Turpinājums2. Sākumā bija sklavīni
Samo, Ščehs un Lehs
Arābu tirgotāji zināja teikt, ka Oderas un Vislas upju piekrastēs pēc Dāķijas kolonijas likvidēšanas bruņotas melnīgsnēju cilvēku bandas esot turpinājušas aplaupīt piekrastes pilsētas, ciemus, gūstījušas vietējos iedzīvotājus un pārdevušas verdzībā, tielēdamies par šādi, bez maksas un pūlēm, iegūto dzīvo un citu preci, par ko arābi bija sašutuši, pat kautiņi esot izcēlušies, kuros šie melnīgsnējie ļautiņi turējušies cieši kopā, bet bijuši vāji bruņoti un tāpēc visbiežāk esot piekāpušies arābiem, nolaižot cenas vismaz par pusi mazākas, nekā prasīts (400).
Ja citas vietas jauna baltā verdzene esot maksājusi ap 15000 zelta dirhemu, tad Samo, Lahs un Ščehs par tādu "preci" esot prasījuši 17000 - 25000 dirhemu. Vergu tūkstošu vidū 3/5 esot sastādījuši vietējie iedzīvotāji, kurus daudzi tirgus apmeklētāji esot pazinuši personīgi kā bijušos dzintara tirdzniecības partnerus (381).
Senajos rakstos ir minēts, ka Samo esot kļuvis par Samo kņazistes lielkņazu, pateicoties sākotnējā vergu tirdzniecībā iegūtajām bagātībām. Viņš esot apvienojis sīkas un Centrālajā Eiropā izklīdušās bijušās vergu dzimtas kopīgā valstiskā veidojumā ap kādu bijušo Romas vergu muižu bijušās Dāķijas kolonijas centrā.
Agro viduslaiku rakstnieku darbos par to ir teikts, ka pēc Ata vadītās huņņu valsts sabrukšanas tās vietu 623. - 658. g. ieņēma Romas bijušā sklavīna (‘slovēņa’) un legāta ieroču nesēja Samo vadībā izveidojusies Gentes sclovorum apvienība, kurā esot iegājuši sloveņu, slovāku, čehu, horvātu, sorbu (sembru) senči, melnie un baltie huņņi, polābi, dolenči, rūti, romiešu un citu Romas lieko cilvēku palieku pēcnācēji. Pēc citām ziņām šajā savienībā esot iegājuši arī Donavas (Rumānijas) un Balatona (Bukarestes) ungāri, kuri tajā laikā esot ieceļojuši no Melnās jūras ziemeļa piekrastes stepēm un Donavas piekrastes - Romas impērijas dibinātās ungaru rezervācijas.
Citos vēstures avotos Samo kņaziste ir nosaukta par valsti, kaut gan tās teritorija bija lokāli izkaisīta pa bijušajiem romiešu cietokšņiem un pilsētām, bet pa starpām bija sembru kopienas un bijušās Romas muižas, rūpalu centri.
Pēc Samo nāves 658. g. šī savienība izira. Tās vietu ieņēma jauni politiskie veidojumi, starp kuriem izdalījās Lielmorāvija, kas ātri vien pārvērtās draudīgā politiski militārā veidojumā (539).
Lielmoravija izveidojās tagadējās Moravijas, Čehijas, Slovākijas, Pannonijas un Mazpolijas teritorija 9. gs. Bija līdzīga tā sauktajām krievu zemēm Austrumeiropā, bet tās kņazi nebija tik despotiski. Arheoloģiskie izrakumi liecina par attīstītu zemkopības kultūru un amatniecību (527).
862. gadā tika noslēgta vienošanās ar Bizantijas impēriju, sākas kristietība. Bulgaru izcelsmes kristiešu priesteri Kirils un Metodijs ieviesa slāvu rakstību, panāca tā sauktas slāvu baznīcas nodalīšanos no Ģermānijas bīskapistēm.
Lielmoravijas kņazi karoja ar Karolingu imperiju. Šajā karā iesaistījās ungari. 906. g. Lielmoravijas valsti sagrāva Otons Pirmais – Svētas Romas impērijas pirmais karalis. Tās vietā 907. gadā radās Ungarijas valsts, kas ātri paplašinājās, pievienojot brīvās sembru apdzīvotās teritorijas.
Slovāku, – bijušo Dāķijas sklavīnu un sklāvju, vēsturiskais liktenis bija līdzīgs latviešiem: viņiem uzkundzējās stiprākie etnosi, taču savu etnisko savdabību viņi prata nosargāt, kaut gan brīvvalsti izveidoja tikai pēc 1. pasaules kara. Slovāku sākotnējā etniskā izcelsme (pirms verdzības) nav zināma un nu jau nav arī noskaidrojama, taču antropoloģiski viņi bija līdzīgi sembriem un citām baltu ciltīm, arī valodā ir saglabājušies senās ide valodas pamati (191).
Slovāku apdzīvotās teritorijas atradās ap vienu no 7 romiešu un Lielmorāvijas cietokšņiem - Bratislavu, kuru Lielmorāvijas laikos sauca par Pozonu. Pozonas apkārtnē un pilsetā dominēja slovāku etnoss, kurš nāca no ievestajiem sklāvēniem. Viņi nekautrējas šo nosaukumu saglabāt kā savu etnonīmu. Viņu ekonomiskais pamats bija zemkopība un amatniecība. Tāpēc viņi neiesaistījās vīkošanā, nepameta likteņa lemto tēvzemi, vismaz nekas par to nav minēts senrakstos,- viņi pieminēti tikai arābu senrakstos un čehu hronikā kā bijušie vergi, kuru jaunavas tikušas pārdotas Prāgas vergu tirgū (537).
Par čehiem stāsta, ka viņi esot pēc Dāķijas sagraušanas Pragā palikušie vergi, kuri apvienojušies ar rekrušu un sklavīnu paliekām kāda Ščeka (Čeha) vadībā savā kņazistē, kuras cietoksnis esot bijis Prāgas Hrāda. Tā nākamā tauta guvusi savu etnonīmu čehi (191). To apstiprina dažas hronikas.
Ščehs tika minēts Prāgas Komsa (1045. - 1125. g.) "Čehu hronikā". Komss kopš 1110. g. bija Prāgas Svētā Vita katedrāles dekans un pirmais čehu rakstnieks (539).
Par pirmo valdnieku dinastiju Čehijā 9. gs sakumā kļuva pazīstamā bulgāru slepkavas Svjatoslava dēla Pršemīsla dibinātās dinastijas kņazs Pršemīsls Pršemīslovičs, kura brālis Svjatoslavs Pršemīslovičs nodibinaja pirmo kņazisti Ukrainā un nosauca par Pršemīslu. Pršemīsli bija slovēņi, tātad sklāvīnu jeb Bizantijas militāro vergu pēcnācēji.
Pēc Pršmīslu iekundzēšanās Prāgā sākās etniski atšķirīgo cilvēku pakāpeniska iznīcināšana un konsolidācija kā pilsātā, tā arī bijušajās Romas muižās, kurās palika bijušo romiešu, vairumā gadījumu teitoņu īpašumi, saglabājot teitoņiem kundzisku stāvokli, titulus, mantošanas tiesības, bet vergi tika brīvlaisti, kļuva par dzimtcilvēkiem, jo viņiem nebija nekādu ražošanas līdzekļu patstāvīgai dzīvei. Tāpēc viņu vecākie dēli labprātīgi iesaistījās vīkingu kustībā, ko nevar teikt par čehiem..
Kari pret draņģu vazaņķiem rāda dažādas etniskās izcelsmes bijušo Gentes sclovorum izplatību un aktivitātes Eiropā, kā arī to, ka daudzas bijušo vergu un pusvergu svešas etniskās izcelsmes dzimtas nostājas pret draņģu vazaņķiem un cīnijās baltu cilšu pusē.
10. gs sakumā, kad šis nelielās etniskās kopības, aktīvi iesaistītas laupītāju bandās, turpināja ķert cilvēkus un pārdot verdzībā, apdraudēdamas mieru un stabilitāti Eiropā, ar ko nespēja samierināties ne Saksonijas hercogi, ne franku imperators, ne Svētas Romas strauji topošās impērijas ķeizari, izraisīdami karus pret vīkotajiem.
Padomju vēsturnieki N.Koperņickis (399) un V.Sedovs (400) šos karus nosauca par vācu agrā militārisma genocīdu pret senslāvu ciltīm, kaut gan pēc viņu aprakstiem it labi ir redzams, kādu genocīdu pret baltiem piekopa šie bandīti. Marijas Zonenbergas piezīmes bija citēts kāds Kenigsbergas Prūsijas Arhīvā atrasts dokuments, kurā bija teikts, ka franki un Svētas Romas impērijas ķeizari esot izdarījuši arī labu darbu, atbrīvodami upju piekrastēs ierīkotajos cietokšņos noslēptos, novārdzinātos un tirgum paredzētos baltos vergus, starp kuriem neesot bijis neviens slāvs - tie bijuši deiči, sveji, sembri un prūši, sievietes un vīrieši, kas bijuši sasaistīti ar ķēdēm un piekalti pie stabiem, bet cietokšņus esot apsargājuši bijušie Romas leģionu sklavēni - dažādu tautību cilvēki, arī rūģi, vilči, poļi, čehi un citi. Toties nav nekādu faktu, kas varētu pierādīt minēto padomju vēsturnieku hipotēzes vai noliegt M.Zonenbergas atstātās ziņās.
928. gadā sakši sakāva stodorus, kuri bija apmetušies Branniboras cietoksnī, saņēma gūstā stodoru koņazu Tugamiru, kurš vadīja pastavīgus laupīšanas uzbrukumus plašā apkārtnē. Branndiboras (Bran-niboras) cietoksnī atbrīvoja ap 500 balto vergu un verdzeņu, ko stodori ar ķēdēm piekala pie stabiem sētā bez jumta virs galvas.
929. gadā franku impērijas Ģermānijas valdnieks Heinrihs Pirmais sakāva dolenčus un ieņēma viņu cietoksni Ganu. Arī tur pēc hroniku ziņām tika atbrīvoti ap 300 balto vergu un verdzeņu. Tai pašā gadā viņš sakāva lutičus, bet Saksonijas hercogs ieņēma lutiču cietoksni Lenču, saņēma gūstā lielu skaitu šis cilts vadoņu un to ģimeņu locekļus, bruņotus sargus un vergu uzraugus, atbrīvoja ap 700 balto vergu un verdzeņu, kas bija piesieti sētā pie mietiem kā lopi. Vergiem nedeva ne ēst, ne dzert, tiem nebija pat savas pajumtes, kur gurdumā galvu nolikt.
931. g. sakši ieņēma milčānu un luziču cietokšņus pie Elbas, jo no tiem tika rīkoti iebrukumi apkārtējos ciematos un muižās, medīti cilvēki, un atbrīvoja ap 150 izmocītu, izģindušu balto vergu, verdzeņu un meitenīšu, tā kā nebrīnēsimies par bērnu seksuālu izmantošanu - tas ir Romas impērijas mantojums no vergu laikiem.
Karu pret šīm bandām turpināja Svētas Romas impērijas karaļa karaspēks pret bijušajos Romas impērijas cietokšņos iekundzējušamies Gentes sclovorum, kuri rīkoja asiņainus iebrukumus un vergu medības Vācas galā un Sembrijā. Lutiču galā karalis iecēla savu markgrāfu. Markgrāfs izsauca pie sevis viesoties 30 lutiču, vilču un bodru kņazus un lielmaņus. Kad tie bija sanākuši, viņš lika tos nokaut. Tam sekoja bodru un lutiču sacelšanās, kura tika asiņaini apspiesta, bet reizē ar to šie varmācību centri tika likvidēti uz visiem laikiem (400).
Ja Rietumeiropā šiem cietokšņiem stājas pretī jaunizveidotās valstis, tad Sembrijas, Sudāvijas, Prūsijas un Austreņa Eiropas etnosu sīkās valstiskās struktūras vēl nebija gatavas stāties pretī bijušās Romas bijušo labi bruņoto un militāri organizēto sklāvēnu, leģionāru, algotņu bandām un apvienībām, kuras tiecās vardarbīgi iekarot sev jaunu tēvzemi un taisīt savu tautu no izvaroto jaunavu bērniem.
Leha jeb Laha vārds pirmo reizi tika minēts 8. gs senrakstos un izvērstā veidā Prāgas Komsa Čehu hronikā (539). Viņš bija kādas agro vīkotaju bandas vadonis, kurš apmetās Vislas upes augšteces piekrastē, bijušajā sembru svētkalnā un uzcēla tur cietoksni, kuru apsargāja viņa savervētie bruņotie vīri. Atšķirībā no klejotājiem, lahieši veica laupīšanu cietokšņa apkaimē, pakāpeniski paplašinot gan bandu, gan teritorijas, ķēra vergus un verdzenes, pārdodami vikingiem un Prāgā, no kā tika pie bagātības un jaunākajiem ieročiem
Cietoksni sauca par Leha kalnu, kuru uzskata par Polijas pirmo iedīgli. Viņi sauca sevi vadoņa vārdā par lahiem, kr. ļāhi, no kā radās etnonīms poļāki ‘tie, kas pieder pie Leha (Laha, Ļāha)’, latviešu valodā poļi - no prūšiem pazīstamo Ēlīnē iekundzējušos polābu vārda.
10. gs Leha kalns pārtapa Gņeznas pilsētā. Gņeznā atradās kņaza pils, divas priekšpilsētas kalna dienvidus nogāzēs. Ap Gņeznu bija 16,5 m plats valnis, bet virs tā pacēlās mūra nocietinajumu sienas. Ap valni bija plats un dziļš apvada kanāls. Tam pāri varēja tikt vienīgi pa paceļamo tiltu. Kņaza Laha pils pacēlās 10 m augstā, stāvā uzbērumā, kurš bija apjozts ar iekšējo nocietinājumu mūri kā romiešu Prāgas Hrāda, kas tūliņ rāda, kur viņš šīs gudrības arhitektūrā smēlās un kas viņš bija pēc izcelsmes. Blakus kņaza pilij, kurai bija mūra pamati un balsti, atradās neliela baznīcas rotonda, bet zem pils atklāja noliktavu katakombas.
Arheologi noskaidroja, ka tā ir bijusi daļa no sembru cietokšņa nocietinājumiem, ka sembru pilsēta nodedzināta, katakombas paplašinātas un virs tām uzceltas akmens celtnes pēc romiešu standartiem (190). Tātad pilsēta nebija radusies tukšā vietā, un cēlēji ir zinājuši Romas celtniecības mākslu, kas pierāda hipotēzi par Leha dzimtas izcelsmi no Romas militārajiem vergiem.