7. Karu priekšvakarā
Atentāts pret Serviju Tulliju un vergu mednieku aktivitātes izraisīja kara stāvokli un lielas izmaiņas visā Umbrijā, kur tika celti cietokšņi, kalti ieroči, pārkārtota saimniecība un pārvalde kara vajadzībām, izveidojās jaunas pilsētvalstis ar vēlētiem ķēniņiem.
Feniķiešu kolonijas Umbrijā, kas vienmēr bija draudzīgas pret Umbrijas pamata ciltīm, tagad cēla akmens mūrus ap savām pilsētām, bet apkārtējās ciltis tika pakļautas zem Kartāgas karoga kā vienotas Kartāgas valsts sastāvdaļas.
Kartāgieši pakļāva Kartāgai tuvākās Vidusjūras salas, pastiprināja jūras kara floti. Patiesībā šie pasākumi jau tika veikti līdz ar Servija Tullija nākšanu pie varas Romā, jo Kartāgas valdnieki negribēja samierināties ar Tarkvīnija Lepnā nobīdīšanu no troņa un saskatīja tajā nopietnas briesmas savām faktorijām. Viņu nostāju ietekmēja arī Romas jūras flotes rašanās un oficiāli valstiskā jūras pirātisma nodibināšanas Romā, romiešu iespiešanās starptautiskajā tirdzniecībā. Romas flotes pirātisko uzbrukumu dēļ Kartāgā brīvprātīgi iestājās Sardīnijas ciltis. Tā jau bija klusa un miermīlīga Kartāgas ekspansija Umbrijā.
Ziemeļa Umbrijas ligūru, umbru, venetu un illiru pilsētvalstis cēla aizsardzības būves, pilskalnus tuvu robežām, raka vaļņus, limesus, apakšzemes tuneļus un nekropoles, cēla nocietinātas pilis Alpu kalnu pārejās, vīrus un jaunekļus iesauca armijā, apbruņoja un rīkoja apmācības, noteica nodokļus un klaušas aizsardzības būvēm un karaspēka uzturēšanai.
Ziemeļumbrijā it bieži bija redzamas bruņotas karavīru grupas kaujas apmācību laikā, tērptas bruņu vestēs, bruņu cepurēs, pie kurām pēc ligūru un umbru tradīcijas piesprauda attiecīgas krāsas un daudzuma gaiļa spalvas, kuras kalpoja par pazīšanās un dienesta pakāpju atšķirības zīmēm. Marsu galvenais karaspēks bija jātnieki. Umbri un umbroski izcēlās ar saviem kara ratiem ripulāriem.
Padānas pilsētvalsts ķēniņš sasauca visu Padānas līdzenuma un Itālijas Alpu piekalnes jeb romiešu valodā Cizalpijas civitāšu ķēniņu apspriedi, kura beidzās ar lēmumu apvienoties kopīgā Padānas Konfederatīvajā Republikā, kuru vadīja vēlēts virsķēniņš un konfederācijas locekļu padome pēc Hattijas parauga. Stāsta gan, ka šī pasākuma iniciatore esot bijusi Kartāga, kurai piederēja faktorijas Po upes deltā un Ligūrijas jūras Korsikas un citās salās, kas nebūs taisnība, jo Kartāga neatzina konfederatīvas valsts pamatus, vēlētus ķēniņus un ķēniņienes, ķēniņu padomes, kurās iegāja Raganas, Raganu vecākie brāļi un Krīvi. Sākās pastiprināta cietokšņu celtniecība Po upes un tās dienvidu krasta pieteku satecēs un svētkalnos, kā arī pastiprināta katakombu celtniecība, nosusināšanas kanālu piemērošana kara vajadzībām, apakšzemes noliktavu un piļu pārbūve cilvēku slēptuvēm, uzkrājumu, dārgumu un ieroču glabāšanai (526).
Taču Padānas Konfederatīvajai valstij nebija lemts ilgstoši pastāvēt ─ to sagrāva ettrusku pilsētvalstu ķēniņi pašā dibināšanas sākumā, ar ko mazināja Ziemeļa Umbrijas aizsardzības spējas un paši apdraudēja savu drošību.
Padānas piemēram sekoja umbroski, izveidodami Umbrijas konfederatīvo Republiku, kuras teritoriju, ─ Itālijas ziemeļaustreņa apgabalu, aizvien vēl sauc šajā vārdā. Vienīgi marsi un vestēni atteicās pievienoties, bet Romas ekspansija piespieda viņus mainīt savu lēmumu. Tādējādi Umbrijas Republikas teritorija paplašinājās gar Tibras labo piekrasti gandrīz līdz Romas Republikas robežai.
Ettrūrijas pilsētvalstis nebija informētas par slepenībā turētajiem Ziemeļa Umbrijas un Cizalpijas umbru militārajiem pasākumiem un šo pasākumu mērķiem. Tādēļ notikumus izprata kā vienlaicīgus draudus gan no Romas, gan Padānas puses un saka organizēt pretpasākumus savā izpratnē.
Tika sasaukts Ettrūrijas zilču kongress pēc Romai tuvāko pilsētvalstu Vejas un Tarkvīnijas zilču iniciatīvas, kuri nu atcerējās Tarkvīnija Vecā pareģojumus par postu, kas var celties, ja ļaus Romai nekontrolēti attīstīties, atcerējās Pelasgijas likteni, kurā viņu sentēvi izcieta elles mokas un bija spiesti meklēt patvērumu Umbrijā. Tika ievēlēts jauns virszīlnieks un nolemts organizēt visas Ettrūrijas kopīgu karaspēku vēlēta virsķēniņa vadībā. Taču šķelšanās dēļ apvienošanās nevarēja notikt uz demokrātiskiem pamatiem.
Vetalonijas pilsētvalsts ķēniņš, baidīdamies no Padanas Republikas militārajām aktivitātēm viņpus Arno upes, izsludināja karastāvokli, kas nozīmēja visas varas pāriešanu ķēniņa rokās un saimniecības pielāgošanu kara vajadzībām, visu pilngadīgo vīriešu iesaukšanu bruņotajos spēkos, ieroču kalšanu un ieroču noliktavu iztukšošanu. Aptuveni 508. g. p. m. ē. viņš iebruka Padānā un pēc Tita Līvija ziņām iekaroja daudzas pilsētas un cietokšņus, likvidēja un no jauna sašķēla un pakļāva otrreiz nodibināto Padānas Republiku, bet savus pārkārtojumus līdz Romas Republikas uzbrukumam tā arī nespēja pabeigt, jo nācās atkāpties un sagatavoties karam pret romiešiem. Tā padāniešu militārā sistēma tika nopostīta, lai nekad vairs neatjaunotos. Romā runāja par etrusku un gallu karu, jo padanieši nēsāja pie galvas segām un bruņu cepurēm piespraustas putnu spalvas par atšķirības zīmi.
Arecas un Kortonas ettrusku pilsētvalstu ķēniņi apvienojās un izsludināja kara stāvokli. Aptuveni 505. g. p. m. ē. viņu karaspēks pilnīgi negaidīti iebruka Umbijas republikā un Sibaris kolonijās, kas vēstures avotos minēts kā ettrusku, sibaru un ķeltu karš. Tā saukto gallu un ķeltu kara laikā pēc tā paša autora ziņām ettrusku ķēniņi pakļāvuši Padānas un Umbrijas Konfederatīvajās Republikās 300 pilsētu, proti, pilsētu, cietokšņu un pilskalnu.
Taču Tīts Līvijs, kura apcerējums Romas vēsturē saglabājies pilnīgi, ettrusku jautājumā atsaucās uz agrāku laiku un viņa dzīves laika senrakstu komentātoriem un savu vectēvu (354).
Visai aktīvais Tarkvinas zilčs un ķēniņš, cietis sakāvi Romā, ieņēma nogaidīšanas pozīcijas, bet klusībā sāka uzkrāt ieročus, pārtikas rezerves, apmācīt vīru kārtā ievadāmos jaunekļus kara lietās. Populonijas, Vetulonijas, Ruzelu, Vulčas, Volsinas un Klauzijas ettrusku valstu ķēniņi palika neitrāli un karam negatavojās, jo viņu zemes atradās Ettrūrijas vidienē.
Zaudējuši Tarkvina atbalstu, kopējiem pasākumiem apvienojās Tibras upes labā krasta Ceres, Vejas un Falēras ettrusku, sīkānu un britu pilsētvalstu ķēniņi, jo Romas Republika bija izplētusies viņpus Tibras līdz Tīrēnu jūras piekrastei un Lācijā, kuras Romai piederošās latīņu pilsētu kopienas kādreiz bija britu un sīkānu kopīgā Olsininas valsts teritorija (561).
Ceres ķēniņam bija savi rēķini ar romiešiem – viņš bija visaktīvākais.
Kumu un Sibaris valdnieki nepalika neitrāli un gatavojās aizsardzībai pēc savas, okupantu izpratnes. Viņu mērķis bija iegūt jaunas teritorijas savā īpašumā.
Pēc Umbrijas Konfederatīvās Republikas sagraušanas Sibaris atguva savas agrākās, umbru atkarotās kolonijas un paplašināja savas teritorijas gar jūras piekrasti pret dienvidiem un iztaisnoja robežas uz sīkānu, sabīņu un umbrosku vīku rēķina, uzceldami gar robežu jaunus cietokšņus, jo viņi pēc taciju uzvaras Romā sāka baidīties no varenībā pieaugošajiem vēlētajiem sabīņu karaļiem un no sīkānu militārajiem pasākumiem.
Iekarotajās teritorijās ieviesa vergu darbu. Par vergiem īpaši nerūpējās, jo vergi tika uzskatīti par pašu lētāko un izdevīgāko darbarīku. Slimos, sakropļotos un vecuma dēļ darba spējas zaudējušos vergus nogalināja. Sievietes šajās sibarītu valstīs bija beztiesīgas vīra verdzenes, kuras varēja nogalināt, pirkt vai pārdot. Sievas par nepakļaušanos vīram saņēma sodu, bet par vīra ievainošanu vai noslepkavošanu dzīvas sadedzināja sārtā. Tātad sibari uzturēja ahajavisku kārtību un uzskatīja sevi par ahajavu kareivīgā ciltstēva Zeva mazdēlu pēcnācējiem, tātad par svētu tautu.
Kumu karalis sāka iespiesties iekšzemē un atspiest sīkānus un britus no pierobežas vīkiem pret dienvidiem. Baidīdamies no latīņiem un kumiešiem kā iespējamiem Romas sabiedrotajiem, Tarkvinas, Vejas, Ceres un Faleras ķēniņi izveidoja jaunus cietokšņus Lācijas kalnienē un jūras piekrastēs, kas ļāva kontrolēt un vadīt situāciju novados aiz Tibras, - Latīnijā, Samnijā, Sabīnijā un nodrošināja sakarus ar ettrusku Vezuvijas valsti viņpus Kumām.