Turpinājums1. Sembru iznīcināšanas
sākums
Dzelzs laikmeta sākums Ziemeļa Eiropā sakrita ar Bizantijas un Romas impēriju tapšanu, impēriju koloniju izveidošanos viņpus Donavas un Reinas upēm, Vācas gala dienvidos. Šie notikumi skāra arī Sembrijas dienvidu novadus, kuros tika izveidota Romas impērijas Dāķijas kolonija.
Bizantijas impērijas ietekmes paplašināšanās Eiropā un Āzijā izsauca Āzijas tautu ieceļojumus Eiropā caur Balkāniem, radīja Trāķijas koloniju, kurā ieplūda dažādas etniskās izcelsmes vergi, arī nākamo bulgāru, Dienvidslāvijas sloveņu un krievu senči, kuri tūliņ kļuva par Bizantijas, pēc tam Romas impērijas, atkal Bizantijas vergiem.
Impēriju ietekmju paplašināšanās izsauca brīvo cilšu karus, kuros centrālā vieta tika ierādita sembru un rūtu (rošu) ciltīm, sudāviem, gotiem, alāniem, huņņiem.
Pannonija - tā sauca Romas impērijas nodibināto koloniju, kurā iegāja Sembrijas teritorijas tagadējā Ungārija, Morāvijas rieteņa daļa, sembru galvenais rūpniecības centrs. Tur dzīvoja gan sembri, gan ieceļojušie rūti, roksolāni, illīri, veneti, baltie un melnie huņņi, Vācas gala Lauzices senkultūras cilts, kas pazīstamas ar sorbu jeb serbu vārdiem. Kāpēc sorbiem vai serbiem tika dots šāds etnonīms, nav zināms, kā arī nav pierādāma hipotēze par viņu piederību sengrieķu rakstos minētajiem srbi, kā sauca no Sibīrijas ieceļojušās jauktās baltu ciltis, kas apmetās Melnās jūras rieteņa piekrastē starp rošiem, nokļuva Bizantijā gūstā, pārtapa par vergiem klasiskajā nozīmē, bet normaņu vīkingi tos atbrīvoja un pārcēla uz tagadējo Dienvidslāviju, tā kā pazīstamajiem serbiem Dienvidslāvijā un Lauzices sorbiem bija atšķirīgi etniskie likteņi.
Pannonija bija Sembrijas galvenais metalurģijas un sāls ieguves centrs, kas tad arī pievilka Romas imperatorus. Pēc tā sauktās Pannonijas pakļaušanas Romas impērijai minētas ciltis aizbēga uz ziemeļa novadiem. Taču kalnu rūpniecība neapsīka, – tā pasviedās uz Augšsilēziju (poļu Sicsk, čehu Slezsko) Oderas piekrastē, uz tagadējo Katovici un Ostravu, uz tagadējās Krakovas vojevodistes Novas Hutas novadu. Šie jaunie rūpali tika apgūti neparasti īsa laikā un ar lielu vērienu, it kā viņi būtu saņēmuši ārēju palīdzību, kuru varēja sniegt vienīgi heti un pelasgi, bet ne jau tagad, kad viņu dzimtenes vairs nebija.
Šajos jaunajos Sembrijas metalurģijas novados bija koncentrēti galvenie Halštates, Latenu, Villanovas un Ķeltu senkulturu pieminekļi Centralajā Eiropā. Tur sāka izplatīties hetu rakstība, bija izplatītas pelasgu A un B rakstībās sastādītas māla tāfelītes, keramika ieguva izsmalcinātas formas un ornamentus, tostarp spirāles, palmetes, augu ziedu un viju, fantastisku dzīvnieku attēlojumus, kas pierāda, ka Sembrijā tiešām bija ieceļojuši aizbēgušie heti, pelasgi, sindi, rūti, alāni, sibīri, kuri atnesa līdz savu tautu materiālās kultūras sasniegumus un tika uzņemti Sembrijā draudzīgi, par ko liecina viņu kopīgā cīņa pret Bizantijas un Romas impērijām. Tā arī radās izdaudzinātais priekšstats par ķeltiem, viņu migrāciju, cīņām.(191).
Otru lielāko koloniju Dāķiju (lat. Dacia) Donavas upes kreisā krasta reģionā 108. gadā iekaroja un nodibināja Romas imperators Trajāns (Markus Ulpus Traianus). Dāķijā iegāja Transilvanijas rūtu un sembru kopīgie novadi, tās Sembrijas teritorijas, kurās tagad ir Čehija, Ungārija, Slovākija, senais Lauzices jeb Lužices senkultūras novads, visa Morāvija, agrākās Pannonijas kolonijas ziemeļaustreņa daļa.
Oficiālais iemesls - brīvo cilšu pastāvīgie uzbrukumi tām Romas austreņa puses kolonijām, kuras Romas imperatori atsavināja Grieķijai. Pēc Romas oficiālajiem rakstiem Dāķijā esot koncentrējušās galvenās balto huņņu, doriešu, srbi (sibīru), sudāvu, gotu, getu (patiesībā hetu) jeb visu kopā ─ ķeltu karaspēka vienības, - tas tika uzrādīts par Dāķijas iekarošanas cēloni.
Patiesībā Romas imperatorus interesēja Sembrijas kalnrūpniecības un attīstītās lauksaimniecības apgabali, upju kuģniecības un tirdzniecības ceļu sadalīšanās vietas, Galvenais dzintara ceļš, jo kā gan citādi būtu pasnieguši minēto medaļu imperatoram Cezāram.
Prāgas pilsētas centrs Hrāda (‘Greda’) bija sembru pilskalns Prāgas ieplakas Vltavas un Labas satecēs 360 m augstajā Bila (‘Bijušajā’) kalnā. Tam blakus bija 4 zemāki kalni, kas veidoja ieplakas kalnu grēdu Hrādu. Hrāda tagad atrodas Prāgas vecpilsētā.
Vecpilsētu Hrādā uzcēla romieši un nosauca par Prāghu, jo tā pacēlās pāri gravām, - no prokuratora pils bija pārskatāma visa tuvākā un tālākā apkārtne desmitiem jūdžu rādiusā. Ap imperatora Trajana akmens mūra pili uzcēla akmens mūra žogu. Aiz tā sākās iekšējā priekšpilsēta, kurā atradās bagātnieku akmens nami. Iekšējo priekšpilsētu apjoza otrs, vēl augstāks mūra žogs ar fortifikācijām. Aiz tām sākās ārpilsēta. Ārpilsētā izvietoja karaspēku, vergu, mājlopu, pārtikas un nedzīvo preču tirdzniecības laukumu ar paaugstinājumu kailo vergu izrādīšanai pircējiem. Ārpilsētu apjoza ar trešo mūra žogu, kurā atkal bija fortifikācijas.
Prāga kļuva par atzītu balto vergu un verdzeņu tirdzniecības centru, kuru apmeklēja Romas un Austrumzemju tirgotāji, Rūģenes jeb Rīgenes vergu ķērāji. Tas bija vīkošanas sākums Eiropā plašajā Romas impērijas klēpī, kaut gan tas īsteni izvērsās 6. gadu simtenī m. ē.
Romiešu karaspēka apmetnēm un nocietinājumiem Dāķijā tika uzceltas septiņas nocietinātas pilsētas bijušajos sembru pilskalnos, kuri bija būvēti pēc umbru Latenas kalna parauga Sveicē. Sembru apakšzemes dolmeni tika saglabāti, pilnveidoti un pārtaisīti gan par pārtikas un vīna noliktavām, gan vergu novietnēm. Šīs septiņas pilsētas tika minētas arābu senrakstos kā starptautiski atzīti balto vergu un verdzeņu uzpirkšanas un pārdošanas centri.
Romas imperatori gatavojās apmesties Dāķija līdz laiku galam, izmantot spēcigos nocietinājumus un fortifikācijas tālākai ekspansijai Sembrijā, Prūsijā un Vācas galā, bet Dāķija noturējās īsu laiku, jo tai neļāva izvērsties brīvās ciltis (sembri, pruši, sudāvi, svīdri, deiči, goti, rūti, sibīri, pelasgi, umbri, veneti, heti) un ieceļotāji (roksalāni, huņņi, avāri, sarmati). Iekarot Prāgas cietoksni tajos laikos likās neiespējami. Un tomēr to paveica brīvās ciltis - 271. gadā Dāķijas kolonija pārstāja eksistēt. Romieši, viņu leģioni un algotņi aizgāja, bet palika viņu muižas, vergi, leģionos un lauksaimniecībā kalpojušie vergi - čehu un slovāku senču dzimtas. Starp bijušajiem vergiem bija arī sembri, par ko liecina bijušās Lauzices senkultūras cilts sorbu saglabāšanās cauri nākamajiem vēstures līkločiem.
Te patvērumu atrada Marborodas vadītie alemanu teitāmi.
Stihiskas vīkošanas sakums ir redzams Sembrija, jeb konkrētāk - bijušā Daķijā, kur septiņās romiešu celtajās nocietinātajās pilsētās, jo sevišķi Pragā, tika atvērti starptautiski vergu tirdzniecības punkti.
Par stihiskas vīkošanas pirmo periodu Sembrijā var uzlūkot sembru saķērto svešinieku pārdošanu verdzibā Keltojā un Atēnās jaunajiem Aizgrindes, Levantes un Poseidonijas kungiem - bijušajiem paklīdeņiem, kas bija kļuvuši par Pelasgijas valdniekiem.
Stihiskās vīkošanas otrais periods (3. - 6. gs m. ē.) bija romiešu vergu medīšanas un dzīvas preces tirdzniecības izraisīta bandītisma kustība, kuras dalībnieki bija svīdru atbrīvoto Gallijas Gentes sclovorum pēcnācēji rūgi, arī baltu cilšu grupas, to starpā kurši, līvi un igauņi, ierazdamies Prāgā pārdot viņu novados iebrukušos svešiniekus, sevišķi sakautos Rūģenes vergu medniekus, kas paši ķēra baltos vergus un verdzenes un piegādāja tirdzniecības centriem Dāķijas pilsētās, kurās baltās verdzenes pārdeva par augstu likmi sabraukušajiem svešzemju tirgotājiem. Šo tirdzniecību uzturēja vēl esošie un bijušie romiešu vergturi, kuri no tā ieguva peļņu gan tiešā tirdzniecībā, gan nodokļos. Tāpēc bruņotas tirgotāju karavānas turpināja klīst pa Eiropas upēm un Baltijas jūru kā kādreiz pelasgi un umbri vēl pirms mūsu ēras, turklāt tās bija Romas impērijas tā sauktās tirgotāju karavānas, kuru darbība paplašinājās pēc Dāķijas kolonijas nodibināšanās, kas līdz šim bija vēsturē neskārts temats, jo nebija patīkams pēcromas impēriju ideologiem, kas slavināja Romas impērijas kultūru. Tādējādi vīkošana Romas impērijā patiesībā bija valstiskā līmenī organizēta vergu medīšanas sistēma teritorijās, kuras vēl nebija Romas impērijas pakļautībā.
Trešais vīkošanas periods sākas pēc Dāķijas sabrukšanas (6. - 7. gs m. ē.). To ievadīja profesionāli vīkotaji - Bodra un Vilča vadītās Gentes sclovorum pēcnācēju un sakšu bruņotās bandas, kuras uzsāka sistemātiskus iebrukumus Sembrijā, jo vergu tirdzniecība pēc Romas sagrāves kļuva par vienīgo zelta un sudraba āderi, jo vergi arvien vēl bija vajadzīgi Bizantijai un Āzijas vergturiem, sevišķi baltās verdzenes harēmiem.
Viņu kuģi sāka braukāt pa Reinu, Elbu, Vezeri, Oderu, Vislu, šo upju lielakajām pietekām no Baltijas un Ziemeļa jūras, pa Ventu, Daugavu, Gauju, Nemūnu, ķēra cilvēkus, zaga, laupīja, nodedzināja ciematus. Viņi vairs negaidīja ierodamies svešzemju vergu tirgotājus, bet ierīkoja regulāru satiksmi pa Tīru jeb Dņestru no Vislas, pa Donavu un tās pietekām, no Elbas uz Melno jūru vergu pārsūtīšanai uz Bizantiju un Melnās jūras dienvidu piekrastes pilsētām. Vīkošana sākas arī Sindijā, Alānijā, Burtijā, lejiešu dienvidu galā, tā kā vikīngu laikos tika vienkārši paplašināti pazīstamie ūdens ceļi un dranģes pārņēma arvien jaunas teritorijas. Tas bija tā sauktais gotu laiks, kurš no šī viedokļa šķiet visai savāds, jo sakrita ar vīkošanas sākumu, kad vīkošanā iesaistījās bijušie romiešu karavadoņi, vergi un algotņi, pie reizes meklēdami paliekamu vietu un bagātības jaunas dzīves uzsākšanai (400).
Ceturto vīkošanas periodu ievadīja normaņu vīkingu kustība, kas ir atsevišķa pastāsta temats. Tātad tiešām sembru fiziskās iznīcināšanas sākums ir jāmeklē Romas impērijas aizvēsturē, kurā šis temats atkal jau tiek noklusēts.