Turpinājums3. Austreņa Sibīrijas atzars
Krievijas arheologi Sosnovskis un Auerbahs atklāja eiropeīda skeletu Afontovas kalna pakājē Sibīrijā, kam blakus bija akmens, raga un kaula senlietas, kuras varēja pielīdzināt gan Mustes, gan Oriņakas arheoloģiskajai senkultūrai. Taču mērījumi liecināja, ka atklāta, kā rakstīja antropologs Debecs, "Mustes perioda izrakumu kultūra, kuras kromaņonīdu galvaskausā bija mongoloīdās iezīmes, tās es sauktu par tuvām sinantropam" (110).
Tātad viens Āzijas kromaņoniešu atzars aizvirzījās pret ziemeļaustreni, nonāca Austrumsibīrijā, kas notika pēc precīziem radiokarbona mērījumiem 32970. g. p. m. ē., kad viņi ieradās tagadējā Hakasijā, apmetās uz pastāvīgu dzīvi Mazās Sijas upes piekrastē, kur nodzīvoja aptuveni līdz 22260. g. p. m. ē., kad sākās Virma apledojuma Gidanskas glaciālā stadija, kas pazīstama kā lielākais apledojums Āzijā. Tā ievilkās līdz 17500. g. p. m. ē., kad Mazās Sijas piekrastē, virs sanesuma iežiem iepriekšējo apmetņu vietās izveidojās jauns kultūrslānis. Kā liecina Mazās Sijas apmetnes ugunskura ogļu radiokarbona mērījumi, tad plakankalnēs Gidanskas stadijas sals sevišķi nikni ir plosījies tikai kalnos, kamēr ielejās klimats palicis senajiem medniekiem pieņemams.
Otrs Āzijas kromaņoniešu atzars virzījās pret ziemeļaustreni, ko apliecina daudzi pieminekļi - tas bija rieteņa atzars, bet šajā sadaļā iepazīsimies ar austreņa atzara pieminekļiem.
1969. gadā tika atklāta tā paša laika Kovas apmetne - vietā, kur Kovas upe ieplūst Angaras upē, tagadējās Bratskas pilsētas apkaimē. Blakus izauga Igatejas senlejas apmetnes apakšējais kultūrslānis.
Kovas un Igatejas apmetņu kultūrslāņos atrada:
u Mustes senkultūrai tuvas krama senlietas;
u mamuta kaulus un ilkņus;
u ugunskuru ogļu paliekas;
u no mamuta ilkņa izdrāztas antropomorfas figūras;
u mamuta ilkņus ar urbumiem;
u no ilkņiem izdrāztus šķēpus ar koniskiem galiem, kuri bija izrotāti ar jumīšiem, čūskveida un meandriem līdzīgiem gravējumiem;
u mamuta snuķa kaula gredzenus, no kuriem bija izdrāztas rokassprādzes un jostas sprādzes ar minētā veida gravējumiem;
u Mamuta ilkņus ar melnas un sarkanas krāsas ornamentiem;
u rokassprādzi ar kvadrātisko meandru rakstu;
u gliemežnīcu krelles;
u pavisam savāca ap 2000 senlietu;
u nažu un cirtņu asmeņi bija slīpēti, kas kontrastēja ar paleolita pieminekļiem un par kuriem arheologi ilgi strīdējās, kamēr atzina par paleolita kalumiem.
Abu apmetņu teritorijas bija plašas, bet pēc 22260. g. p. m. ē. tās sašaurinājās tiktāl, ka Kovas apmetnē bija palicis tikai viens pavārds, kamēr Igatejas apmetnes iedzīvotāji bija pazuduši, apmetni atstādami jeb bojā iedami. Vienīgās Kovas apmetnes vienīgā pavārda kultūrslānis turpinājās līdz 12360. g. p. m. ē., kad arī tas izzuda un pārklājās ar sanesumu iežiem. Cilvēki tikko ir vilkuši dzīvību.
Bratskas ūdenskrātuves Lapseņu līcī atrada vēl vienu apmetni, kurai bija divi kultūrslāņi. Apakšējais kultūrslānis esot pastāvējis no 33020. līdz 21830. g. p. m. ēras, pārklājies ar 0,4 - 0,5 m biezu sanesumu kārtu, bet augšējais esot sācies tikai 12360. g. p. m. ē., pastāvējis īsu laiku un izzudis. Vai te būtu ienākuši Āzijas kromaņonieši no izzudušās Kovas apmetnes, - senlietas tika atzītas par līdzīgām ?
Uz Baikala ezera apvidu cilvēki pārcēlās dzīvot, uznākot aukstajam laikam: Barbaras kalna apmetne, Maltas un Buretas apmetnes Angaras augštecē radās tikai 21830. g. p. m. ē., kad pārējās vietās Austrumsibīrijā kultūrslāņi tajā laikā beidza veidoties, sāka pārklāties ar ūdens sanesumu iežiem.
Sibīrijas ziemeļaustreņa galā, sevišķi Kamčatkā, apmetnes saglabājās visilgāk, kaut gan pirmie iedzīvotāji tur ieceļoja salīdzinoši vēlu.
Verhojanskas galā pirmās apmetnes parādījās, izzuda un radās no jauna ap 19. g. tk p. m. ē. Kad Kamčatskas apmetnes aukstajā laikā cilvēki pameta, tās parādījās Jakutijā. Tāda, piemēram, bija Ežancu apmetne, kura radusies 15515. g. p. m. ē., bet Angaras piekrastes Makarovas apmetnē cilvēki ieradās atkārtoti tikai 10020. g. un dzīvoja līdz 9920. g. p. m. ē., atkal pazuda, bet pirms tam vecās apmetnes jau atkal bija atjaunotas Kamčatkā, kuras ielejā karsto avotu dēļ bargu ziemu nebija.
Kamčatskas pussalā visilgāk noturējās Ušku apmetnes iedzīvotāji, kuri ieradās ap 21. g. tk p. m. ē., bet tad kādu laiku Ušku apmetnes palika tukšas, iedzīvotāji aizceļoja, lai laikā no 19200. g. līdz 8730. g. p. m. ē. tās atkal būtu apdzīvotas. Tātad Kamčatkā cilvēki bija pārlaiduši gan pēdējo apledojumu, gan plūdus, dzīvodami vulkāniski aktīvā apvidū. Nezin kāpēc senajiem cilvēkiem patika aktīvo enerģiju zonās apmesties ?
Tiek minēts, ka Austreņa Sibīrijas apmetnes esot stiepušās gar jūru piekrasti līdz Indoķīnas pussalai, kur tās saglabājušās Končalovskas, Gidanskas un Skandināvijas apledojumu laikā, ka tur esot tajā laikā sācis veidojies mongoloīdais atzars, kas "bijis tuvs sinantropu sugas cilvēkiem" (456). Tā ir tikai hipotēze, kas vēl būtu jāpierāda: varēja būt šī ieceļošana arī pretējā virzienā, kas ļautu izskaidrot ugru un protoķīniešu izcelsmi.
Tiek uzskatīts, ka šī atzara cilvēki esot ieceļojuši Aļaskā, t .i., Amerikā, pāri jūras šaurumam, kur tie varēja sajaukties ar kādas agrāk ieceļojušas ģimenes pēcnācējiem Dienvidamerikā, jo citādi ir grūti izskaidrot antropoloģiski atšķirīgo indiāņu cilšu daudzveidību un Kromaņonas cilvēku apskatāma laika arheoloģisko pieminekļu (1.2. ps) rašanos gan Eirāzijā, gan Amerikā, gan Āfrikā, gan Austrālijā un okeānu salās, kur tie ir līdzīgi Āzijas kromanoniešiem. Ja var ticēt teikām, tad tas bija laiks, kad Mu civilizācija vēl pastāvēja un nodrošināja Kosmiskos sakarus ar augsti attīstītām civilizācijām.