8. Sūvalka kopienas
Sūvalka kopienu atklāja Irānas vidienes Kašānas oāzē, 20 km pret dienvidiem no Kašānas pilsētas. Tāpēc arheoloģiskos atklājumus tajā dēvē par Kašānas ariešu senkultūru, kaut gan daudzas pazīmes atkal liecina, ka tās pirmie iedzīvotāji bija ieceļotāji no Česmes Alī mezolita apmetnēm, kuru senlietas nepārprotami pierāda, ka tie bija ieceļotāji no Sindijas no Sindaures. Kopienas nosaukums ņemts no kalnu strauta, kas tek cauri Kašānas oāzei un uztur tajā mitrumu153.
Sūvalka apmetnes bija Kašānas oāzes sindu un Zarzas ariešu dimtū konglomerācijas, kas kultūras ziņā bija tuvas Hatijas Anitas provincei. Tajās pirmā dzimta esot atnākusi no Češmes Alī apmetnes, kurai bija tā laime vai nelaime atrasties nākamās ahemenīdīdu impērijas galvaspilsētas Pērsepoles tuvumā un ietekmēt Persijas impērijas un tagadējās Irānas galvaspilsētas Teherānas rašanos un likteņus, radīt vēl citas kopienas oāzēs līdz Indas upei.
Sūvalka senākajā apmetnē atrada Krimas senlietas, tikai tās jau bija daudz labāk apstrādātas un liecināja par Sūvalka apmetnes rašanos kādā 9. g. tk sākuma gadsimtā p. m. ē., jo blakus šīm senlietām atrada lielu daudzumu brieža raga, kaula un krama kasīkļu, kurus vairs nevarēja uzskatīt par Krimas jeb Češmes Alī senkultūras senlietām. Tie bija kapļi, starp kuriem bija sīkas krama mikrolitu plāksnītes, kādas lietoja kaula sirpjos, tās bija piestas riekstu vai graudu malšanai, raga cirvji ar krama asmeņiem, kas iestiprināti asmens vietā izveidotā iedobē. Tā kā Irānas plato, kurā atradās Sūvalka kopiena, auga dažādas lielgraudu graudzāļu (miežu, kviešu), lēcu, zirņu, riekstu koku, zemesriekstu sugas, tad K.Kūns izteica hipotēzi, ka sūvalkieši būšot bijuši pirmie selekcionāri un zemkopības iesācēji Irānas ariešu un sindu kopienās, kaut gan par īstenu zemes kopšanu pirmās ziņas atrastas kultūrslāņos, kuri veidojušies 4. g. tk sākumā p. m. ē. (499).
Tagad ir pierādīts, ka Āzijā pirmās zemkopības iemaņas sākās Vidusjūrai tuvos novados, kur nemaz nebija tāda savvaļas graudzāļu bagātība (498), tad pārsviedās uz Hattiju, Armēniju, Mazanderānu un tikai pēc tam uz Suvalku, kas notika nepilnus 1000 g. pirms zemkopības sākšanās Mezopotāmijā (Baālennā 4500. g. p. m. ē.), bet no Sūvalka kopienām kviešu audzēšana pārsviedās uz citām Aizkalnes baltu arāju kopienām nepilnu 100 g. laikā (324). Tātad K. Kūna hipotēze bija maldi.
Arieši jau 8. g. tk vidū p. m. ē. esot pratuši lipināt māla traukus - koniskas kunhas (vārāmos podus) ar osām, bļodas, kuras salipināja vienu pret otru un tā izveidoja krūkas pārtikas krājumu uzglabāšanai. Šiem traukiem esot bijušas iespiestu bedrīšu joslas, kamēr citās apmetnēs māla trauki esot radušies jau gatavā veidā kādus 700 g. vēlāk, un tie jau esot bijuši trauki ar erju trīsstūrīšu un rombiņu joslu ornamentiem, kas taisīti kā uzlipinātas lentas (505).
Pirmās mājas Sūvalkā bija puspagrabi ar māla klonu un balsta stabiem, taisnu jumtu, kādas cēla Baugainē. Stabu starpās bija žagaru pinumi, kurus no abām pusēm apdarināja ar māla rūtām. Istabas vidū bija vienkāršs akmens krāvuma pavārds. Lietoja akmens katlus, lūku grozus. Tātad tie bija sindi.
Mazliet attālāk atradās atkritumu bedre. Tajā atrada meža zirgu, sumbru, gazeļu, kamieļu, briežu, vilku un suņa kaulus, riekstu čaumalas. Ap 6. g. tk p. m. ē. sāka celt jēlķieģeļu mājas kā citās kopienās.
Tāpat kā citās ariešu kopienās, pēc 4. g. tk p. m. ē. Sūvalkā cēla četrstūrainas jēlķieģeļu mājas, kurās bija 3 - 4 istabas vienā stāvā. Mājas bija garas. Ieejas - pa kāpnēm caur lūku jumtā. Tādai mājai bija sava īsa un šaura ieliņa, kuras otrā pusē atradās saimniecības ēkas. Taču tajās saglabājās sindu māju īpatnības - puspagrabi, stāvbaļķu karkass, māla rūtas iekšējās apdarēs un māla klons, ar kaolīnu izbalsinātas sienas, kas bija rotātas ar ģeometrisku rakstu joslām, medību ainām, vērša, auna un putnu attēliem, klonā bija iestrādāti akmentiņu ornamenti.
Kulturslānī, kurš tika nosaukts par Sūvalku II, atrada neolīta vidus senlietas (5. g. tk p. m. ē.) - lielus un smagus akmens kapļus ar caurumu kātam, krama cirvjus, māla trauku lauskas, kurās bija saskatāmi jau pieminētie trauku rotāšanas paņēmieni, bet trauku izgatavošanā lietoja ripu. Māla masai piejauca kapātus salmus un pelavas, kurās bija iekļuvuši kultūras kviešu un miežu graudi, zirņu, rīsu un prosas salmi.
Augšējā kultūrslānī, kurš veidojies aptuveni 3. g. tk p. m. ē., atrada Mezopotāmijas cilindriskos zīmogus ar uzrakstiem šumēru valodā, kas nozīmēja, ka sūvalkiešiem bija tirdzniecības sakari ar Eblu. Tātad ebliešus būs interesējusi labība, kaut gan paši dzīvoja Mezopotāmijas dienvidu galā.
Kādā pakalnā atklāja lielu kapulauku, kurā varēja vērot apbedīšanas tradīciju izaugsmi no protobaltiem tuviem apbedījumiem līdz dolmenu kapličām. Pa starpām bija pastāvējusi arī kremēšana. Mirušā pelnus ielika māla urnā un pārsedza ar bļodu. Pelnu urnas ieraka bedrēs, kuras tika apdarinātas ar jēlķieģeļiem. Pāri pārsedza baļķu jumolu, atstāja ieeju. Kad viena bedre bija piekrauta ar pelnu urnām 2 - 3 stāvos, raka jaunu bedri. Urnām blakus lika vienīgi mirušā svētku apģērbu ar visām rotām, retāk - podiņu vai bļodiņu ar ceļamaizi aizkapa dzīves iesākšanai.
Pēc tam atjaunojās skeletu kapi bedrēs, kuras tika apstrādātas līdzīgi ugunskapu bedrēm. Sākumā mirušos lika vienu otram blakus (5 - 6 skeleti), bet šo tradiciju visai ātri nomainīja dolmenu kapličas ar kaulu kaudzēm. Braidvūdi, izpētījuši skeletus un galvaskausus, saskatīja tajos mezocefālos Kromaņonas cilvēkus, kuru cefalitātes koeficients bijis 72 - 74 kā eiropeīdiem, arī citādi ariešu skeleti neesot atšķīrušies no eiropeīdu skeletiem un bijuši līdzīgi mūsdienu Atlantijas - Baltijas rases cilvēkiem, bet apbedīšanas "kurgāni" neesot atrasti, kaut gan kādā līdzenumā Sūvalka dienvidu galā atrada pa dubultiem riņķiem liktus menhirus, kuri kalpojuši kalendārā laika noteikšanai pēc saules (508).
Atrasti vara kalumi: šujamās adatas ar aci, spraužamadata ar kaula galviņu auna galvas izskatā, delmu spirāles, sirpis, smagnējs ķīļveida cirvis ar caurumu kātam, lemeši, kā arī lazurīta rokassprādze, kaula un māla sprēslīcas, aužamo steļļu atsvariņi, kuros esot bijuši krietni diegu izdeldējumi, dzirnakmens, akmens piestas (506). Tātad 3. - 2. g. tk pārejā p. m. ē. sūvalkieši ir pratuši aust vadmalu, jo, kā atzīmējis V. Masons, Sūvalka apmetnēs neesot atrasti liellopu kauli, toties jēru, kazlēnu un zirgu kaulu bijis vairāk par 40 % (499).