Turpinājums

 1. Āzijas kromaņonieši:

    senlietu tipoloģija,

    migrācija un tās cēloņi

Āzijas Aizkalnē protobaltu atstāto un 50. - 36. g. tk p. m. ē. kalto karama, kvarcīta un citu cieto minerālu senlietas tipoloģiski⁵ un tehnoloģiski ir bijušas vienveidīgas. Arī dzīves veidu raksturojošās arheoloģiskās liecības ir bijušas vienveidīgas. To atzina starptautiskā Sanktpeterburgā 1985. g. notikušā arheologu simpozija dalībnieki (482).

Āzijas kromaņoniešu pieminekļus, kas nosaukti par "Āzijas paleolīta Karakamaras senkultūru ar Mustes un Ašēlas senkultūru krama industriju elementiem", raksturoja kopīgas pazīmes: 

   koniskie, diska un viena atskaldes laukuma nukleji;

   konisko nukleju trepecu formas plākšņveida atšķilas;

   diska nukleju ķīļveida atšķilas

   zobainā retuša no vienas vai abām pusēm;

   vienas malas kasīkļi vai naži;

   koniski urbji, veseri (cirvji), šķēpu uzgaļi;

   ķīlveidīgi plakanie šķēpu uzgaļi šauras lapas formā;

   strīķi un olveida šķiļakmeņi;

   gliemežnīcu trauki un rotas;

   lielo bara dzīvnieku (mamutu, tauru, dižbriežu, antilopju, arharu, zirgu) kauli;

   lielo dzīvnieku kaulu izmantošana āra mītņu balstiem un izdaiļošanai;

   visbiežāk dzīvoja plašās, dabīgās alās, grotās ierīkotās kaulu karkasa būdās;

   ornamentēti mamuta kaula šķēpu metamie zižļi;

   apbedījumi ar sarkanās minerālās krāsas iekaisījumu un nelaiķa galvas orientēšanu pret rītausmu apmetņu tuvumā, bieži atsevišķās alās vai apdzīvoto alu ieejās tā, ka apbedījumam staigāja pāri.

Pēc šīm pazīmēm, kas ir raksturīgas vienīgi vienas etniskas izcelsmes cilvēku kopībās (dzimtās, ciltīs), arheologi noteica pieminekļu piederību vienai etniskai kopībai un šo cilvēku migrācijas ceļus. Tā kā pieminekļi ir sastopami reti, aptver milzīgu laika periodu (50. - 34. g. tk p. m. ē.), tad nākas secināt, ka cilvēki bija zaudējuši savas etniskās saknes, pakāpeniski aizmirsuši senču materiālās kultūras sasniegumus, sākuši dzīvi no jauna. Senču materiālās kultūras sasniegumi bija izzuduši pa trīs lāgi.

Par Āzijas kromaņoniešu migrācijas virzienu no Klusā okeāna dienvidus piekrastes uz Tibetu, no Tibetas uz Aizkalnes vidieni un Šīskalnes Vidusāziju rāda viņu atstāto arheoloģisko pieminekļu izvietojums kartē pēc to vecuma un akmens senlietu kalšanas tehnoloģijas pilnveidošanās, kas liecina par 2 - 3 migrācijas viļņiem attiecīgi ar 2 - 4 gadu tūkstošu pārrāvumiem, uzskatot par pirmā migrācijas viļņa sākumu minētos pieminekļus Kalimantanas salā.

Pēc arheologa Ā.Ščetjenko atzinuma Āzijas Aizkalnes paši senākie pieminekļi ir vai nu ļoti reti sastopami, būtībā tādi ir tikai pieci, kas varētu liecināt, ka migrējušas tikai nelielas mednieku dzimtas jeb atsevišķas ģimenes, vai arī nav pietiekami pētīti un atklāti, tā ka pagaidām pierādījumu tam ir maz (482). Pieminekļu datējumi sakrīt ar Virma apledojuma glaciālajām fāzēm, apledojumi un plūdi bija galvenais migrācijas cēlonis.

Virma apledojuma 2. fāze iestājās pēc pirmajiem pasaules plūdiem, kas notika 57. - 55. g. tk p. m. ē., kam no ziemeļa gala sekoja pats plašākais un drausmīgākais apledojums - otrais glaciālais periods. Tai laikā izmira piteku sugas cilvēki, bet australopiteki saglabājās vienīgi Āzijas dienvidus galā un Austrālijā, bet strauji izplatījās neandertālielieši Āfrikā un Eiropas Aizkalnē, sinantropi Ķīnā, Tibetā un Indoķīnā. Tā laika pieminekļi vēl nav atklāti.

Virma apledojuma 3. fāzē (47. - 38. g. tk p. m. ē.) pēc drausmīgā apledojuma iestājās strauji mainīga klimata periods, glaciālajiem uzliesmojumiem nomainoties ar silta laika periodiem. Šajā laikā Āzijā ienāca cilvēki, par ko liecina Kalimantānā atklātie Āzijas kromaņoniešu pieminekļi. Šajā laikā ir pastāvējis arī Nepalā atklātais piemineklis.

Nepalas Budhanilkanthū apvidū, pret ziemeli no Katmandu pilsētas, 1978. gadā arheologs A.Ščetjenko atklāja paleolīta pieminekli, kuru datēja ar 47. - 42. g. tk p. m. ē. un uzskatīja par Homo sapiens dzīvesvietu.

Apmetnes pīšļos atrada vietējā kvarcīta koniskos nuklejus ar vienu atskaldes laukumu, no šiem nuklejiem kaltus cirvjus un kaltus, rupjus ķīļveida kasīkļus. Rīku asmeņi bija zobaini retušēti. A.Ščetenko atzina, ka šīs kvarcīta senlietas esot "tuvas Dienvidaustrumu Āzijas paleolīta kompleksiem, kā arī Irākā 38. - 30. g. tk p. m. ē. izplatītajai senkultūrai, kas norāda, ka Aizkalnes vidienes un rieteņa gala tā laika pieminekļus atstājušas ģimenes, kuru senči dzīvota Tibetā” (482).

Tajā laikā radās minētā Tešiktašās alas apmetne, Pakistānas un Afganistānas Pačmarhas, Nagdas, Prokašas, Čopanī, Mando, Bagoras 1, Bagoras 2, Mahagaras, Pateharas, Sāraī Nahārājas apmetnes - pavisam ir zināmas 11 tā laika apmetnes pret rieteni, atradumu vietu maiņa ir notikusi no dienvidrieteņa pret ziemeļrieteni no Nepalas.

Virma apledojuma 4. fāzes 2. starpfāzē (36. - 34. g. tk p. m. ē.) mēreno klimatu nomainīja silts laiks Eiropā, Rietumsibīrijā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos, bet Āzijas austreņa galā Konaščeļskas apledojums sasniedza maksimumu, kas lika cilvēkiem bēgt uz siltajiem apgabaliem, sekojot lielo dzīvnieku bariem.

Tajā laikā cilvēki aizceļoja uz Tuvajiem Austrumiem, ienāca Eiropā, pāriedami Kaukāza kalnus, un Vidusāzijā, bet augšminētie pieminekļi, izņemot Kamarbandas un Tešiktašas alu apmetnes, pilnīgi izzuda uz 7 - 8 tk gadu ilgu laiku.

Karakamaras alas un Krasnovodskas pieminekļi bija šī perioda vecākās Āzijas kromaņoniešu apmetnes (38. - 36. g. tk p. m. ē.).

Karakamaras ala ir ļoti liela, tā kā tajā varēja dzīvot vienas dzimtas vairākas ģimenes, turklāt kultūrslānis bija vienmērīgs visā alas platumā un dziļumā. Kādas trīs ģimenes tai pašā laikā bija atdalījušās no Karakamaras dzimtas un aizceļojušas uz Kaspijas jūras Krasnovodsakas pussalu, kurā tika atklāti trīs tai pašā laikā pastāvējuši pieminekļi. Karakamaras un Krasnovodskas pieminekļos atrastās senlietas bija līdzīgas. Tāpēc šo pieminekļu grupu nosauca par Karakamaras senkultūras Mustes (Mustjē) varietāti. Tā radās Āzijas kromaņoniešu arheoloģisko pieminekļu kopīgais nosaukums "Āzijas paleolīta Karakamaras senkultūra ar Mustes un Ašēlas senkultūru krama industriju elementiem".

Afganistānas, Palestīnas un Indijas paleolīta pieminekļus pētīja Krievijas arheoloģe G. Korobkova. Viņa atzina, ka plakankalnēs atrastie pieminekļi ir pastāvējuši laikā no 42. līdz 36. - 34. g. tk p. m. ē. Tika minētas Pačmarhas, Nagdas, Prokašas, Čopanī, Mando, Bagoras 1, Bagoras 2, Mahagaras, Pateharas, Sāraī Nahārājas, Tešiktašas, Kamarbandas, Karakamaras, Krasnovodskas un citas apmetnes, kurās kvarcīta un krama darbarīki tipoloģiski, morfoloģiski, tehnoloģiski un hronoloģiski ietverot Irānas, Irākas un Vidusāzijas pieminekļiem tuvas senlietas, kas kopš 42. - 38. g. tk p. m. ē. esot turpinājušas attīstīties līdz mezolitam (12 - 10 tk p. m. ē.) vienā stilā. Šis stils tika nosaukts par "Āzijas paleolīta Karakamaras senkultūru ar Mustes un Ašēlas senkultūru krama industriju elementiem" (skat. augstāk raksturīgās pazīmes), kaut gan pēc 36. g. tk p. m. ē., aptuveni 3000 gadu laikā šie pieminekļi esot izzuduši, lai parādītos no jauna pēc 12. g. tk. p. m. ē. tajās pašās vietās un akmens industrija turpinātu attīstītos tajā pašā veidā. Kaut gan pēc 12. g. tk p. m. ē. radušos pieminekļos kalšanas manieres esot pilnveidotas, taču bijušas tik līdzīgas sākotnējo pieminekļu senlietām, it kā nebūtu bijis tik ilgstoša pārtraukuma. Tāpēc zinātniece secināja, ka šajās vietās pēc pēdējā lielā apledojuma būšot dzīvojuši to pašu seno cilvēku pēcnācēji, kuri saglabājuši šādu tehnoloģiju un akmens kalšanas stilu, ka šis kalšanas stils esot sastopams Vidusāzijas pieminekļos (482).

Kamarbandas ala atrodas Āzijas Aizkalnes ziemeļaustreņa stūrī tuvu Kaspijas jūras dienvidaustreņa piekrastei.

Alas kultūrslānis bija trīskārtains. Apakšējā kārtā atrastais mamuta kauls bija apdedzis 35040. g. p. m. ē., turklāt “pastāvēšanas laiks un krama industrija atbilst Vidusāzijas vēlā paleolita krama industrijai pēc tipoloģijas un izgatavošanas tehnoloģijas, kā arī Baradosas senkultūras senlietām Irānas Kurdistanas kalnienes Šanidaras alā, Aizkaukāza Imeretijas senkultūras 35. - 33. g. tk p. m. ē. pastāvējušajiem pirmsākuma pieminekļiem un to krama industrijām, t.i., krama senlietām, izgatavošanas veidam, tipoloģijai, formai, apstrādei, kaut tipoloģiski ir jau vairāk diferencētas, taču tehnoloģiski it kā atgriezušās dziļākā senatnē, kas rāda šo senlietu izgatavotāju kaut kādu etnisku saistību ar Dienvidaustrumāzijas agrajiem pieminekļiem Ķīnā, Nepalā un Kalimantanas salā…” (467).

Nekādas zinātniskas liecības baltu ieceļošanai no teiksmainās Mūzemes vai Indijas nav, bet arheoloģiskie pieminekļi, sakāroti laika  un ģeogrāfiskā secībā, pierāda, ka Āzijas kromaņonieši bija protobaltu senči, kas ieceļoja Āzijas vidienē un Eiropā no Klusā okeāna puses. Lai spriestu par to un teiku pamata motīvu patiesumu  pilnīgāk, ir  jāapskata Āzijas kromaņoniešu atstātie arheoloģiskie pieminekļi, kas pierādīs, ka nav bijis cits laikmets, kad balti būtu ieceļojuši no Indijas, tā kā jēdziens indoeiropieši būtu lietojams vienīgi pretēji, proti, eiroindieši, jo balti ieceļoja Indijā savas civilizācijas norieta periodā no Austrumeiropas, bet ne otrādi. Taču ir jāatgādina lasītājam, ka Klusā vai Indijas okeānu zemūdens arheoloģiskie izrakumi nav veikti, kā arī arheoloģiskie izrakumi Klusā okeāna salu šelfā nav izdarīti, tā kā spriest par Muzemes un Mu civilizācija iespējamu vai neiespējamu pastāvēšanu vēl ir par agru - cilvēces zinātniskās domas un tehnoloģiskās iespējas tādiem pētījumiem nav vēl nobriedušas.