3. Sembri - poļu šļahtiču
muižu dzimtcilvēki
Tātad Lehs 8. gs ieņēma sembru cietoksni Opoli, kurš pārtapa poļu panu centrā. No tā sākās sistemātiska Sembrijas anektēšana.
Cīņas par Opoli ir bijušas briesmīgas. Cietoksnis ir gājis no rokas rokā daudzkārt, līdz virsroku ir ņēmuši poļu pani. To apliecina plašie masu kapi Opoles cietokšņa apkārtnē, kuros kritušie apbedīti pavirši. Opoles ieņemšanā piedalījās normaņu vīkingi, kuru konungiem poļu Opoles cietokšņa pavēlnieks Pjasts ar saviem bruņotajiem vīriem kalpoja par cietokšņa sargu. Ja Lādogas sloveņus vīkingi turēja paklausībā un atkarībā no sevis, tad lahu pjastiem tika dota rīcības brīvība.
Opole bija mākslīgi ierīkota sala Oderas, Vislas un Vartas satecē, ko apjoza dubultais stāvbaļķu žogs (95.att). Pilsētā varēja iekļūt tikai laivās. Līdzīgi bija celta arī prūšu ostas pilsēta Elīna Oderas grīvas salā, citas sembru un prūšu pilsētas, kuras aiz žoga bija pieblīvētas ar garām vienstāva un divstāvu ēkam. Piļu un torņu šajās pilsētās nebija. Poļu pani 10. gs pilsētu nodedzināja, uzcēla Pjastu dinastijas šļahtiču mūra pili pēc Romas koloniālo piļu parauga, dažus akmens un koka namus, pilsētu apjoza ar augstu mūra sienu, ierīkoja lielu paceļamo tiltu.
Kolobžegas cietoksni Parantas upes deltas salā uzskata par trešo vecāko poļu cietoksni, kurš it kā esot uzcelts ap 790.gadu kāda sembru nocietinātā ciemata vietā. Vēlākie pētījumi to apgāza, jo šis sembru cietoksnis patiesībā bija noturējies līdz 11. gs beigām, pie kam poļu panu nocietinātā pils bija celta tikai 12. gs sākumā, ko noskaidroja arheoloģiskie atrakumi: Kolobžegas Lednickas salā atklāja panu cietokšņa drupas, bet zem tām - nodedzināta sembru koka cietokšņa paliekas, milzīgu daudzumu apbedījumu, to skaitā vairākus uzkalniņu uguns kapus, masu apbedījumus bedrēs ar vardarbīgas nāves pazīmēm - lauztas ribas, kājas, rokas, sadauzīti galvaskausi, kaulu starpās iestrēgušas bultu un šķēpu no dzelzs izkalti vītola lapas formas uzgaļi. Tur bija gan vienveidīgo eiropeidu, gan L. Niderles pieminēto melnīgsnējo cilvēku platie galvaskausi, raupju, melnu matu šķipsnas, nocirstas galvas, rokas, kājas. Pēcāk šiem kapiem blakus bija parādījušies tumsnējo brahicefāļu apbedījumi bedrēs, kurās atrada krāšņus zobenus, šķēpu galus, sudraba un zelta rotas, bruņas, romiešu monētas un traukus, krāšņas zirglietas. Tie jau bija poļu šļahtiču Kolobžegu un Lednicku kapi. Par pils saimniekiem kļuva šļahtiču Lednicku dinastija. Nostāstos ir minēts, ka Lednickis savu vārdu dabūjis no ledus kaujam, jo cietoksni ieņemt esot varējuši tikai ziemā, kad upe aizsalusi, bet brāļi Kobžegi esot krituši kaujā pret sembru pārspēku īsi pirms cietokšņa aizdedzināšanas ar bultōm, kam apvītas darvā mērcētas un aizdedzinātas pakulas. Aizdedzināt sausās koka celtnes ar salmu jumtiem nekādas lielas gudrības neprasīja. Šis ugunsgrēks esot plosījies vairākas dienas. Kad tas apdzisis, vēl esot notikušas niknas kaujas, kurās tad arī brāļi Kobžegi esot krituši no sembru bultām, atstādami kauju laukā simtiem kritušo poļu.
Līdzīgas sembru piļu un ciematu drupas, jauktu apbedījumu sērijas esot atklātas zem katras Polijas senākās pilsētas (190). Apbedījumi rāda kauju ainas, kas tīri labi izskaidro poļu turpmākās virzīšanās apstādināšanu, miera iestāšanos 700 - 800 gadu garumā, jo līdz 10. gs beigām bija zināmās tikai 3 poļu panu pilis, bet 11. gs sākumā panu aktivitāte pārvērtās nepārtrauktā iekarošanas karā, līdzi darbojoties no Kuenugardas aizbēgušajiem rhossu kņazu dēliem un vīkingu konungu karaspēkam. Vīkingi un rhosi, nevis poļi pēc savas iniciatīvas, tad arī kopīgi pasāka vispirms sudāvu, tad arī sembru etniskās iznīcināšanas kampaņu jeb genocīdu (111). Tajā laika notika regulāri vīkingu braucieni pa Vislu uz Konstantinopoli, tā kā šajās genocīda kampaņās dalību ņēma arī normaņu vīkingi (400).
L.Niderle izskaidroja pacēlumus un kritumus Sembrijas iekarošanas ainā ar poļu raksturu un ārējam ietekmēm - vīkingu un rhosu ierašanos vergu medībās (191), turklāt vismaz "sākot ar Boļeslava Drošsirdīga laikiem (992. - 1025. g.) ... polis vienmēr ir rīkojies un vadījies vienīgi no savām jūtam. Prāts un griba viņam padota tieksmēm un jūtām; bieži viņas ir tās, kas paralizē labos centienus... Viņš var būt ārkārtīgi darbīgs, tomēr ne uz ilgu laiku: ātri iegrimst slinkumā un apātijā. Aizraušanās un jūsmas bridi viņš var būt līdz bezgalībai labsirdīgs un cēlu mērķu labā gatavs uzupurēties, ir spējīgs uz galējībām, bet reti kad izved savus nodomus ar vajadzīgo neatlaidību līdz galam... Polis ātri paliek cietsirdīgs, nežēlīgs, vienīgi paklausot savai acumirklīgai sirds tieksmei un pie tam ne jau uz ilgu laiku. Poļa dabā nav ne ilga draudzība, ne arī mūžīga atriebība. Polis pēc būtības ir slinks un sapņains, bieži ieslīd apātijā" (260).
Šīs īpašības noteica attieksmi pret okupētajiem sembriem, kas bija sembru laime, jo tur, kur darbojās tikai poļi, viņi netika fiziski iznīcināti, un nelaime, jo sembri arī šajās vietās zaudēja savu etnisko patstāvību, piespiedu kārtā strauji asimilējoties poļos, kālab vēl tagad poļi antropoloģiskā ziņā nav vienveidīgi, jo paniem nebija daudz sievu. Toties viņiem bija daudz mīļāko un verdzeņu, bet vergi un verdzenes, kā arī sembru zemkopji tika turēti sklāvenu (pusvergu) stāvoklī, kas savukārt piespieda tos asimilēties poļos.
Sembri neļāvās tik viegli sevi pakļaut. Katru jaunu vietu poļu pani iekaroja niknās sadursmēs. Visniknākās cīņas notika Poznaņas cietoksnī, kurš pēc daudzkārtējas iekarošanas un zaudēšanas vēlāk kļuva par šļahtiču Pozniju dinastijas citadeli mākslīgā salā, kur upju tuvākajās piekrastēs atrada ap 1300 karavīru apbedījumu. Lielākās kaujas esot notikušas ziemās, jo tad poļi esot varējuši pārvarēt ūdens skēršļus bez grūtībām, iedami pa ledu.
Poznaņas apkārtnē atradās trīs sembru pilskalni, kuri noturējās sembru rokās līdz 12. gs. Lielākais un varenākais bija Gecas pilskalns. Tas atradās kāda purva salā, sargāja sembru un sudāvu valstiņu robežas, piederēja sembru un sudāvu ciltīm kopīgi. Gecas iekarošanai poļu karalis Boļeslavs Drosmīgais, kurš šo vārdu ieguva tieši Gecas kaujas dēļ, raidīja cīņa 300 jātnieku un 2000 kājnieku un tikai tad, kad no jātniekiem un kājniekiem bija palikusi trešā daļa, cietoksni esot izdevies beidzot ieņemt.
Gecas apkaimē arheologi atrada karavīru masu kapus, kuros guldīti abu pušu kritušie mezocefālie un brahicefālie karavīri. Tur pat atklāja sembru ļoti senas purva rūdas kausēšanas darbnīcas un smēdes, kuras poļi bija saglabājuši un izmantojuši. Geca netika nodedzināta, pārbūvēta gan - tajā uzcēla akmens mūra pili, pilsētu apjoza ar augstu akmens mūra žogu, kā tas poļiem bija parasts un pārmantots no verdzības laikiem (109).
Otra niknu kauju vieta bija Kruševica35 pie Goplas ezera, kura pēc nosaukuma varēja piederēt rieteņa sudāviem. Piekraste agrajos viduslaikos bija biezi apdzīvota. Tur bija mūsu ēras 5. - 7. gs celti ciemati. 8. - 9. gs ezerā tika uzcelta liela mākslīga sala, kura sākumā kalpoja par svētvietu, bet pēc tam pārtapa labi nocietinātā pilskalnā ar apakšzemes komunikācijām un ejām, kas izgāja uz vairakām salām un uz pāļiem celtām ezerpilīm. Nocietinājumi divās paralēlās joslās aptvēra arī vairākus zemkopju un amatnieku ciematus piekrastēs, tā kā ezers bija apjozts ar dambjiem, kanāliem un žogiem visapkārt, bet pieejās starp purviem ierīkoti aizcirtumi. Tam visapkārt bija dubulta žogs ar akmeņu pildiņu kā Bibraktā (Gallija). Priekšpilsētā atradās vairākas purva rūdas kausēšanas un dzelzs izliešanas darbnīcas, smēdes, podnieku un stiklinieku darbnīcas, ieroču kaltuves, tirdzniecības centrs. Pilsētas senais centrs, kas apaudzis ar paļu būvēm, priekšpilsētām kā patstāvīgām apmetnēm, atradās uzkalnā, no kā radies nosaukums Kruševica sudavu valodā.
Visapkārt Goplas ezeram atklāja tā laika masu kapsētas, kurās atkal guldīti abu pušu karotāji kā brāļi, kopskaitā tika atrakti 2000 apbedijumu, bet tie vēl neesot ne puse no apzinātajiem apbedījumiem ap Kruševicu. Goplas ezera mākslīgajā salā 11. gs beigās tika uzcelta poļu panu mūra pils un bazilika. To nopostija sembru, sudavu un prušu karavīri, kuri notureja Goplu jeb Kruševiču brīvu 100 gadus. Poļi to iekaroja no jauna 13. gs.
Arī tur, kur tagad ir Vroclavas pilsēta, atradās sembru cietoksnis. Tas bija celts mākslīgi izveidotā salā, kuru veidoja Oderas upe un tās pieteka. Kādā 10. gs beigu gada ziemā salu iekaroja poļu pana Tumska karaspēks. Kopš tā laika to sauc par kņaza Tumska salu. Viņš lika uzcelt salā lielu mūra pili un mūra nocietinājumus. Pamazām ap salu izauga pilsēta. Tas notika laikā, kad valdīja kņazs Meško Pirmais (191).
10. gs beigās radās poļu cietokšņi Mazovijā - galvaspilsēta Plocka, ostas pilsēta Gdaņska, Kranova, pavisam 5 panu pilis - divas koka, trīs mūra. Mūra pilis tika būvētas romāņu stilā, kas norāda, kur meklējama poļu kultūras sākotne, kādēļ iekarojumu gaita un stils tik ļoti līdzinājās Romas impērijas kariem, tikai mērogi bija sīkāki.
Polijas pirmajai valstij bija savs katoļu bīskaps, jo poļu pani Pjastu dinastijas kņaza Meško Pirmā (Mieszko) valdīšanas laikā (960. - 992. g.), kad sāka veidoties Polijas valsts, ieviesa Romas katoļticību (966. g.) un panāca Romas pāvesta kūrijas piekrišanu savas neatkarīgas bīskapistes izveidošanai pašā poļu valsts tapšanas sākumā. Bīskapiste atradās Gņeznā, vēlāk - Krakovā. Ar to panāca, ka poļu iekšējās lietās Romas pāvests neiejaucās, izpalika krusta karš pret poļu un sembru pagāniem, kā arī izpalika sembru iznīcināšanas politika, izņemot sākumā piekopto, rhosu, vilču un normaņu uzspiesto genocīdu vergu gūstīšanas laikos.
Tātad Polijas valsts dibināšanas pašā sākuma radās pašiem savs ideoloģiskais centrs, sava neatkarīga nacionālā ideoloģija, kuras pirmais mērķis bija topošas poļu tautas nacionālas pašapziņas veidošana un neiecietības ieaudzināšana pret citām tautām, kas reizē kalpoja par sembru asimilēšanu veicinošu spēku.
Meško Pirmais 967. g. karoja ar lutičiem, kuri bija iekundzējušies Pomēzes cietoksnī, 990. g. ar čehu kņaziem Mazpolijas un Silēzijas dēļ. Karš pret čehiem beidzās ar Savienības līguma noslēgšanu, kuru parakstīja čehu lielkņazs Boļeslavs. Šis līgums paredzēja kopīgu cīņu pret Svētas Romas impēriju, jebkuras Svētas Romas impērijas opozīcijas atbalstīšanu, tā kā Meško Pirmā un Boļeslava kopdarbība kavēja Vācas Berlīnes gala un Baltijas okupaciju.
Boļeslavs Pirmais Drošsirdigais (Boleslaw I Chrobry; 967. - 1025. g.) turpināja sava tēva kņaza Meško iesākto Polijas valsts (Polonia) izveidi, karos pret Svēto Romas impēriju (1003. - 1005., 1007. - 1013. un 1015. - 1018. g.) nosargāja tēva iekarojumus, bet 1018. g. devās karagājienā uz Kijevu, kuras kņazi tīkoja iekarot jaunajai Polijas valstij piederošās tuvāko kaimiņu sudāvu zemes, pakļāva krievu iekarotos sudāvu novadus, kuros atradās krievu kņazu Červeņu, Lucku, Brodu u. c. cietokšņpilsētas, no kuram tika vadīta krievu ekspansija Sudavijā.
1025. g. Boleslavs I pasludināja sevi un lika savam bīskapam iesvētīt par karali. Reize ar to tika oficiali pasludināta Polijas valsts un poļu tautas pastāvēšana starptautiskā līmenī.
Poļu paniem bija paradums dzīvot savās pilīs un savrup stāvošās šļahtiču sabiedrībās, vienas dinastijas kņazu saimēs, kuras turpināja pakļaut sembru kopienas savu cietokšņu apkārtnē, pakāpeniski paplašinot īpašumus. Gūstekņus neņēma un nenokāva, bet nogāza zemē, atņēma naudu, ieročus, rotas lietas, jostu, kamzoli un cepuri, jo viņi uzskatīja, ka cepures zaudēšana ir pats lielākais negods. Boleslavs I mēģināja izraut šļahtičus no šādas patstāvības un pievērst Polijas kopīgām lietām, lai turpinātu paplašināt valsts teritoriju enerģiskāk, kopīgiem spēkiem, jo pretējā gadījumā draudēja nonākšana Svētas Romas impērijas pakļautībā un vēl brīvo sembru zemju zaudēšana. Lielā mērā tas viņam arī izdevās, mudinot, sodot, apelējot pie kristiešu un poļu rakstura jūtām.
Ekspansija Sembrijā pastiprinājās pēc Polijas valsts nodibināšanas. Sembriem tagad uzbruka Polijas karaļu armija, nevis atsevišķo kņazu karapulki kā agrāk. Poļi sacentās ar Svēto Romas impēriju un krievu kņaziem, kurš no tiem iekaros vairāk svešu teritoriju un pakļaus vairāk baltu cilšu, pārvērtīs tās inertā, jauktā, jaunā tautā. Taču poļu karaļu armiju tagad sagaidīja organizēta pretestība, jo tajā laikā, nojaušot briesmas, sākās cilšu kopēju aizsardzības pasākumu organizēšana.
Šīs secīgās pretestības dēļ poļu pani nespēja iekarot jaunas sembru teritorijas un pievienot savai valstij gandrīz 150 gadu garumā, tā kā Polijas karalim nācās samierināties ar Sembrijas dienvidu novadiem. Tai pašā laikā sembri atkaroja savus iepriekšējos cietokšņus, padzina poļu panus un atbrīvoja ciltsbrāļus no poļu jūga. Tikai 12. gs beigās Polijas karaļiem izdevās atkal gūt panākumus karā pret sembriem un 50 - 70 gadus ieilgušā nepārtrauktā karā, novājinoties abām pusēm, izdevās pakļaut lielāko daļu Sembrijas, bet Sembrijas ziemeļa gals pievienojās Prusijai un noturējās vēl līdz teitoņu iekarojumu laikam. 13. gs poļu panu cietokšņus Oderas piekrastē un Ziemeļa Sembrijā nopostīja teitoņi, ierīkodami savas apmetnes.
Polijas seno pilsētu vēsturē ir vērojama viena un tā pati aina:
(1) pamatā sens sembru pilskalns;
(2) karavīru masu kapi ap katru cietoksni;
(3) mūra žogi ap akmens pili sembru bijušo cietokšņu vietās;
(4) šļahtiču pilis un nocietinājumi Sembrijā tika laiku pa laikam sagrauti un nopostīti, bet jauni cietokšņi tika uzcelti blakus bijušajiem pēc 100 - 150 gadiem;
(5) panu pilij blakus atradās baznīca;
(6) pani un viņu ģimenes dzīvoja tikai cietokšņos aiz bailem no sembru atriebības.
Pēc L.Niderles pētījumiem poļu panu apbedījumi bijuši paseklās taisnstūra formas bedrēs, kurās mirušie guldīti uz muguras, bez orientācijas pret saullēktu, bez kādām piedevām, izņemot apģērba rotas. Pēc aizbēršanas abās pusēs bedrei tika nolikti baļķi, tad uzbērts neliels uzkalniņš, klāt likts akmens vai koka krusts. Šajos apbedījumos atrada brahicefālus galvaskausus (vidējais indekss 82,9, starp kuriem 1 % gadījumu indekss bija 90).
Prokopijs ir norādījis, ka senie poļi ir bijuši spēcīgi, gara auguma vīri, melniem un sarkanīgiem matiem, tumšu ādas krāsu, platām sejām (191). Arābu vergu tirgotājs Ibrahims Ben Jakubs, kas regulāri apmeklēja Prāgas un Krakovas vergu tirgu, 8. gs rakstīja, ka, “salīdzinot ar gaišmatainajiem iedzīvotājiem un pārdodamajiem baltajiem vergiem, vietējie tirgotāji un pilsētnieki, kuri sevi dēvē par lāhiem, ir atšķirīgi. Tas ir ļoti savādi, ka pilsētas iedzīvotāju āda ir tumša un mati ir melni, ka rūsa krāsa viņiem ir reta, kam pretī tie, kas sevi sauca par Kross, sejas bija tumšas, mati sarkani, bet visi lauku iedzīvotāji ciematos ir gaišmataini, baltu ādu kā vergi, it kā poļi - lāhi un rossi būtu ķēruši un pārdevuši verdzībā savus zemniekus un amatniekus paši sev un kaimiņiem pa postu un zaudējumu, izstādīdami pārdošanai..." (381).
“Pat viduslaiku Polijas iedzīvotāji veidoja jauktas grupas: starp lauku iedzīvotājiem 52 % bija gaišmatainu mezocefaļu, 13,4 % brūnmatainu brahimezocefāļu un 34,6 % melnmatainu brahicefāļu, bet teitoniskie galvaskausi tika atrasti vienīgi Krakovā un Oderas piekrastēs, kas sakrīt ar hroniku ziņām” (191).
Par sembriem bija vairs dzirdams tikai stāstos par lauzičiešiem un Prūsijas karu, kurā sembru bruņotās vienības veidojās no poļu panu bijušajiem rekrūšiem un bēgļiem. Tās karoja senprūšu pusē kopa ar Elīnas vīkingu cietokšņa bijušo sargu - asimilējušos un poļu Krakovas bīskapa kristīto pēcteču karaspēku, kas karoja pret Svētas Romas impērijas ordeņiem, lai iegūtu savā pārvaldē prūšu, sudāvu un galindu zemes Prūsijā un Lietuvā (skat. pastāstu par prūšiem).
Sembriem nebija kur dēties no poļu uzmākšanās, izņemot Prūsiju, Lietuvu, Latviju, kur atsevišķas ģimenes palika uz visiem laikiem, kā arī ilgstoši slēpās mežos, jo ne jau velti poļi ir saglabājuši nostāstus par mežabrāļiem laupītājiem, kas uzbruka karietēm, ganāmpulkiem, dedzināja druvas un muižu ēkas.