Turpinājums 1

Tūls jeb Tullijs Hostijs tika dēvēts par trešo Romas valdnieku, kuru uzskata par umbru jeb ettrusku izcelsmes valdnieku ap 700. − 662.g. p. m. ē., bet Līvijs viņu sauca par lielāko latīņu draugu, jo viņš iekaroja Albu Longu un to lika pilnīgi nolīdzināt kā visu latīņu nelaimju galveno vaininieci, latīņus pievērsa Romai, lai mazinātu kara draudus, kaut gan pats pēc divu iepriekšējo Romas valdnieku miermīlīgās politikas pasāka karus ar latinizētajām ciltīm.

Viņa laikā Romā saradās 30 latīņu patriciešu ģimenes, t. i., no katras latīņu kopienas pilsētas pa vienai, ar ko tika gūts visu latīņu kopienu atbalsts. Viņš nodibināja senātu ─ visu patriciešu, galvenā priestera, pilsoņu un klientu sapulču ievēlētu pārstāvju sanāksmi, kura no sava vidus izraudzījās kūriju. Kūrijā iegāja pašu senāko patriciešu pārstāvji.

Neraugoties uz šo demokrātisko izkārtni, viņš esot bijis diktators un ieviesis imperatora titulu, kaut gan citos rakstos tas tiek noliegts. Starp jaunajiem patriciešiem minēti tādi vārdi, kā Fufētiji, Kluīliji, Āsmūliji, Nūmīniji, Silviji, Jupiji, Askāniji, Horāciji, Jūliji, Eniji, Marciji, Kostiji, Pompīliji u. c.

Viņa nopelnu sarakstā tiek minēti zemkopības un lopkopības vīki, kuros ieviests pusvergu sklavīnu (sclavinii) darbs, bet par vergiem ziņu nav, kaut gan Līvijs ir lietojis tādus izteicienus par pirmajiem četriem valdniekiem, kā " lika vergiem uzcelt" , " lika vergiem izrakt un atjaunot". Vēl ir zināms, ka viņš ar sabīņu karaļa ziņu esot pievienojis Romai Celijas un Ekvilīnas pakalnus, kuros jau Romula laikā bija izvietojušies jauno ienācēju vīki, bet tie agrāk esot atradušies sabīņu Viminālas cietokšņa karaļu pārziņā. Sabīņi pievienojās Romai brīvprātīgi (354).

Anks Marcijs tika nosaukts par ceturto Romas un Latīnijas valdnieku. Viņš esot iekarojis un pievienojis Romai sīkuļu un britu cietoksni un pilsētu Aventīnas kalnā, kas esot izsaucis ettrusku pilsētvalstu ķēniņu iejaukšanos. Tā kā pēc samērā precīzām ziņām ettrusku ķēniņu valdīšanas laiks Romā esot sācies 615.g. p. m. ē., tad viņš būs valdījis no 663. vai 664.g. līdz 615.g. p. m. ē.

 Nekādu citu ziņu par viņu nav, izņemot to, ka viņu ir ievēlējis senāts pēc Hostija atkāpšanās vecuma dēļ un ka viņš ir bijis latīņu Marciju patrīcietis.

Tarkvīnijs Senais bija ettrusku pilsētvalsts Tarkvīnas zilčs (zilth) un ķēniņš, kurš iebrucis Romā, 615. g. p. m. ē. sagrābis varu un kļuvis par Romas piekto valdnieku, nostumdams malā latīņus un sabīņus, kuriem neesot uzticējies, bet Tarkvīnijas un citu ettrusku valstu pilsoņi viņu esot uzskatījuši par nodevēju.

Būdams Ettrūrijas zilču padomnieks, kuru aicināja palīgā pat umbrosku un Atēnu valdnieki, lielākās Ettrūrijas pilsētvalsts valdnieks un pēc izcelsmes pelasgs, viņš zināja Pelasgijas likteņa stāstu un saskatīja Romas aktivitātēs briesmas visai Umbrijai. Viņa aicinājumam vērsties pret latīņiem neviens nepievienojās, pat Latīnijai tuvākās Vejas pilsētvalsts ķēniņš atteicās palīdzēt. Tāpēc viņš rīkojās pats ar saviem spēkiem, iespēju robežās mēģinādams savaldīt Romu. Tāpēc laiku no 516. vai 615. g. līdz 510. g. p. m. ē. sauc par umbru valdīšanas laiku.

Viņa valdīšanas laikā Roma tika pārveidota par pilsētvalsti pēc ettrusku pilsētvalstu parauga, pievienojot tuvākos vīkus, atceļot sklavīnu un vergu darbu. Atbrīvotajiem sklavīniem un vergiem, kuri būtībā bija amatnieki, zemkopji un lopkopji, piešķīra Romas pilsoņu tiesības. Viņa laikā Romā uzcela pirmās akmens pilis, akmens sētuun fortifikācijas, tika likti pamati Romas forumam, tika pasludināta ticības brīvība. Viņš sāka pakļaut Romai tuvākās Latīnijas pilsētas.

Tarkvīnijs vecākais apņēma par sievu sabīņu Vimināla valdnieka meitu, aizliedza   poligamiju un brāļmāsu laulības, kuras bija ieviesuši latīņi. Tā kā sabīņi jau sen tuvinājās ettrusku kultūrai, tad tādā kārtā viņš ieguva jaunus piekritējus. Sabīniete viņam esot dzemdējusi divas meitas un vienu dēlu. Viņa laikā Romas robežas aizgājušas gar Tibras kreiso krastu līdz jūrai, kur Tibras deltā viņš licis uzcelt pirmo Romas ostu (354; 561).

Pastāsta turpinājums 2