7. Hunū jeb huņņi
Pirmās ziņas par huņņiem sniedza ķīniešu senraksti 1764. g. p. m. ē., kad Ķīnas imperatora tronī iekāpa Šīnu dinastijas pirmais valdnieks, kas atstāja ķīniešiem savu vārdu, tad vēl 822. un 304. g. p. m. ē. citu Ķīnas imperatoru rakstos, kuros minēti asiņaini kari ar huņņu ciltīm. Vairāku tūkstošu gadu garumā huņnu jeb hunū etnosa priekšvēsture palikusi nezināma, kaut gan no Šīna rakstiem izriet, ka tie ir bijuši īstenie Ķīnas iedzīvotāji, kuri dzīvojuši Ķīnā un Tibetā pirms neskaitāmiem gadu simtiem un tūkstošiem, tā kā huņniem un usuniem ir bijis kopīgs liktenis tikt iekarotāju padzītiem no dzimtenes svešumā.
Vēl ir zināms, ka ķīniešu Sjū dinastijas ķēniņi kāvušies ar žūnu un dī ciltīm lopu ganību dēļ. Tad vēl par ''dzeltenā imperatora'' kaušanos ar sjā, žūn un dī ciltīm atkal jau ganību dēļ, par ''melnmataino rases'' cīņu pret ''dzeltenmatainajiem sātaniem''.
Pēc Indijas zinātnieka Čaterdži ziņām pirmie ienācēji Austreņa Āzija esot bijuši maza auguma nēģeri, mazām, olveida galviņām, kuri tad arī ir bijuši "melnmataino rase". Tie sajaukušies ar "dzeltenmatainajiem sātaniem jeb pūķiem",- liela auguma dzeltenmatainiem cilvēkiem jeb dī, no kā radušies žūni (47).
Par dī jeb "dzeltenmatainajiem sātaniem" teikts, ka tie dzīvojuši Klusā okeāna piekrastē, bet žūni bijuši tumšmataini un neliela auguma, tātad atbilda Čaterdži dotajam raksturojumam, kamēr paši ķīnieši bijuši jauktas izcelsmes etnoss, kāds tas ir saglabājies vēl tagad, bet lielā auguma ķīnieši esot bijuši usuni.
"Piebaikala apkārtnē dzīvojas citas radniecīgas ciltis, kuras varēja būt tagadējo evenku un jukagiru senči. Šo cilšu senkultūra bija izplatīta Amūras upes piekrastēs, Ziemeļa Mandžūrijā, līdz pat Lielajai Ķīnas sienai un Odrasai. Tās runāja radniecīgās valodās" (116).
Vēlāk ar šīm Piebaikala ciltīm sajaucās hū - nū priekšteči. Viņiem blakus, sākot no Minusinskas ieplakas pret rietiem, visu Sibīriju, izņemot Vidusāziju un ziemeļu taigu, apdzīvoja baltu ciltis, kuru radinieki bija dī jeb "dzeltenmatainie sātani". Tie dzīvojuši Janczi upes lejtecē un Klusā okeāna piekrastē pirms žūniem, pirms "melnmataino rases" ienākšanas tagadējā Ķīnā, pirms Sīnu dinastijas rašanās. Taču dī atdalīja no Minusinskas baltiem milzīgais melnmataino brahicefāļu apgabals. Tā tas bija līdz pat 1200. g. p. m. ē., bet pēcāk baltu apgabalos sāka ieplūst žūnu un mongoļu rases ciltis, kuras sajaucās ar baltiem (110).
Gobi tuksneša ziemeļu malā dzīvoja dīnlinu, dī jeb "dzeltenmataino sātanu" līdzinieku jaukta cilts, kuras ganību un medību lauki iestiepās Sajānu un Altaja kalnu nogāzēs. Dīnliniem bijis vidējs, plecīgs un samērā masīvs augums, pagari ovālas sejas, gaiši pelēcīgi vai melni, mīksti mati, balti iesārta āda, spēcīgs deguns, gaišas acis (361). Debecs saskatīja dīnlinos uzbekiem līdzīgus cilvēkus (110).
Ķīnas imperators Čžovs padzina žūnus no Ķīnas un neļāva tiem klejot ar saviem ganāmpulkiem pa ''debesu impērijas'' (Tibetas plakankalnes) zemēm. Tas notika laikā no 1140. līdz 1130. g. p. m. ē., kad mongoloīdās un ķīniskās rases cilvēki pārgāja Jeņisejas upi un iegāja baltu cilšu teritorijā. Tas bija laiks, kad Mongolijā sāka veidoties arīdās zonas, un Gobi tuksnesis sāka uzmākties auglīgajām ganībām, apbrīnojamām pilsētām, kad tāda paša iemesla dēļ izjuka āriešu kopiena tūru lopu baru uzbrukumu dēļ, arieši ienāca Sibīrijā, Indijā, gāja bojā Eblas senkultūra, slavenās Mohendžo Daro un citas pilsētas Āzijas vidienē, Tibetas plakankalnes ieleju oāzēs. Šo laiku sauc par mazo ledus laikmetu. Ziemeļu novados iestājās aukstums, dienvidos - sausums. Un tā gadu no gada.
Padzītajām ciltīm arī vajadzēja kaut kur dzīvot, kaut kur palikt, kad dzimtenē sākās aridizācija, bads. Tā cēlonis bija vides izturības robežas sašaurināšanās, stepju noganīšanas dabīgās robežas pārsniegšana, pēc kuras sākās stepju neatgriezeniska degradācija, ko izsauca tūru nekontrolēti mežonīgā mājlopu savairošanās, jo lopkopju ciltis savu bagātību mērīja ganāmpulka lielumā. Līdz tam aridizācija nenotika tikai tādēļ, ka sausajā periodā, kas uznāca ik pa 25 gadiem, lopu barus pārdzina uz auglīgajām ielejām Ķīnā. Tur žūniem un melnmataino cilvēku rasei bija tādi paši lopu bari.
Šajos apstākļos iesākās cīņa par ganībām, jo citādi dzīvot šie ļautiņi neprata. Tāpēc bija sākušas veidoties cilšu vardarbīgi izveidotu konglomerātu militāri politiskās savienības, kuras sākumā vadīja vēlēti vadoņi. Vadoņi uzurpēja varu un sacentās savā starpā bagātībā, ko vairoja savstarpējā apkaušanās un laupīšanas, svešu lopu baru piesavināšanās. V.Makgoverns uzskatīja žūnus un di par huņniem, taču viņi bijuši atšķirīgi (351).
Žūni nebija vienota cilts. Tā pēc izdzīšanas no Ķīnas vēl vairāk tika sadalīta. Žūni, acīm redzot, bija tik vienveidīgi, ka tos, tāpat kā baltus, svešinieki nespēja atšķirt. Tāpēc Ķīnas imperatori tos sauca kopīgā vārdā par žūnū, citviet par dzeltenajiem sātaniem. Kāda žūnu cilts palika Hingana nokalnēs un asimilējās mongoloīdos, no kā radās tibetieši, kuri pakļāva Tibetas baltus un atspieda tos Baltistānā no Gangas augšteces un citiem austreņa gala novadiem. Viņi bija kalnu āžu mednieki, turēja kazas, kopa zemi kā Baltistānas balti (2.23. ps). Baltistānieši bija dī jeb "dzeltenmataino sātanu" tiešais Tībetas atzars, taču viņi nebija arieši jeb sindi, bet gan cita cilts, kuru Tibetā sauc par mināriem (117). Žūnu jaukto asiņu grupas mongoloīdus sauca par dūnhū un hūm’nū. Arī tie, acīm redzot, nebija huņņi, nebija mināri, viņus sauca hunū.
Ķīniešu senrakstā ''Čehšū'' teikts, ka žūni savos ganību meklējumos esot satikušies ar 5 dūnu ciltīm, kuras esot bijušas vienā skatā, bet tomēr atšķirīgas, dzīvojušas blakus īd, dūna - ha, īdiļiņ, sjū un usūnū ciltīm visai plašā apgabalā līdz Baikala ezeram (351). Šķiet, ka viens no žūnu rieteņa atzariem bija tagadējo tuviešu pirmsseņči, šori, usuni un altajieši, kuri bija sajaukušies ar ariešiem, parfiešiem un sibīriem (baltiem) dažādās pakāpēs.
Hunū tātad bija pieci cilšu zari. Ziemeļa atzara huņņi apdzīvoja Sibīriju kopā ar ugriem, kultūras ziņā tiešām bija krituši atpakaļ mežonībā, kļuvuši ļoti atpalikuši attīstībā. Otru zaru veidoja jubaņi, kuri piekļāvās sogdu senkultūrai. Trešajā zarā iegāja sjanbi, kuri bija jauktu asiņu cilvēki. Sjanbi dalījās divos apakšējos atzaros, no kuriem radās viduslaiku tjurku un mongoloīdu ciltis. Ceturto un piekto zaru veidoja Ķīnas hu - nū, kuri asimilējās ķīniešos un izzuda no vēstures.
Sjambi bija hunū mongoloīdā zara pārstāvji, kuri laikā no 2. gs p. m. ē. līdz pat 4. gs m. ē. dzīvoja Mandžūrijā un Mongolijas ziemeļaustreņa daļā. Viņiem bija sava cilšu apvienība, kuru vadīja par ķēniņu uzkundzējušais ķīnietis Tašihajs.
Tašihajs nāca no kādas hunū cilts, kura padzina to no cilts kaut kādu noziegumu vai tabu pārkāpuma dēļ. Tāpēc viņš meklēja patvērumu sjanbos. Tātad noziedznieks bija ticis pie varas un spējis to izmantot savtīgās interesēs, kļūdams par sjanbu vadoni 153. g. m. ē. Tašihtaja valdīšanas laikā sjanbi tika apvienoti vienā etnosā. Tas bija piemērs tam, kā attīstīta personība spēja ietekmēt notikumu gaitu brīžos, kad tautai draudēja Ķīnas impērijas uzbrukuma briesmas.
Tašihajs organizēja iebrukumus kaimiņu cilšu apdzīvotajās teritorijās. Dienvidos aplaupīja melnīgsnējos usunu un negroīdu jaukteņus, kurus sauca par sīniem jeb ķīniešiem, rietumos sakāva, pakļāva un aplaupīja usunus - īstenos vēsturiskos ķīniešus, ziemeļos - dīnlinus (ugrus), kuri bija ienākuši no Aizkalnes Šumēras valsts sabrukuma laikā, tad pakļāva hunū zemes 6,5 tk km garumā gan stepēs, gan plakankalnēs. Izveidojās milzīga Tašihaja klejojošo lopkopju cilšu konglomerāta impērija, mākslīgs superetnoss, kurā galvenā teikšana piederēja sjambiem. Mazās ciltis pamazām izzuda, tika asimilētas, veidojās jaukto asiņu ciltis, kas bija spēcīgākas un tāpēc asimilēja senākās.
Kā liecina ķīniešu senraksti, Tašihaju vadīja atriebības alkas, mantkārība un varaskāre, viņam patika redzēt otra cilvēka asinis, viņš bijis drausmīgi nežēlīgs pret saviem līdzbiedriem, arī sjambiem, iekarotajām ciltīm, viņu vadījusi lieluma mānija, kas robežojusies ar šizofrēniju (363). Viņš bijis tāds kā krievu kņazu, Hitlera un Staļina maisījums.
Tašihajs savus karavīrus, visus cilts vīriešus esot pakļāvis mežonīgai dresūrai, kura it bieži beigusies ar nāvi, bet ja kāds bēdzis no šīm šausmām, tam Tašihajs licis nocirst galvu citu acu priekšā par biedinājumu. Viens no pārbaudes veidiem bijis tāds, ka cilvēku aiz abām rokām piesēja striķī aiz zirga, auļos vilka pa tuksnesi. Ja cilvēks izdzīvoja, tad tā bija viņa laime un viņu pēc apārstēšanas pieņēma sargu pulkā. Vēl bijusi mēness ciklu (27 - 30 dienas) gara badošanās pārbaude, kuras laikā drīkstēja dzer tikai ūdeni.
Viņš esot licis šaut ar bultām uz katru bez ierunām un jautājumiem, uz ko vien tas norādījis, pats izšaudams pirmo bultu. Tā viņš nogalinājis savas sievas un meitas, atstādama tikai pusaugu dēlus, kurus tūliņ pakļāvis minētajai dresūrai. Tāpat rīkojušies viņam padotie komandieri, kurus saukuši par haniem, bet pats sevi viņš licis dēvēt par hanum, t. i., par dievišķās izcelsmes būtni, pusdievu, likdams savā priekšā katram krist zemē ar seju smiltīs, neļaujot pacelt skatu uz augšu. Ja kāds to iedrošinājās, to nogalināja. Tašihtaja laika sjambus viņu karavīru ļaundarību pēc tad arī iesaukuši par huņņiem, bet sibīri un citas indoeiropiešu dialektos runājušās ciltis dēvējušas par mangaliem (‘man gals jau klāt’), no kā radies kļūdainais priekšstats par sjambu un nākamo huņņu piederību mongoļiem, kuri drīzāk bija cietēji sjambu impērijā, nekā valdošā kasta (364).
Tašihaja sjanbu impērija sabruka tūliņ pēc viņa nāves. Visos šajos trakajos karos parādījās arvien jaunas jauktās dzimtas. Starp tām bija kāda apvienība, kuru atkal sauca par hunū jeb huņņiem, vēl cita apvienībā, kuru sauca par češiem jeb čehiem. Tā esot nākusi no huņu un austreņa irāņu atzara, dzīvojusi Jukčūnas ieplakā no 2. gs p. m. ē. līdz 3. - 4. gs m. ē. Kāda čehu cilts esot pievienojusies tiem huņņu bariem, kuri iebrukuši Eiropā un nonākuši Romas impērijas Dāķijas kolonijas vergos. Atbrīvojušies no verdzības, čehi kļuva par Eiropas augstas kultūras etnosu, kurā iegāja sembri (362).
Savas valsts teritorijas hunū ciltīm tālā pagātnē nebija, ja par valsti saprot kopīgu teritoriju, valodu, saimniecības sistēmu un kultūru. Viņi ganīja aitas, kazas, kamieļus, ēzeļus, zirgus un govis Austreņa Sibīrijas stepēs kopš nezināmiem laikiem, pārtika no piena produktiem un gaļas. Vēlāk viņi pārgāja Jeņisejas upi un ienāca Sibīrijas vidienē, dzīdami pa priekšu sarmatus un sibīrus. Huņņus savukārt padzina no dzimtenes sjambi.
Pret rieteni no huņņiem 7. gs p. m. ē. dzīvoja ječži, tohri un saki. Tie visi bija nomadu lopkopji, kaut gan tiem bija arī pilsētas, kuru apkārtnē audzēja augļu kokus, rīsu, prosu, dārzeņus.
Huņnu pirmdzimtene bija Ziemeļa Mongolija. Runas par viņu zemo kultūras līmeni būs radušās grieķu un romiešu attieksmes dēļ. Par to liecina arheoloģiskie atklājumi Ziemeļa Mongolijā.
Noinūlas senkultūra - tā nosaukti atklājumi Mongolijas ziemeļa daļas Noinūlas kalnienes huņņu (ķīn. hu - nū) kapulaukos, kas tika veikti 1931. gadā.
Pirmie huņņu izceļojumi no dzimtenes sākās 3. gs p. m. ē., kad tika uzcelts lielais Ķīnas mūris un izjaukta dabas diktētā 25 gadu ritma ganību mainīšanas kārtība. Pirmie huņņu izceļotāju pieminekļi tika atklāti Ķīnai tuvajos Kalnu Altaja novados un Austreņa Kazahstanā. Tā, piemēram, Abakānas novadā 3. gs p. m. ē. blakus baltu cilšu apmetnēm parādījās klejojošo lopkopju jurtas. Varam iedomāties, kā tas bija, kad zemkopji, vienu rītu pamodušies no saldā miega pēc grūtiem lauku darbiem, ieraudzīja milzīgus lopu barus izbradājam viņu tīrumus un druvas, bet lopus apsargāja bruņoti vīri zirgos.
Baltu ciltis (srbi jeb sibīri) arī sāka iespiesties Eiropā, sākās sarmatu klejojumi. Minētajās vietās tika atklāti vairāki Noinūlas senkultūras apbedījumi guļbūvēs
Kazahijas austreņa un centrālo apgabalu apbedījumos vīriešu galvaskausi piederēja baltu cilšu gargalvainās varietātes ariešu tipam, bet sieviešu - aziātēm. Tas varētu nozīmēt to, ka notika niknas cīņas, kurās huņņu vīrieši tika apkauti, sievietes saņemtas gūstā.
Ap 1. - 4. gs m. ē. Kazahstānā, arī Altaja novadā, Sibīrijā pārsvaru apbedījumos ņēma brahicefāļu galvaskausi. Altaja novadā līdz mūsu ēras sākumam dzīvoja brahidolihokranās varietātes (vairākas varietātes) baltu un āriešu ciltis, bet mūsu ēras 2. gs mongoloīdu galvaskausu (huņņu) ciltis viņus izspieda no Altaja novada gandrīz pilnīgi. Tāda pati aina bija vērojama Sibīrijas vidienē, Kazahijā. Bija daudz nekārtīgu apbedījumu, kuros apbedīti vīrieši ar acīm redzamām vardarbības pazīmēm, kamēr Noinulas tipa apbedījumos bija ievērotas tradīcijas (110). Tātad balti un arieši bija nikni pretojušies, bet zaudējuši karā.
Huņņu ieceļošana Eiropā sākās 5. gs m. ē., kad izveidojās Lielķīnas impērija, kura aptvēra gandrīz visu Austreņa Sibīriju un izjauca dabisko lopkopju dzīves ritmu, jo katrā 25 g. Austreņa Sibīrijā uznāk 25 g. ilgstošs sausuma periods, kura laikā lopus pārdzina uz Janczi upes piekrastes līdzenumu auglīgajām ganībām, kur atkal pēc 25 g. uznāca sausums, kad lopus nācās pārdzīt atpakaļ uz Sibīrijas stepēm, kur tajā laikā atkal bija labas ganības. Ķīnas mūris šo ritmu izjauca, kālab sausuma laikā ganības nācās meklēt arvien tālāk pret rieteni, kur tāda ritma nebija, toties vide bija jūtīgāka pret pārslodzēm, kāpēc nežēlīgā stepju noganīšana izsauca arīdo zonu un tuksnešu rašanos viscaur ariešu kopienu apdzīvotajās auglīgajās teritorijās Āzijā no Indas upes pret Rieteni, kā arī tā sauktās Vidusāzijas un Sibīrijas zemēs, kur stepju zonas bija ģeoloģiski samērā jauni veidojumi, salīdzinot ar Eiropas stepēm. Tā nu viens iedomīgs, varaskārs ķīniešu valdnieks izsauca antropogēno tuksnešu rašanos Āzijā un lielu, senu kultūru tautu izzušanu, baltu areāla sašaurināšanos, ariešu bojāeju lopkopju uzbrukumu dēļ.
Visās Ķīnas impērijai pakļautajās teritorijās izveidojās drausmīga despotija. Notika cīniņi par troni un varu. Daudzi cilvēki aizbēga pie huņņiem glābiņu meklēt un tika pieņemti labprāt kā brāļi. Sākās huņņu cilšu konglomerātu strauja virzīšanās pret rieteni, izveidojās kaujinieku aizsardzības vienības, kuru darbības nežēlību izsauca ķīniešu vardarbība pret viņiem.
Kāds Ķīnas imperatora galma disidents Modī, kurš bija vareni veikls karotājs un pārzināja senos cīņu paņēmienus, sapulcēja ap sevi huņņu izcelsmes jaunekļus Sibīrijas vidienē, tālu prom no Ķīnas, nežēlīgām metodēm iedresēja kara mākslā tā, ka pat Ķīnas imperatora izlases vienību vīri nespēja turēties pretī. Viņi spējuši kailām rokām nosist jebkuru pretinieku, jo pazinuši un izkopuši jaunus cīņas paņēmienus. Modī radīja pirmo huņņu militāri politisko apvienību ar sevi kā neierobežotu monarhu priekšgalā. Par nepaklausību draudēja miesas sods vai nāve gluži kā Tašihtaja laikos. Tāpēc viņa karavīros valdīja disciplīna. Modī kaujinieku vienības pasāka iebrukumus Ķīnai un panāca despotiskā režīma krišanu. To nomainīja vēl kareivīgāks režīms. Tam tad arī sekoja Ķīnas impērijas lielie ziemeļa karagājieni un Austreņa Āzijas iekarojumi. Huņņu pulki tika sagrauti, bet ne jau pavisam. Brīvajās teritorijās veidojās arvien jaunas militāri politiskās kopības, ar kuru palīdzību tika atkarotas daudzas vecās un arī jaunās lopu ganības.
Pēc Modī tipa tika organizētas jaunas kaujinieku vienības, ap kurām apvienojās lopkopji ar saviem lopu bariem. Tādas kopības sauca par ordām. Tajās par notecēju un despotu kļuva karavadonis, kuru sauca par hanu.
Kad huņņus padzina no iesēdētajām teritorijām Mongolijā un Austreņa Sibīrijā, tad arī sākās jauni ganību un dzīvesvietu meklējumi. Neviens viņus labprātīgi nepieņēma. Tāpēc sekoja militārās akcijas, proti, ordas ganāmpulkam un kulbu virtenēm pa priekšu jāja bruņoti kaujinieki, kuri attīrīja teritoriju no tām ciltīm, kas dzīvoja pirms viņiem, piespriezdami tās pievienoties ordai. To darīja visbriesmīgākajā veidā, kā to prata darīt Tanšihaja sjambi. Daudzas Sibīrijas ciltis - balti, usuni, arieši, ugri u.c. pievienojās huņnu ordām brīvprātīgi, jo tas bija vienīgais glābiņš izdzīvot naidīgajā tautu juceklī. Huņņu hani atļāva katrai etniskajai grupai, kas labprātīgi iestājās ordā un lūdza aizstāvību, dzīvot pēc savām paražām un tikumiem. Huņņi labprāt pārņēma aborigēnu dzīves pieredzi jaunajos apstākļos, atbalstīja zemkopjus, kuri apgādāja ordu ar maizi un graudiem mājlopiem. Šīs etniskās grupas sajaucās savā starpā un veidoja jauktas ciltis. Spriežot pēc ordu etniskā sastāva, kad tās nokļuva Eiropā, savas etniskās vērtības konservatīvi sargāja tā sauktie baltie huņņi, kuri nebija nekas cits, kā sibīri, un melnie huņņi - etniskie hu - nū. Pa starpām bija brūnmatainie huņņi, somugri, arieši, heti, šumēri un citas etniskās grupas. Tātad ne jau visas etniskās grupas ordā bija huņņi, kaut gan viņus sauca kopīgā vārdā, pie tam huņņu ordas* vārda tiešā nozīmē varēja saukt par jaunu etnosu inkubatoriem.
_________________________________
* Mong. *ord- ‘mājoklis, dzīvoklis, mājvieta, kurā dzīvo ģimene, cilts’, taču ne jau etnonīms, kuru būs devuši nezinīši.