8. Balthuņņi −srbi,
fenni, sāmi, lapi, ugri u.c.
Sāmu (lapu) un ugru ciltis dzīvoja Ziemeļa taigas un tundras joslā, nodarbojas ar medīšanu, zvejošanu upēs, ezeros un jūrās. Viņu areāls stiepās no Čuhotskas līdz Skandināvijai, izņemot Piemaru apgabalu Ziemeļa Dvinas augštecē. Līdz huņņu iebrukumam nebija manāma šo cilšu tiekšanās uz dienvidiem, uz Baltijas jūru, nebija manāma jauna ieiešana baltu ciltīs. Viņus sauca par balthuņņiem, kuros ieskaitīja arī srbi jeb Sibīrijas baltus. No sāmiem jeb lapiem savukārt atdalījās arvien jaunas dažādās pakāpēs ar baltiem sajaukušies etnosi, kuri, kā teikts senajos rakstos, centās pašapliecināties, iekarodami sev atsevišķas, vēl neapdzīvotas teritorijas − ikviena no jauna izveidojusies dzimta, kas sevi atzina par atšķirīgu, gribēja dzīvot pēc sava prāta un runāt, kā gribēja.
Tā tas bija tālajā senatnē un būs arī nākotnē. Starpība ir tikai tāda, ka tagad neatrast brīvas, cilvēku neaizņemtas teritorijas − atliek samierināties vai kauties, pakļaujot citus.
Par balthuņņu rašanos var spriest no tā, ka pēc sengrieķu rakstiem Sibīrijā esot dzīvojis kāds etnosu, kuru sauca par sabīriem, sībariem jeb srbiem, kurš palicis dzīvot Sibīrijā pat huņņu laikos. Prokopijs rakstīja, ka sabīri neatšķiroties ārējā izskatā no huņņiem, jo 500 g. ilgajā kopdzīvē sibīri, kuri nebija aizbēguši uz Eiropu, asimilējās huņņos, bet atsevišķām kopienām esot izdevies saglabāties arī Sibīrijas taigā. Taču vēlāk tie iejaukušies ugros un izzuduši. Par tiem, kas esot ieceļojuši Eiropā un nonākuši Bizantijas verdzībā, varot teikt, ka viņi neesot atšķirami no pārējiem baltajiem hiperboriešiem. Tādi paši esot bijuši tie srbi, kas karojuši kopā ar huņņiem pret grieķiem un romiešiem un saukti par baltajiem huņņiem.
Klusums esot iestājās laikā no 155. g. līdz 350. g. m. ē., bet 350. g. m. ē. huņņi atkal esot iebrukuši Burtlānijā, jo lopu bariem, kuri šai klusajā laikā savairojušies, vajadzējis atkarot jaunas ganības, kuras pirms viņiem piederējušas balto hiperboriešu ciltīm. Līdz tam huņņi esot dzīvojuši Austreņa Sibīrijā līdz Obas upei, bet nu pārgājuši uz Obas kreiso krastu un iespiedušies Ūralu dienvidu piekalnēs, kur saradušās daudzas jaunas tautas, kaut gan līdz viņiem tur esot dzīvojuši tikai vienveidīgi baltie hiperborieši (350).
Amiāns Marcelīns šajā sakarā ir atstājis šādu sulīgu huņņu raksturojumu:
"Vīriešiem nebija bārdas. Tā tika vai nu izravēta vai arī neauga kā sievietēm. Viņiem bija stipras un lielas rokas, spēcīgas kājas, resni pakauši, plati vaigu kauli, šauras, slīpas acis, plakanīgas sejas, nelieli deguni ar paplašinājumu nāšu galā un, vispār, neparasts izskats, kas ļauj tos salīdzināt ar divkājainiem zvēriem vai pāļiem, kuri slikti aptēsti un sadzīti zemē tilta celšanai vai citai būvei" (360).
Jordāns rakstīja tā:
''No seniem avotiem par viņu izcelsmi es uzzināju sekojošo. Filimērs, gotu karalis, Gandariha Lielā dēls, piektais pēc kārtas starp gotu karaļiem, kuri pārvaldīja jauktās tautas tālumā no Skandzas salas un kuru vadībā viņu tautas izkāpa no kuģiem, kuri nāca pa upēm skitu zemēs iekšā, teica tādus vārdus, ka viņa tautas vidū (savu tautu viņam vajadzēja pazīt kopš bērnības) darbojas kaut kādas raganas, kuras tas sauca savā dzimtajā valodā par aliārūnām.
Pēc viņa pavēles tās tika padzītas un lemtas klejošanai stepēs, tālu prom no gotu apmetnēm. Viņš tās sauca par netīrajām dvēselēm, kuras agrāk dauzījās apkārt pa Āzijas tuksnešiem, sagāja kopā un radīja šo barbaru tautu, ko sauca par huņņiem. Tas tā varēja būt, jo huņņiem nebija bārdu. Tāpēc Filimērs tos būs pielīdzinājis sievietēm...'' (361).
Gotu hronikās teikts, ka kāds melns huņņu mednieks dzinies pakaļ stirnai. Tā parādījusi huņņiem ceļu pāri Šivašam uz Krimas pussalu. Drosmīgie alāni neesot spējuši tos aizturēt, jo baidījis šo cilvēku izskats: "viņu sejas bija bez bārdām kā jēlas gaļas gabali, kurā acu vietā bija šķības šķirbas. Tāpēc tos arī noturēja par sievietēm, bet alāni ar sievietēm nekāvās, uzskatīdami sievietes aizskāršanu par kaunu un negodu. Šie cilvēki ēda jēlu gaļu, ko sasildīja zem savas pakaļas, jo seglu nebija, ēda mežā salasītas ogas, sēnes un saknes... Mājā baidījās ieiet. Tāpēc tās visas nosvilināja. Dzīvoja un vairojās kā dzīvnieki, dzimumaktus izpildīja visu acu priekšā, kad ārēji nevarēja pat atšķirt, vai tur čupojas vīrieši ar sievietēm vai sievietes savā starpā.
Tā čupodamies, šie huņņi radīja daudz jaunu tautu, Starp tām bija sāmi, hengri, lapi, ugri un daudzas citas tautiņas, kas centās sevi pašapliecināties, atdalīdamies no bara...
Notvēruši sievieti, pirms to padarīt par sievu, pārbaudīja izvarojot visu acu priekšā. Tāpēc arī sākušās runas, ka viņi pārojoties bez dzimumu atšķirības: kurš vājāks, to tūliņ aplec stiprākais. Ģērbās zvērādās visi vienādi. Tik pat vienādi bija netīri, jau pa gabalu oda pēc mēsliem un sviedriem kā seski. Jātnieki visas savas darīšanas nekautrīgi darīja zirga mugurā, nekāpdami zemē, jo baidījās, ka tajā laikā kāds varētu uzbrukt − cilvēks vai zvērs... Zirģeļi bija sīki, bet ņipri. Nepazinuši arklu. Kad pirmo reizi ieraudzīja arklu un uzartu zemi, tie nobijās, jo tādu darīšanu uzskatījuši par buršanu. Taču karot viņi prata labāk par alāniem" (381).
Tādas bija galvenās Sibīrijas aizvēstures mīklas, kuras nebūt vēl nav atrisinātas, jo pārāk daudz ir melots, lai tikai disertācija izskatītos kā jaunatklājums, bet melot sāka jau senie grieķi, tad Romas baznīcas svētnieki, kas centās savus pretiniekus parādīt vismelnākajās krāsās.