt, ka Kazahijā tiešām ienāca tie paši Vidusāzijas kromaņonieši (A un B).
To pierāda arī tā laika ģeogrāfiskais stāvoklis: cilvēki varēja ienākt Altaja novadā un Kazahijā pa vienīgo ceļu,- apejot Kaspijas jūru gar dienvidu piekrasti, jo toreizējais Karakuma jeb Hirkānijas līcis, kur tagad ir tuksnesis, novirzīja cilvēkus pret rītausmu, bet Zeravšanas kalnu grēda tolaik bija pussala, Volgas līča ūdeņi savukārt skalojās Ūralu priekškalnēs Baškorstanā.
Vēl kāds atzinums: Stugnas apmetnes Ašēlas senkultūra nav radusi tālāku izplatību (443), pie tam pirmās, vecākās apmetnes (pēc Stugnas) saradās Dienvidkazahijā un minētajā austreņa atzara teritorijā.
Dienvidkazahijā ir zināma Ačisajas Mustes senkultūras apmetne Turlajas jeb Turlānas kalnu pārejā. Apmetnes kultūrslānis bija noslēpies zem sanesumiem 7 - 8 m dziļumā, Turlajas upes ieplakas kreisā krasta terasē.
Turlajā atklāja 15 pavārdu vietas, ap kurām bija izkaisīti apdeguši izmirušo pinkaino buļļu Bos spel., savvaļas zirgu, izmirušā kalnu milzu āža kaulu lauskas, prizmatiskie, diskveida un koniskie nukleji, akmens skaldīšanas lauskas, daži plākšņveida krama naži un kasīkļi, kaltveida cirvji, koniskie urbji un citas senlietas, tostarp ar ģeometriskām zīmēm rotāti kauli, kaula sieviešu figūriņas, kādas atrastas arī Tālo Austrumu un Kamčatkas apmetnēs, kas apliecinot etnisku tuvību (457).
Otra apmetne tika atklāta Balhaša ezera piekrastē. To nosauca vietējā ciemata vārdā par Sarinkas senlietu atradni, jo krama senlietas bija izkaisītas plašā teritorijā kalnu pārejā, upju ieplakās, vietās, kur atsedzās krama akmeņi. Šos atradumus nosauca par Dienvidu Kazahijas vēlā paleolīta senkultūru kompleksa lokālo fāciju, jo senlietas bija sajauktas un atspoguļoja vairākus laikmetus - Ašēlas, Mustes, laikmetu pēc pasaules plūdiem (13. − 10. g. tk p. m. ē.). Taču lielumā lielākais senlietu vairums tika atzīts par Mustes laikmeta (33. - 25. g. tk p. m. ē.) kalumiem, kuri atšķīrās ar Mustes senkultūrai raksturīgām iezīmēm, bet tajās bija daži Ašēlas senkultūras elementi.
Tātad tā ir bijusi seno mednieku sezonas apmešanās vieta, kura bijusi visai piemērota vienīgi lieliem mednieku kolektīviem baros dzīvojušu lielo zvēru medībām ar iedzīšanas paņēmienu, kad zvērus nogrūda aizā un tad apkāva (459).
Dienvidkazahijā apmetņu virknes iestiepās no Altaja novada, kur tika atklāta nedaudz agrākā Peščeru ciema apmetne Buhtarmas upes labajā piekrastē, kādus 12 km virs ietekas Irtišas upē (457).
Peščeros atrada "kultūrslāni ar Mustes laikmeta floru, faunu un krama industriju, ieskaitot regulāras formas mikroplāksnītes", bet tās pašas upes piekrastē, pretī Jaunnikoļskas ciematam, atklāja otru apmetni, kurā "tika atrasts Mustes senkultūrai tipisks ķīļveida nuklejs, plašs krama senlietu klāsts"(459). Altaja novadā pret Buhtarmas upes izteci, kā arī Jeņisejas upes augšteces piekrastē tika atklātas "apmetnes ar Peščeru un Jaunnikoļskas apmetnēm līdzīgu senlietu klāstu, kuru kalšanas tehnoloģijas bija gandrīz identiskas" (459).
Išimas un Nuras upju sateces vietā atklāja Batpakas VII apmetni. Blakus matainā degunradža un ziemeļbrieža kauliem tika atrastas divas krama plāksnītes un masīvs ģeometriskas formas kasīklis, vietējā tufa kalumi un šķembas, viens "vītola lapas formai tuvs bultas uzgalis. Angresoras ezera krastā bija vēl otra apmetne, kurā arheologs N.Klapčuks atklāja Mustes senlietu klāstu. N. Klapčukam bija zināmi vēl daži pieminekļi Ekvibastūzas kalnā pirms nolīdzināšanas" (459).
No Kalnu Šorijas (tagad Krievijas impērijas Novokuzņeckas apgabals) atkal bija atdalījusies jauna pazare, kura kādus 2 - 3 gs vēlāk aizvirzījās pret rieteni pa augstienēm. Par to liecina šādi atklājumi.
Karagandas apgabalā, Tobolas upes piekrastē, tika atklāta 741 m2 plašā Šikajevas II apmetne, kurā bija saglabājušies divu mamutu skeleti pilnā anatomiskā kārtībā. Vienu mamutu bija sadalījuši un izmantojuši pārtikā, bet otrs, acīm redzot, nokauts ādas dēļ un pamests. Ap pavārdu vietām mētājās snuķa gredzeni, skaldīti kauli, jašmas kalumi, 7 trīsstūraini krama naži.
Barabinskas stepē bija zināmas Vilkakrēpju un Melnezera apmetnes - kādus 140 km no Omskas pilsētas pret ziemeli, par kurām varot droši teikt, ka tās pastāvējušas Mologas - Šeksnas interglaciālā periodā.
S.Ceitļina radiokarbona mērījumi ļaujot atšifrēt Ziemeļa Kazahijas paleolīta apmetņu trīskāršā kultūrslāņa problēmu, proti, to rašanās laikmetus:
u apakšējie kultūrslāņi veidojušies 33395. - 29630. g.,
u vidējie - aukstuma periodā pēc 19500. g.,
u augšējie - pēc 13030. g. p. m. ē., stipri izskaloti, virs tiem - sterilas zemes slānis bez cilvēku klātbūtni apliecinošām pēdām (461).
V.Matušenko 1974. g. atklāja apskatāmā laika cilvēku apmetni Tomskas apgabala Molčanovas rajonā, vēl vienu apmetni Obas upes labā krasta terasē, kuras kultūrslānis bija trīskāršs. Apakšējais slānis ietiecās 35. g. tk p. m. ē.. Matušenko salīdzināja Molčanovas apmetnes krama darba rīkus ar Vidusāzijā, Kazahijā un Altaja novadā atrastajiem krama kalumiem un secināja, ka tie ir līdzīgi un tādēļ liecina par migrāciju no Aizkalnes Vidusāzijas uz Austreņa Eiropu.
Krievijas imperātoriskās Akadēmijas akadēmiķis I.Ļepehins 1871. g. atklāja tādas pašas kultūras pieminekļus Jaikas (Ūralas) un Baltupes (Belajas) upju piekrastes alās. S.Bibikovs 1921. g. izpētīja šos pieminekļus vēlreiz un secināja, ka tie ir turpinājuši Vidusāzijas Mologas - Šeksnas sākuma perioda senkultūru tradīcijas, kas norāda, ka te dzīvoja ieceļotāji no Vidusāzijas (443).
Tātad patiešām Eiropas klasiskā Kromaņonas cilvēka jeb protobalta senčos iegāja visvecākā - Āzijas sinantropiskā atzara kromaņonieša gēni, kam nu jau ir pietiekami pierādījumu, kas apliecina, ka tā M.Zonenbergas pierakstītā, Ozolu Mades teiktā Saullēktu leģenda par balto cilvēku jeb protobaltu izcelsmi no Tibetas, kā arī par piespiedu krustošanos ar sinantropiem, ir patiesa.