Grib atņemt poļu kungi

Mūs’ seno(i) novadiņu !

3.14. pastāsts

Sembrijas bojāeja

Līdz šim impēriju aizvēstures laikmetu raksturoja kā tautu lielo staigāšanu, kad zemes kopējus ne no šī, ne no tā, gluži kā viņu senčus ziemeļbriežu medīšanas laikmetā pēc pasaules plūdiem, kad migrāciju noteica medījuma virzība pret ziemeli, atkal būtu pārņēmusi nepārvarama tieksme ceļot, pamest dzimteni un tēvzemi, iekoptās druvas, ciematus, nocietinātāas pilsētas, senču kapulaukus, svētās vietas un meklēt nezināmus piedzīvojumus, varmācīgi iekarot svešas vai vēl neapgūtas zemes, kad pašu dzimtajā pusē visiem vietas diezgan.

Sembrus šī "pastaigāšanās" skāra tādā mērā, ka viņi izzuda no civilizācijas vēstures lappusēm un pārtapa klaiņojošajos ķeltos, proti, jaunākajos pētījumos tika atzīts, ka Sembija esot bijusi ķeltu pirmdzimtene, kas nebūs gan tiesa: pirmos ķeltus no umbru bronzas, kas bija izrakta un kausēta no cietā, dabīgā sastāva bronzas kaut kur netālu no Austrijas tagadējās Galvaspilsētas Vīnes, tika izkalti netālu no Atēnām, Keltojas pilsētā. Vai atcerējāties šo patiesību? Ak, ķelti, senie kara cirvji, kā gan jūs varējāt, spējāt pārtapt cilvēkos!

Kuru sadaļu lasīsim ?

1.Sembru iznīcināšanas sākums

2.Sākumā bija sklāvīni Samo, Ščehs un Lehs

3.Sembri - šļahtiču muižu dzimtcilvēki