Turpinājums7. Mazandarānas kopiena
Mazadarānas centrs atradās Rejas novadā, bet tā robežas stiepās līdz Kaukāza kalnu piekājēm, kur bija izkaisītas vairākas patstāvīgas kopienas, kuru etniskais sastāvs nebija viendabīgs un tagad nav vairs nosakāms, kaut gan kopienu izvietojums ir tāds, kādu var iedomāties sindu ceļu uz Aizkalni.
Rejas rajonā bija Islamabadas, Murtezagirgas un Hisāras dimtūs, kurās atsedza 3,5 ha plašus kultūrslāņus, neskaitot kapulaukus, aramzemi, dārzus, ganības, siena pļavas. Šīs dimtū piederēja Mārgiānas provincei, kuras galvaspilsēta bija Rāgiāna. Senkultūras visās kopienās bija līdzīgas un atradās tajā pašā oāzē, kuru nosauca par Mazandarānas provinci.
Par Hisāras dimtū būtu piebilstams, ka tajā pirmo reizi tika atrasti ariešu trauki, kuru ornamentos bija teiksmaini zvēri un putni joslas veida rotājumā, bet lielākiem traukiem bija osas pussfēras formā ar nošķēlumu apakšā, izliekumu augšpusē - jo lielāks trauks, jo lielākas osas, kuras atgādināja briestošu vai dilstošu mēnesi.
Kaukāza kalnu pakājēs tika atklātas Hejtepes, Jalangtepes un Ķūļtepes zemkopības un piemājas lopkopības dimtū, kuru rašanās laiks nebija agrāks par 5. g. tk p. m. ē. Par mezolita apmetni uzskata vienīgi Jalangtepi, jo tajā tika atrasti arhaiski krama kalumi - plakani vītola lapas formas bultu uzgaļi, kādi sastapti mezolita apmetnēs Turkmēnijā, Krimā, kā arī Zarzas alas epipaleolita apmetnes senlietām raksturīgi kasīkļi, kaula kapļi, adatas, žebērkļi. Tātad, izņemot Jalangtepes apmetni, kurā atrada Krimas senlietas, šajā apmetnēs dzīvoja jauktas izcelsmes ciltis, tostarp nākamie haji, kuru sākotne nāk no 6. g. tk sākuma p. m. ē. - agrāku ziņu manā rīcībā nebija, kaut gan tām vajadzētu būt.
Armēnijas kalniene, kā atzīst vēsturnieki, bija viens no vecākajiem baltu civilizācijas sākuma centriem Āzijā, kas pulcējās ap Satanidara un Areguni mezolita apmetnēm, kurās visagrāk, salīdzinot ar ariešu pasauli kopumā, un aptuveni vienā laikā ar Konjas nēsiešu apmetnēm sāka attīstīties zemkopība. Starp pirmajām nākamo armēņu zemkopju kopienām tika minētas Šengavitas, Šešblūras, Elāras u. c. apmetnes. Tātad tā ir vieta, kurā satikās sindi no ziemeļa puses un pelasgi no rieteņa puses ar Zarzas un Vidusāzijas ariešiem un Natufas nākamo šumēru ciltīm, kuras vienīgās nebija baltu ciltis.
Ap 5. g. tk p. m. ē. Armēnijas kalnienes kopienās sāka kausēt varu, bet kopš 3. g. tk p. m. ē. kausēja bronzu no pašu vara rūdām un importētās alvas. Starp 2. - 1. g tk p. m. ē. Armēnijā sāka kausēt dzelzi (haio), aptuveni 500 g. pirms umbriem un pazīstamās Halštates senkultūras, kālab armēņi tika dēvēti par hajiem, bet hetu un asīriešu senrakstos viņus dēvēja par nairu cilšu apvienību, kurā iegāja hurīti, tuaraci, irmarili, ulibi, alazi, erihuahi, eriahi, hubushili, rūatri, sangibuti, gilzēni u.c., kuriem bija savas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas. Tajās atklātās senkultūras bija līdzīgas sindu Sindaures senkultūrām.
Kā liecina hetu raksti, kopš 3. g. tk p. m. ē. Armēnijā izveidojās vairākas senas valstis, kas kopā ar hetu ķēniņiem kāvās pret mežonīgajām nomadu lopkopju ciltīm.
Kuras un Araksas lejtecēs kopš 6. g. tk sākuma p. m. ē. izveidojās alānu cilts.
V.Bitners rakstīja, ka Kaukāza kalniem tuvākajos novados - Irānas, Irākas ziemeļa, Armēnijas un Melnās jūras dienvidu piekrastes ciltis, atšķirībā no hetiem un ariešiem, kuri cēla saviem dieviem virszemes celtnes - tempļus, sindu un tiem piederīgās Aizkaukāza un Kaspijas jūras dienvidu piekrastes ciltis "uzbēra kārtainus zemes paugurus, kas pēc vienu domām bijuši vienkārši aizsardzības vaļņi, citu domām - kapulauki, trešo - kādas svētvietas. Šo mīklaino būvju cēloņiem vajadzēja atrasties ļoti augstas attīstības pakāpē, jo uzkalniem bija forma, ko var saukt par dekoratīvu un kas atgādina gan rāpuļus, gan cilvēkus. Tie bija līdzīgi Jaunmeksikas teritorijas pieminekļiem, kuriem bija līdzīga kultūras piesātinājuma bagātība" (89).