|
|
16. Baltistānas baltu kopienas
Baltistāna ir vēsturisks kalnu novads Kašmiras ziemeļa daļā, Indijā un Pakistānā, Tibetas kalnos, 2000 - 4000 m augstās plakankalnēs, kur pēc ariešu kopienu sabrukuma, aptuveni 1500. g. p. m. ē. ieradās pirmie iedzīvotāji, kas sevi dēvēja par baltiem. Viņi tur dzīvo vēl tagad kā senlaikos, maz iepazīti.
Baltistānu vēl dēvē par Šambalu. Herodota rakstos Šambalas iedzīvotājus dēvēja par dārdiem jeb baltajiem indiešiem, kuriem skudras nesot daudz zelta, bet viņi saucot paši sevi par baltiem.
Laika gaitā, citu cilšu vajāti, viņi pārcēlās uz dzīvi arvien augstāk kalnos, apmetās nepieejamās Indas upes izteces ielejās un plakankalnēs, kur sanāk kopā daudz strautu, upju un upīšu, kuras šķir augstas kalnu grēdas un ļoti straujas upju straumes. Tagad tur dzīvo trīs atšķirīgas ciltis - balti, šīni un mināri.
Baltistānas vēstures ziņas ir visai skopas, arheoloģiskie pētījumi nesistemātiski. Pēc Indijas zinātnieku ziņām ienākšanas laikā viņu kopienas stiepās no Gangas līdz Indai, bet tagad nelielajās plakankalnēs pietiek vietas ne vairāk par trim dimtū. Tāpēc tās dzīvo šķirti un tiekas vienīgi svētkos.
Tibetas balti pieder mezocefālo cilvēku gargalvainajai minoritātei. Sejas paplatas un pagaras. Izteikti zodi. Vidēji lieli deguni. Taisnas acis bez epikanta. Dzelteni vai pelēki dzelteni mati. Savā izskatā tie ir tuvi Indijas un Pakistānas singaļiem. Indiešu zinātnieki uzskata tos par ariešu pēcnācējiem, kuriem bijis kāds sakars ar Austrumeiropas sindiem. Balti dzīvo jēlķieģeļu namiņos. Tie celti uz akmens pamatiem. Jumti - baļķu segums. Tiem ir vienpusēji slīpi vai divpusēji slīpi jumti, klāti lubām un garkuļu salmiem. Lieto tikai paštaisītus koka un māla traukus, pašu kaltus bronzas un zelta katlus, lemešus, šaujamo loku bultu un metamo šķēpu uzgaļus, kuri dažviet vēl ir kalti no krama.
Katrai baltu dzimtai ir sava kopiena, savs augļu un sakņu dārziņš, savi miežu, kviešu, auzu, zirņu, prosas un pupu sējumi, savs slaucamo kazu un cērpamo vilnas aitu bariņš. Ir arī vērši, kurus izmanto vienīgi par vilcējspēku un jājamiem lopiem zirgu vietā, bet zirgus uzskata par svētiem un pašiem tīrākajiem dzīvniekiem, izmanto vienīgi gaļai, pienam, jāšanai. Liellopu gaļu un pienu nelieto. Netur arī mājas cūkas. Toties suņi un kaķi, zosis un vistas ir katrā mājā.
10. gs p. m. ē. Baltistānā ieceļoja politiskie bēgļi, kuri sajaucās ar baltiem un izveidoja mināru (‘mazākuma’) minoritāti. Pēc viņiem ieradās usuni, kuri, bēgdami no topošās Ķīnas impērijas, sajaucās ar baltiem un izveidoja melnmataino un platsejaino šīnu minoritāti. Šīniem ir slīpas acis. Tam sekoja Tibetas valdnieku iebrukumi, atņemot baltiem, mināriem un šīniem viņu sākotnējos apgabalus Gangas upes augštecē un zemākās ielejās. Nepakļāvīgie balti, mināri un šīni pārvietojās kādus 1000 - 1500 m augstāk un apmetās tagadējā Baltistānā, uzsāka niknu cīņu par patstāvību sava virsaiša Nū Lūka (‘Melnā auna’) vadībā pret Tibetas hanu Lda Nīmu Honu, ierīkoja nepieejamus cietokšņus šaurajās kalnu pārejās, aizsprostoja upes, paceļot ūdens līmeni un palielinot straumes ātrumu. Nū Lūka vīri nocietinājās šaurā klinšu spraugā pie Indas upes, vienīgajā vietā, caur kuru varēja nokļūt jaunajās baltu, šīnu un mināru kopienās (tagad šai vietā ir tilts). Viņi cīnījās līdz pēdējam vīram. Pēdējie cīnītāji izraisīja lavīnu, kura apraka lielu skaitu ienaidnieka karotāju. Tas izraisīja tādu apjukumu lamaistos, ka tie likuši baltiem mieru daudzus gadu simteņus. Lamaisti paguva iekarot nelielo Papanīkas pietekas Šājūkas ieplaku, kura diemžēl kļuva par vietu, no kuras Baltistānā iespiedās lamaisms un tibetieši. Kopš šīs kaujas izplatījās paruna: “Dot baltam, mināram vai šīnam varu rokās ir tas pats, kas sēdēt zem šķēpa, kas atvēzēts sitienam virs galvas, jo balts, minārs vai šīns nav cilvēks, kā ērkšķis nav koks, auna plaušas nav gaļa, jo katrs balts, minārs un šīns ir briesmonis, kam klausa upes, kalni, akmeņi un kalnu gari’’ (116).
Persijas valdnieks Kirs I zelta kāres dēļ izveidoja savu 16. koloniju tagadējā Pakistānā un tiecās iekarot Baltistānu. Tāpēc viņš 553. g. p. m. ē. iebruka Baltistānā, iekaroja tās dienvidu daļu un noturēja līdz 529. g. p. m. ē., pats pārliecinādamies, ka šī tauta nav iekarojama un pakļaujama, jo tiešām tai klausot upes, kalni un akmeņi, pret kuriem katra armija kļūstot bezspēcīga. Tā bija tā reize, kad Baltistānai, - toreiz jau 19. provincei, lika maksāt 400 talantus lielo nodokli. Gadu vēlāk Kirs I dabūja galu Hirkānijā, nosmakdams pats savās asinīs (123).
3. - 2. gs p. m. ē. Baltistāna bija Sīrijas kolonija tiešā un netiešā nozīmē, jo pakļaut šo tautu nevienam nav izdevies.
221. g. p. m. ē. “Padebešu impērijas” (Ķīnas) valdnieki atkal iebruka Baltistānā, kārodami iegūt zeltu. Baltistānieši viņiem parādīja zelta tuksnesi, bet nepateica kā tur nokļūt. Vairāk par 1000 vīru liels karaspēks devās zelta medībās un atrada galu zem šļūdoņiem, straujajās upēs un stāvajās klintīs, kaut gan uzskatīja sevi par kalnu pazinējiem, bet neatgriezās neviens.
Tā nostiprinājās bailes no melnajiem dabas spēkiem, kuri klausa baltiem, mināriem, šīniem, radās teikas par Šambalu. Tam sekoja cīņa pret ‘dzeltenajiem sātaniem’ dī pašā Ķīnā, Ķīnas mūra celtniecība pret mongoļu un huņņu lopkopjiem, bet Baltistāna atgāja tālākā plānā. Toties sākās Tibetas bēgļu un politiski vajāto tibetiešu un dī ieceļojumi.
Reliģijā balti, mināri un šīni atzīst vēl tagad tikai savu senču dievus, dabas reliģiju, kuras pamatā ir ticība sākumam no Aizmūžu Ūdeņu Mātes, kas dzīvojot augstkalnu ledus un sniega valstībā. Viņi tic arī dabas spēkiem, ar kuriem tie dzīvo ciešā saskaņā kā senie balti. Viņu panteonā nav nevienas vīrišķās dievības, tikai Mātes, izņemot Aizmūžu Ūdeņu Mātes brāli Babalašenu - mūsu Dieviņa un Pērkona līdzinieku vienā personā..
Kopš ierašanās Tibetā balti pirms medībām izprasa Aizmūžu Ūdeņu Mātes atļauju, bet pēc medībām tiek iecirsti kalnu āžu attēli klintīs, lai tie neiznīktu. Franču ceļotājs un etnogrāfs Peselis zināja teikt, ka kalnu āžu attēli, kādi tie redzami arī ariešu seno mālu trauku lausku ornamentos, esot redzami klintīs visneiedomājamākās vietās, kuras sasniegt varētu tikai alpīnisti ar moderniem rīkiem (117).
Otra svarīgākā dieviete ir Likteņa māte - Aizmūžu Ūdeņu Mātes meita, kuru sauc par Glancelhāmu. Tās darbības laukam neesot robežu. Viņa pārzinot arī dvēseles došanu zīdainim un paņemšanu atpakaļ, cilvēkam mirstot, kā arī pārdzimšanas lietas. Babalašēns pēc būtības ir līdzīgs Pērkonam jeb normaņu Ōdinam, ko izsaka Baltistānas baltu valodas vārdi: babā ‘vectēvs, pirmstēvs, sencis’; *lā- ‘leja, ieleja, kalnu pāreja’; *aš- ‘auglība, dzīvības sēkla’. Babalašēns neesot brīvs savos lēmumos, jo esot pakļauts Glancelhāmai, kura savukārt esot pakļauta Aizmūžu Ūdeņu Mātei, kaut gan Glancelhāma un Babalašens esot brālis un māsa. Babalašēns ir kā citkārt baltu priesterienes brālis, kas pārzin saimnieciskās lietas.
Tiek uzskatīts, ka šīs dievības esot līdzās cilvēkam. Babalašēns dodas medībās, kopj zemi, audzē labību, aitas un kazas, palīdz cilvēkiem šajos darbos, nosaka ražību un veiksmes kā baltu dieviņš. Blakus šīm funkcijām viņš pārzina zibeni, lietu, sniegu, vētras, uguni sārtā un pavārdā, ūdeņu straumju plūsmas, klintis, gana kalnu āžus un gādā savai mātei pārtiku, piepalīdzot kalnu āžiem.
Netālu no Ballunāras cietokšņa ir milzīga ala, kurā senlaikos esot mituši baltu senči pirms pēdējā apledojuma, bet Persijas laikos tajā bijis muitas punkts ceļā no Baktrijas uz Ķīnu. Kopš mūsu ēras sākuma šajā alā atrodas dabas reliģijas lielākais templis, kurā balti, mināri un šīni pulcējas četras reizes gadā - saulgriežos, savos vienīgajos un lielākajos svētkos.
Svētajā alā nav nekā tāda, kas to kaut kādā veidā izceltu. Vienīgi visas alas sienas un tās priekšpuses klintis ir izraibinātas ar kalnu āžu attēliem, bet pašā alas dziļumā ir kalnu āžu galvaskausu rinda, kuru acu dobumos ir ielikti lazurīta gabali. Nekādas greznības. Pat ziedi tiek rauti ar bijību, katrs koks, augļu koks tiek stādīts un lolots, katrs augs saudzēts. Viņi atzīst tikai augu izmantošanu dziedniecībā, ciena svēto ogu sulas medvīnu un miežu iesala medalu. (117).
Baltistāna (Šambala, Dārdistāna) ir polo spēles dzimtene (117).
Baltistānu laiku pa laikam apmeklē alpīnisti, kuri ierodas šai zemē pārvarēt Tibetas augstkalnus no dienvidrietumu nogāzēm vai treniņu nolūkos. Viņu atskaitēs un grāmatās ir izteikts izbrīns par šīs tautas lielo līdzību baltiešiem gan izskatā, gan uzvedībā, gan viesmīlībā, kā arī paliekot neziņa par viņu reliģiju.
“Zelta skudras” - sena persiešu teika, ko uzrakstīja Herodots, bet tā radījusi ne mazums mīklu un to minējumu. Herodots savos vēstures apcerējumos ir atstāstījis šo teiku tā.
"Citas indiešu ciltis... dzīvo Paktikas [Pakistānas, Indijas] apgabalos, šīs valsts galvenajā pilsētā Kaspārtīrā [tagad Islamabadā] un tās tuvumā, bet kāda balta cilts dzīvo prom pret ziemeli no pārējām indiešu ciltīm. Kaut gan viņu dzīves veids līdzinās baktriešu paražām, tā ir pati kareivīgākā un patmīlīgākā indiešu cilts, kura turklāt prot iegūt arī zeltu šādā veidā.
Viņu zemē ir smilšu tuksnesis, un smiltīs mīt skudras, kuras ir gandrīz tik pat lielas kā suns, bet mazākas par lapsu. Dažas tādas medībās noķertas skudras bija Persijas valdniekam. Tām ir vilna un āda, kas atgādina panteras raibumus. Tās ir ļoti niknas un bīstamas...
Tad nu šīs skudras izrok apakšzemes alas un izmet virszemē smiltis... Izmestajās smiltīs ir zelts, kuru savāc šie baltie indieši, kuri dodas tai tuksnesī... ar tādu aprēķinu, lai zeltu nolaupītu tām vislielākās saules svelmes laikā. Karstums liek skudrām noslēpties apakšzemē... Kad baltie indieši nonāk tai vietā ar maisiem, tie piepilda maisus ar zelta smiltīm un steidzas mājup...
Skudras, kā stāsta persieši, to sajūt tūliņ ar ožu un dzenas zelta zagļiem pakaļ. Tā kā neviens cits nespēj mēroties ar šīm skudrām, tad, ja baltie indieši nespētu noteikt, cik ilgā laikā tās spēj salasīties barā, neviens no tiem netiktu prom sveikā...
Tādā veidā baltie indieši iegūst lielāko daļu zelta, bet daudz mazāk izrok paši no zemes apakšas.., jo šis novads ir bagātīgi apveltīts ar retām un dārgām dabas dāvanām... Tur ir ne tikai zelts, četrkājaini dzīvnieki, kurus tie medī, bet arī putni ir lielāki nekā pie mums citās zemēs, izņemot zirgus (tie ir mazāki par midiešu zirgiem jeb tā sauktajiem Nesas zirgiem), pie tam zelts tur ir atrodams pasakainā daudzumā, ko izrok no apakšzemes, izskalo no upēm un nozog skudrām minētajā veidā" (123).
Marko Polo, senitāļu viduslaiku ceļotājs un tirgotājs, rakstīja par karavānām, kuras gājušas pāri Tibetas kalniem uz Sīnu (Ķīnu) pēc zīda, kādā augstkalnu līdzenumā sastapušas dzeltenmatainu tautu, kura pirkusi traukus, metāla izstrādājumus, bagātīgi samaksādama ar zeltu un žāvētām aprikozēm, piedāvājusi miežus un zvērādas. Arī viņš pieminējis teiku par skudrām, kuras uznes virszemē zelta smiltis kādā augstkalnu tuksnesī, kurš neesot pieejams svešiniekiem kalnu nogruvumu, straujo upju un klintāju dēļ.
Pastāvējis vēl otrs paņēmiens zelta iegūšanai. Zeltnešas skudras apsienot viduklī ar garu auklu un piesienot pie klints. Vaļā palaistas, tās ierokoties zemē un nesot no alām zeltu ārā. Kad zelta sanests diezgan, skudras izvelkot ārā aiz auklas. Smiltis savācot maisiem. Skudras atstājot piesietas, lai atkal savāc zelts smiltis. Tā nu šīs turot piesietas kā dažviet mājlopus. Šo saišu dēļ skudrām tad arī esot radies viducī iežņaugums, bet aiz bada tās esot sarāvušās sīkas un maziņas, nekam nederīgas (117). Persijas valdnieki būs ņēmuši šīs teikas nopietni, jo Baltistānai, kura atradās viņu pakļautībā, bija noteikta vislielākā nodeva zeltā, salīdzinot ar citām Persijas provincēm: 400 talanti tīra zelta stieņu (123). Viens talants līdzinājās 31,15 kg, bet 400 talanti - 12460 kg zelta.
Strabons atsaucās uz Magastēnu, kura raksti tam bijuši pieejami, bet Plīnijs, to uzzinājis, esot iesaucies, ka "dārdu zelts neesot izsmeļams", no kā šī tauta esot nosaukta par dārdiem, kaut gan agrāk tie esot saukti par baltajiem indiešiem, taču viņu zeme esot nosaukta par Dārdistānu. Tas nākot no kalnu upju dārdoņas (84).
Maķedonijas Aleksandrs esot mēģinājis sameklēt šo pasakaino zelta zemi Dārdistānu, tam nolūkam izmalis visu Indas piekrasti, bet nebija iedomājies, ka tik augstu kalnos varētu dzīvot cilvēki, kopt zemi, aitas, kazas un dārzus (123).
Ne Indijā, ne Pakistānā, ne Baltistānā teikas par zeltu rokošajām skudrām nav zināmas - tās bija persiešu teikas. Ja nopietni jāsaka, kas tad bija šīs skudras, tad balts parādīja franču etnogrāfam M.Peselim zelta smilšu tuksnesi kādu 4500 m augstā, tikai alpīnistiem pieejamā augstkalnu līdzenumā, kur var sastapt kalnu āžus un palielas sugas murkšķus. Murkšķi tuksnesī rok alas, zemi izstumdami augstām čupām. Tajās dažreiz tiešām atrodot zelta smiltis un tīrradņus. Dārdu senči esot lasījuši zelta tīrradņus tādu kalnu strautu gultnēs, kuri tekot no ledājiem un izčākstot šajā tuksnesī, bet strauti, aptecēdami šo tuksnesi, veidojot Indas upes sākumu (117).
Šambala - svētā un noslēpumaino burvju zeme, kas valda par dabas stihiju un tās melnajiem spēkiem, - kas tikai par to nav rakstīts, izdomāts, stāstīts.
Šambalu uzskata par budistu un lamaistu mūku izdomātu, nepieejamu zemi augstu kalnos, kur dzīvojot dievi. Šajā zemē varot iekļūt tikai augsti tempļa kalpotāji vai tempļu audzēkņi, ja tie nolēmuši visu dzīvi ziedot Šambalas dieviem.
Tostarp tika pausti nostāsti par dievišķiem baltajiem cilvēkiem, kuri tad arī esot īstenie arieši, bet Rozenbergs, galvenais hitlerisma ideologs, izmantota šos nostāstu sagrozītas lauskas saviem ideoloģiskiem mērķiem, lai pamatotu vācu kā vienīgās izredzētās tautas arisko izcelsmi, kas, bez šaubām, bija garīgi slima cilvēka murgi. Bet teikai par Šambalu ir vēsturisks pamats.
Kad 3. - 2. gs p. m. ē. Austreņa Āzijā valdīja Sīrijas valdnieki, viņi ierīkoja prieka mājas tirgotājiem un ceļotājiem. Pirmā prieka māja tika atklāta arī kādā Antiohejas provinces Orientas upes krasta pilsētā, kuru uzskata par tagadējo Lahoru Pakistānā. Šī pilsēta bija Sīrijas vergu tirgotāju centrs, uz kuru veda sauszemes zīda ceļš no Ķīnas.
Sengrieķu tirgotāji sauca Orientas piekrastes prieka māju par Dafni, bet persiešu tirgotāji, kuri bija auguši matrilineārā un egalitārā vidē, necieta tādu sieviešu pazemošanu un nosauca šo pilsētas daļu par Šamu, kas persiešu valodā nesa nosodošu nozīmi. Tā kā Šama atradās augstu kalnos, to vēlāk pārdēvēja par Šambolo pilsētu, jo persiešu dialektā, kas pārmantots, *bolo- nozīmēja ‘augsts, augstu’, runājot par augstiem kalniem, kuros balo sniegs, bet vēlāk šo nozīmi paplašināja, runājot par augstu sabiedrisko stāvokli, amatu.
Tibetiešu valodā ar *šam- apzīmēja augsta priestera amatu lamaismā, bet blakus bija Olmas apgabals, kurā atradās lamaistu tempļi. Tajā par galveno priesteri Persijas valdonības laikā kalpoja viens no lamaisma dibinātājiem Šenrobs, kura vārds persiešu valodā skan kā Šamrobs, pārnestā nozīmē ‘sievietes dzimuma sprauga’
Šamrobs bija Mitras kulta augstākais priesteris, bet šo pirmo lamaistisko novirzienu, ko dibināja Šamrobs, ķīniešu un tiem tuvās tibetiešu ciltis, kuras pieslējās īstajam lamaismam un budismam, sauca nicinošā vārdā par bon ‘melno (reliģiju)’.
Dārdi vismaz līdz pat 1960. g. piekopa senču dabas reliģiju, nepakļāvās budistiem un lamaistiem, kāpēc budistu un lamaistu priesteri tos nosauca par šambon ‘izlaidīgajai un melnajai reliģijai ticošajiem cilvēkiem’, jeb kristiešu antikristiem, bet citi gudrinieki seno homeopātiju sauca par ‘melno maģiju’ (115).
No šejienes izrietēja melno krāsu pārsvars stāstos par Šambalu - par melnajiem un tumšajiem spēkiem, kuri kalpo melnās maģijas kalpiem - Baltistānas baltu, šīnu un mināru priesteriem. Zinot baltu, mināru un šīnu reliģiskās noslieces, nav grūti saskatīt šajā izdaudzinātajā Šambalā Baltistānu. Kā redzams, neviens vācietis nebija arietis un nebija nācis no Šambalas, kā propagandēja vācu fašisma vadoņi.
Tas arī ir būtu viss, kas sakāms par Aizkalnes sindiem, erjiem, un ariešiem, kuru dimtū, ciematus un krāšņās pilsētas laikā no 1200. g. līdz 900. g. p. m. ē. sagrāva militarizējušās nomadu lopkopju ciltis, jo tas bija laiks, kad ziemeļa galā bija aukstāks laiks, dienvidu galā tam atbilda sausums, kālab milzīgajiem lopu bariem nebija ganību, bet atteikties no senā paraduma tie negribēja. Labi bruņotajām nomadu ordām ieročus nepazinušie sindu, erju un ariešu zemkopji nebija pretinieki. Pāris gadu simteņus vēl pastāvēja Hirkānijas valsts, pēc kuras palika pāri vienīgi Baltistānas balti, dažas sindu un ariešu zemkopju kopienas Indijā un Pakistānā. Tādējādi baltu ciltis, kuras kopējā vārdā dēvē par ariešiejiem un tumÅ