Noinulas senkultūra - tā nosaukti atklājumi Mongolijas ziemeļa daļas Noinūlas kalnienes huņņu (ķīn. hu-nū) kapulaukos (1. gs beigas p. m. ē. - 1. gs sākums m. ē.), kuri tika atklāti 1931. gadā. Atsegti ap 200 kapu uzkalnu jeb kurgānu, kuri izkārtoti pa aploci kā latgaļu apbedījumos ap svētkalnu. Taču viņiem svētkalnu nebija.
Kurgāni atklāšanas laikā bijuši 1,5 - 2 m augsti. Zem katra kurgāna apbedīts viens nelaiķis, kas guldīts guļbaļķu kamerā jeb guļbūvē kā lejiešu un sindu galā (Guļbūvju senkultūra). Kapā likts bagātīgs apbedīšanas inventārs. Atrasti: daudzkrāsaini māla trauki - krūzes, bļodas, podi, urnas un inkrustēti dzeramie ragi; krāšņi rotāti vilnas audumi un paklāji; bronzas šķēpu gali; īsi zobeni, dunči un ķelti, kas visi krāšņi rotāti zeltā un ar dārgakmeņiem; bronzas un dzelzs katli; keramikas bļodas, amforas, kausi, (plāni, uz ripas taisīti); bronzas un nefrīta rotas. Sevišķi izplatīti bija sudraba medaljoni ar reālistisku un fantastisku ragu lopu attēliem, ar striķa formas uzlipinātu vītņojumu apmalēs; grebti koka toveri, kausi, kubli, tāšu trauki piena glabāšanai; Ķīnā darināti zīda audumi; mākslinieciski augstvērtīgi Baktrijā un Partā austi smalkvilnas audumi; reālistiskas un mākslinieciski augstvērtīgas bronzas, nefrīta, māla, akmens un koka skulptūras, kurās redzami tipiski austrumnieciskie vaibsti, žesti, apģērbi.
Ne Noinūlas kapulaukos, ne arī citās vietās nav atrasti zirgu, vergu vai verdzeņu apbedījumi blakus vadoņiem, kaut gan zirgs bijis galvenais pārvietošanās līdzeklis.
Ganāmpulkā bijuši zirgi, aitas, kazas, vērši. Pārtikā lietojuši govs, ķēves, aitas un kazas svaigu pienu, kā arī dažādus piena produktus, tostarp speciāli raudzētu ķēves pienu, kas pārvērsts alkaholiskā dzērienā. Otrs svarīgākais pārtikas produkts bija gaļa, kuru cepa ugunskurā, sautēja metāla kaluma katlos.
Pilsētas būvēja no jēlķieģeļiem un akmeņiem, apjoza augstiem mūriem. Pilsētas bija tirdzniecības un kultūras centri. Drupās atrasti ķīniešu senraksti, metāla lējēju un kalēju, rotu kalēju, skulptoru, podnieku, ādu apstrādātāju un audēju darbnīcas. Katrā pilsētā ir bijis liels laukums sapulcēm un tirdzniecībai.
Lopkopji dzīvoja pārvadājamās jurtās, kurām bija koka karkass, ko ārpusē pārsedza ar šūtām ādas teltīm, bet iekšpusi apdarināja ar krāšņiem paklājiem un zvērādām. Sieviešu un bērnu daļa tika atdalīta no kopīgās un vīriešu daļas ar auduma vai ādas aizkariem.
Pārvietojās jāšus un kulbās, kuras vilka zirgi un vērši.
Tā bija huņņu senkultūra, kas pierāda, ka tā ir bijusi augstas kultūras tauta, nebūt ne mežoņi, kā par viņiem tika rakstīts.