Turpinājums2. Vidusāzijas ciltskoks
Tajā laikā, kad sākās Āzijas Konoščeļskas apledojums, Āzijas Šīskalnes vidienes dienvidus piekalnēs (tagadējā Tadžikijā, Turkmēnijā, Kirgīzijā) radās Ašēlas senkultūras beigu laika, Mustes, Oriņakas, Solutrejas arheoloģisko senkultūru pieminekļi (100 - 14 tk g. pr. Kr), kuri pakāpeniski nomainīja cits citu, pie kam ir vērojams lūzums, ko iezīmēja Ašēlas un Oriņakas klasisko senkultūras pieminekļu samērā pēkšņa izzušana un ļoti lēns Mustes tipa "Āzijas paleolīta Karakamaras senkultūras ar Mustes un Ašēlas senkultūru krama industriju” pieminekļu skaita pieaugums, iepriekšējām senkultūrām izzūdot.
Tātad Āzijas kromaņonieši sāka savu attīstību no tās ģimenes, kas dzīvoja Kamarbandas alā, jo tādi paši bija Kaspijas jūras Krasnovodskas līča pieminekļi, no kuriem neatkarīgi pieminekļi parādījās Dainasū un Murgabas upju piekrastēs, bet no tiem savdabīgo Mustes senkultūras laikmeta senkultūras pieminekļu daudzums sāka palielināties apkārtnē, kaut gan ļoti lēnām virzienā pret ziemeļa rieteni (499).
Par to liecina Hodžentas alā Uzbekijā, Kairakumas lauka apmetnē Tadžikijā, Baigajā un Deņisova alā Altaja novadā un citās vietās Kazahijā, Obas krastā un Dienvidūralu Jurazaņas upes piekrastes alās atrastie minētās tipoloģijas akmens darbarīki, nomedīto Virma laikmeta dzīvnieku kaulu paliekas un ugunskuru vietas.
Pēc tiem atklājumi Ferganas ielejā un Karakumu tuksnesī, kas apstiprina šo secinājumu. Tur atklāja Mustes senkultūras laika apmetnes Hodžentas grotā, Amankutānas alā (Zarevšāna kalnājā), Karaburas apmetni Vahšas upes ielejā, Dzarkutānas apmetņu grupu Tadžikijā. Senlietu tipoloģija atbilda Aizkalnes apmetņu senlietu augšminētajai tipoloģijai, tā sauktajai "Āzijas paleolita Karakamaras senkultūra ar Mustes un Ašēlas senkultūru krama industrijai”.
Kopskaitā ir zināmas 44 Mustes laikmeta apmetņu kopienas, tostarp Zeisāna ezera piekrastēs 4, Isikkula ezera apkārtnē 3, Karatau kalnienē 3, Pamira piekalnēs gar Pjandžas upi 5, Hisaras augstienē 3, Amudarjas upes piekrastē 2, Zarevšānas augstienē 4, Kaspijas jūras piekrastē 6 apmetnes.
Pamazām minētajās apmetnēs ap 35. g. tk p. m. ē. krama kalumi uzlabojās un ieguva Mustes (Mustjē) senkultūras klasisko senlietu iezīmju pārsvaru, saglabājot Āzijas kromaņoniešu senlietu savdabību, kālab šie pieminekļi turpmāk tika pārdēvēti par “Mustes (Mustjē) klasiskās senkultūras Āzijas paveida pieminekļiem”.
Krasnovodskas pussalas augstienē pirmo Mustes klasiskās senkultūras Āzijas paveida pieminekli atklāja A.Okladņikovs un nosauca par Jangadžas II akmeņkaļu apmetni. Tā aizņēma 100 m2 lielu platību. Tur bija daudz nukleju, atskaldņu, pusgatavu kalumu, kuriem bija kopība ar Ašēlas senkultūru un Eiropas Mustes senkultūru, kaut gan vairumā ietvēra Āzijas kromaņoniešu augšminētā jauktā tipa senlietas, kuras vēl nebija teritoriāli izdalījušās.
Dabas apstākļi spieda Karakamaras dzimtu sazaroties, jo sausajās piekalnēs bija maz medījuma. Kaspijas jeb Hirkas jūras, kā to sauca līdz pat Herodota laikiem, garais austrumu līcis iespiedās tagadējā Karakuma tuksneša smiltājā tik dziļi, ka atdalīja Dainasū apmetņu grupu no Krasnovodskas augstienes apmetnēm. Šī līča relikts ir Arāla jūra, kura saglabājās tādēļ, ka šajā vietā bija dziļa ieplaka, un Karakuma tuksnesis, kas pēc ūdens līmeņa krišanās sākumā un līdz pat 10. gs sākumam p. m. ē. bija sausā stepe. To vēlāk izmīdīja un noēda nomadu lopkopju neskaitāmie ganāmpulki, tālab izveidojās šis cilvēku radītais (antropogenais) tuksnesis.
8.attēls. Šīskalnes Vidusāzijas arheoloģiskie pieminekļi: 1 - Čingizdepē; 2 - Beurmē; 3 - Karantkitokaja; 4 - Tilkindepē; 5 - Dašlīdepē; 6 - Gavičdepē; 7 - Jaunnisa; 8 - Akdepē; 9 - Obadandepē; 10 - Anaua; 11 - Karadepē; 12 - Helendepē; 13 - Jassisdepē; - Haradepē; 15 - Kaušuta; 16 - Namazgadepē; 17 - Sermančadepē; 18 - Ulugdepē; 19 - Altindepē; 20 - Ilginlīdepē; 21 - Mondžuklīdepē; 22 - Čamaklīdepē; 23 - Serahsas apdzīvotā vieta; 24 - Hapuzīdepē; 25 - Geoksjuras oāze; a - vecupes, kuras nav saglabājušās.
Šo dabas apstākļu dēļ Dainasū grupai satiksme ar tagadējo Afganistānu bija ērta, jo pēdējā apledojuma (Skandināvijas) beigu laika pacēlumi kalnos vēl nebija notikuši, kalni bija vismaz savus 35 - 40 m zemāki, pāreju izvietojums bija citāds, bet Krasnovodskas augstienē varēja nokļūt, apejot tagadējo Karakuma tuksnesi jeb Hirkānijas līci gar austreņa malu pa plakankalnēm.
Tādējādi izveidojās divi atsevišķi Vidusāzijas atzari: Krasnovodskas kromaņonieši devās meklēt jaunus medību laukus pret ziemeļaustreni, bet Kamarbandas alu apmetņu Āzijas kromaņoniešu pēcnācēji apmetās Dainasū un Murgabas upju piekrastēs, gar Kaspijas jūras dienvidu piekrasti virzījās pret ziemeļrieteni, par ko liecina šīs senkultūras pieminekļi Tadžikijā, Usfaras upes ielejā, vietā, kur divās terasēm pacēlās klinšu platformas (454).
Ufsafas ielejas pieminekļos bija daudz slāņu. Katra slāņa krama rīki bija atšķirīgi gan pēc tipoloģijas, gan slāņa veidošanās laika, bet kopumā tie rādīja senlietu kalšanas mākas pilnveidošanos. Senlietas kaluši no augstas kvalitātes bālgani caurspīdīga, tumši melna un iezaļgana vietēja krama, kāds nekur citur nav atrasts, izņemot Isfaras upes ieplakas atsegumus. Tāpēc šis krams varēja kalpot par ceļvedi nākamajiem Āzijas kromaņoniešu pārceļojumu meklējumiem. Tas bija centrs, no kura sāka attīstīties “Mustes (Mustjē) klasiskās senkultūras Āzijas paveida pieminekļi”, kuriem ir bijušas šādas pazīmes:
u konusa formas un viena atskaldes laukuma prizmatiskie un diskveida nukleji;
u apaļi un diska formas (veida) atskaldņu kasīkļi, kuri jau bija pabiezu trapēcveida plāksnīšu jeb plānu ķīļu iegarenā formā, bet vienam asmenim esot bijušas acīm redzamas koniski dorsālā retušējuma pēdas, kas bija jauns asināšanas paņēmiens;
u konusveida urbji ar daudzkārtīgu retušējumu;
u nažu veida plāksnītes ar vienpusēju vertikāli atskaldītu retušējumu;
u līki īleni;
u ovāli izliekti, šauri un gari kalti, kas tika salīdzināti ar zīmuļa formu.
Tātad aizskrējušajos 3000 gados senlietu tipoloģija saglabājās, bet kalšanas māksla pilnveidojās, - vēlākie kalumi nebija vairs tik masīvi, radusies jauna atskaldes un retušēšanas tehnoloģija. Senlietas tika atzītas par līdzīgām 38. - 35. g. tk p. m. ē. minētajām “Āzijas paleolīta Karakamaras senkultūras” [pēc Karakamaras alā atrastām senlietām; atsevišķi tās nav apskatītas] “ar Mustes un Ašēlas senkultūru krama inventāra elementiem” senlietām, kādas atrastas visās minētajās Vidusāzijas apmetnēs. Tās raksturo arī Dainasū un Jahsū piekrastes senlietas, kuras tomēr ir citādas, veido savu atzaru pret ziemeli no Kamarbandas.
Cilts kodols saglabājās Dainasū un Jahsū upju piekrastēs, kamēr tagadējās Afganistanas teritorijā apmetnes pastāvēja tikai līdz 32. g tk p. m. ē. Viņu 38. - 34. g. tk p. m. ē. celtās āra un alu apmetnes atradās 2000 m augstumā. Tās bija diezgan bieži izvietotas terasēs gar abu upju ieplakām, vidēji 61 m virs palu ūdeņu līmeņa. Tātad cilts kodols sastāvēja no diviem atzariem jeb apmetņu grupām (Dainasū un Jahsū, kur Daina, Jānis − seni cilvēku vārdi, sū ‘straume, upe’, tātad Dainu upe un Jāņa upe).
Abās apmetņu grupās paleolita kultūrslāņus atklāja 15 m dziļumā zem šļūdoņu sanesumiem, kuri bija veidojušies Virma apledojuma pēdējās glaciālās fāzes beigās. Paleolita kultūrslāņi bija trīskārtīgi. Slāņus vienu no otra atdalīja līdz 1,5 m biezi, sterili sanesumi. Katrā grupā un katrā slānī apmetnes bijušas vairākas. To skaits nav precizēts. Katra slāņa apmetnē esot bijuši 4 - 5 pavārdi, ap kuriem ir dzīvojuši aptuveni 20 - 25 cilvēki.
Virzību pret ziemeļrieteni apliecina Stugnas apmetne, kas aizņēma 200 m2 platību. Stugnā atrada pavārdu vietas, krama kalvi, izmirušā buļļa Bos spel. un sumbra Bison spel. kaulus. Tā kā tie bija bara dzīvnieki, kuru medībām bija vajadzīgs liels mednieku pulks, tad tur būs dzīvojusi samērā liela protobaltu grupa, kuras pieminekļi vēl nav pilnībā atklāti un izpētīti.
Atsevišķi zvēru kauli bija apdedzināti ugunī. Tos atrada apakšējā kultūrslānī. Nekādas liecības par to, ka viņi būtu ienākuši no tagadējās Afganistānas, ka tiem būtu bijis kāds sakars ar citiem rietumu kaimiņiem, netika konstatētas. Tāpēc domā, ka šie būšot nākuši taisni pāri Tibetas kalniem no Nepalas apmetnēm un apmetušies Pamira kalnu ielejās, kur nepūta nikns vējš, klimats bijis siltāks.
Stugnas kultūrslāņa 4 kārtas jeb slāņi liecināja, ka cilvēki šajā vietā bija ieceļojuši pa četri lāgi, - katru reizi no savas vietas, jo katrā kultūrslānī senlietas bija atšķirīgas, kaut gan neliecināja par izgatavošanas (kalšanas, retušēšanas) tehnoloģijas progresu, bet taisni otrādi - bija notikusi degradācija, dzīves sākšanās katrreiz no jauna (443).
Stugnas apmetnes apakšējais kultūrslānis ir veidojies Virma apledojuma trešajā fāzē, pirms 38. g. tk p. m. ē., kad sākās Končalovskas apledojums, vidējais bija plāns ar 1 ugunskura vietu, veidojies aptuveni 36. g. tk p. m. ē., bet augšējais - 32500. g. p. m. ē.
Stugnas apmetnes trešajā kultūrslānī tika atrastas cilvēka kaulu paliekas - zobs, pleca kaula fragments, apakšējā žokļa puse ar 9 zobiem. V.Ginzburgs pēc daudzkārtīgiem pētījumiem kriminoloģijas laboratorijā secināja, ka šie kauli piederējuši 25 g. vecai Āzijas kromaņonietei, kurai esot bijuši protoeiropietes jeb protobaltietes sejas vaibsti ar maznozīmīgām mongoloīdajām iezīmēm, kādas bijušas raksturīgas sinantropiem, kaut gan ļoti vāji izteiktas. (454).
Visvecākās trešās civilizācijas apmetnes atklāja Kopetdaga kalnu dienvidrieteņa nogāžu oāzēs, Murgabas, Kešefrūdas, Tedženas, Atrekas, Sumbaras pieteku un seno upju oāzēs un krastu terasēs - Namazgadepes, Altindepes un Geoksiras apmetnes, kuras atzina par Dainasū pirmās civilizācijas kromaņoniešu apmetņu atzaru pēc krama industrijas pazīmēm (121).