6. Roma septiņu
valdnieku periodā.
Romas pilsētas un pilsētvalsts tapšanas sākums romiešu senrakstos tika dēvēts par septiņu valdnieku periodu, kurā izveidojās nākamās Romas impērijas pirmās aprises un sabiedrības struktūra, t. i., laiku no Romas dibināšanas 752. vai 754. g. p. m. ē. līdz 510. g. p. m. ē. Par dibināšanas datumu strīdas vēl tagad, bet Senās Romas laikā par to skanmdālējās līdz asins izliešanai, jo senās cīņas vēl aizvien lika temperamentīgajiem latīņiem asinīm kūsāt.
Romuls bija pirmais latīņu savienības izraudzītais Romas valdnieks. Viņa valdīšanas laikā Romas pilsēta atradās Palatīnas pakalnā, ko apstiprina arheoloģiskie pētījumi. Pēc romiešu senrakstiem viņa nopelnos tiek minēta Kvirināles un Kapitolija kalna pievienošana Romai. Romula laika kultūru raksturo Latīņu senkultūra.
Sīkuļu Latas templis Kapitolija kalnā tika sagrauts un tā vietā uzcēla Jupītera, Kvīra un Marsa tempļus, kālab latīņi dēvēja Romu par svēto pilsētu. Kapitolija kalna ziemeļa galā tika uzcelts cietoksnis. Arī Kvirinālē (Kvīra tempļa kalnā) tika uzcelts jauns cietoksnis, nostiprināti mūri. Romula laikā Roma bija izvietota trijos pakalnos Vatikānā.
Pēc nostāstiem Romā saplūda jauni iedzīvotāji, bet amatnieki tika gan vervēti, gan laupīti. Ziņu par vergiem nav. Romula saaicināto klaidoņu un bandītu ģimenes ieguva Romas patriciešu jeb tēvu titulus. Vēlāk šādus titulus piešķīra arī jaunpienākušo ģimeņu klaniem. Romuls neesot patstāvīgi pieņēmis lēmumus bez patriciešu apstiprinājuma.
Tā kā Romā un Kvirinālē visiem nepietika vietas, tad jaunienācēju vīki izvietojās Ekvilinas un Celijas pakalnos starp Vimināli un Aventīnu. Kapitolijā uzturējās vienīgi vecāko patriciešu ģimenes un kultu kalpotāji.
Katram patricietim esot bijusi sava " pils". Kādas šīs "pilis" bija patiesībā Romula valdīšanas laikā, liecina jau minētie pētījumi par mājokļiem Palatīnas kalnā Latīņu senkultūras laikā. Vēl tika minēts, ka katram patricietim ir bijuši klienti, tas ir, kalpotāji, kuri bijuši gatavi iet nāvē sava kunga labad. Romula laikā esot parādījusies arī brīvo cilvēku šķira, kura tikusi dēvēta par lumpeniem jeb plebejiem. Tie esot bijuši klaidoņi un cilvēki, kuri pildījuši gadījuma darbu, pārtikuši no laupīšanas vai amatniecības. Romieši nekopa zemi, neturēja mājlopus, amatniecība tikko sāka veidoties, tā ka nebija nekādu preču tirdzniecībai. Tāpēc ir jādomā, ka patriciešu klani turpināja aplaupīt Umbrijas ciltis, jo kuģniecība Romā arī vēl nepastāvēja.
Pēc senrakstiem Romuls valdīja Romā no tās dibināšanas līdz 616.g. p. m. ē., kad viņu 44 vai 45 gadu vecumā Marss esot uzrāvis debesīs, kas nebūs patiesība, jo tad jau viņš būtu valdījis vairāk par 100 gadiem. Tā kā viņš uzsācis savu karjeru trešajā gadā pēc pilngadības sasniegšanas, t.i., 20 gadu vecumā, tad viņa valdīšanas laiks beidzās ne vēlāk par 740. - 738. g. p. m. ē. Ja tas bija tā, tad visi nākamie ķēniņi valdīja katrs aptuveni 38 gadus, kas jau būtu reāli arī tad, ja tie arī nebūtu secīgi nomainījušies.
Nūms Pompīlijs esot bijis otrais Romas valdnieks. Tādā gadījumā viņš varēja valdīt laikā no 740. vai 738. un aptuveni līdz 700. g. p. m. ē., bet tas gan nav pateikts, vai Palatīna palika par Romu pēc Romula nāves, jo Pompīliju uzskata par ettrusku Pompeju cietokšņa ķēniņa un ziltha pēcnācēju, kurš it kā atnācis uz Romu Romula aicināts. Pompeju cietoksnis atradās Vezuva vulkāna pakājē, pie Neapoles līča, kur bija Sibaris kolonija Neapole (561).
Viņa valdīšanas laikā esot notikušas vairākas izmaiņas Romā. Vispirms viņš nodibinājis Vestas templi bijušajā Māras svētvietā pie strauta zem Kapitolija kalna, lai ieinteresētu vestēnus un vestīnus pieslieties Romai. Galveno dievu - Jupītera, Marsa un Kvīra tempļu vecākos priesterus, kā arī Vestas tempļa vecāko priesterieni ieskaitīja Romas patriciešos un atcēla noteikumu, ka Vestas kalpones nedrīkst precēties. Vēl viņš noteica, ka visi Romas un tās pārvaldāmās teritorijas iedzīvotāji ir Romas pilsoņi, par ko sevišķi esot jūsmojuši plebeji, jo reizē ar to viņi jau esot varējuši piedalīties tautas sapulcēs kara un miera, kā arī citu svarīgu jautājumu izlemšanā. Tā nu visai agri bijušie latīņu cilts tēvi bija kļuvuši par dieviem, tostarp arī maruču jātnieku komandieris Mars par piedalīšanos Romas aizstāvēšanā Romula valdīšanas laikā, kad izšķīrās jautājums būt vai nebūt latīņu Romai.
Vēlāk viņš ieviesa Junonas un Apolona kultu, kas tika pārņemts no sengrieķiem, lika uzcelt šīm dievībām tempļus. Bez šiem dieviem katram patriciešu klanam vai pilsoņu grupai tika atļauts nodibināt savu totēmisko dievu kultu un celt savus tempļus, kuru priesterus sauca par pontifeksiem (lat. pontifex). Starp šiem dieviem Romā ienāca senais umbrosku un ettrusku uguns, vasaras saulgriežu un pērkona dievs Jānuss, kuram tika uzcelts savs templis, turklāt ieviesa pavasara, saulgriežu un ražas svētku svinēšanu ar lāpu gājieniem, aizdedzinot tās Jānusa templī, jo baltu Jāņuguns izplatītājs Jānis arī saderējās ar visu jauno dievu saimi..
Katram galvenajam dievam bija vecākais priesteris vai priesteriene jeb ziedotājs (flamen). Viņš lika sasaukt priesteru un priesterieņu konsīliumu (apspriedi), kurā ievēlēja Romas galveno priesteri (lat. portifex maximus). Galvenais priesteris vienmēr piedalījās patriciešu sapulcēs, kurām noteica tikai padomdevēju tiesības. Šīs sapulces sauca par kūriju. Latīņi sauca par kūrijām kāda ciltstēva dinastiju kopumu (561).
Tādējādi Nūma Pompīlija laikā Romā tika iedibināti demokrātiski pārvaldes principi, kuri nākamo valdnieku laikā tika attīstīti tālāk. Viņa galvenais nopelns Romas labā bija minēto dievu kultu ieviešana, ar ko viņam izdevās rast atbalstu pat sabīņos, latinizētajos vestēnos un marsos, kuri sāka plūst uz Romu.
Pastāsta turpinājums 1