Turpinājums1. Danas cilts atklājumi
Īru sāgas vēsta, ka tās pirmās ģimenes māte un tēvs, kuri atklāja eiru144, piktu un skotu salas, bija Danas meita un dēls Tūrēns, viņu bērni un mazbērni Līrs, Kons, Fiakrs, Finola, Aeds, Usnahs, Nasija, Anle un Ardans. Kā teikts sagā, tā bijusi tauta, "kurā visi bija dievi un dievu pēcteči. Viņiem piemita starojošs skaistums un dieviem raksturīgā iznesība, un vairāk par visu viņi mīlēja dzeju un mūziku, un vīriešu un sieviešu daiļumu. Šie cilvēki bija Danas pēcnieki un tika dēvēti par daniešiem, Danas bērniem jeb Danas tautām" (578). Tā pat dēvēja Skandināvijas pirmos ieceļotājus.
Danas vārds ir saglabājies dāņu tautas nosaukumā, kas apliecina, ka danieši ienāca šajās salās no tagadējās Dānijas Belinga saltā klimata laikā pāri ledājiem.
Par tautu jeb tauto dēvēja senās dzimtas un ciltis, atšķirībā no viņu vadoņiem, kas sāgās tika dēvēti par dieviem, jo no viņu sēklas bija cēlušies eiri, pikti un skoti.
Danas bērni ienāca tagadējā Lielbritānijas salā 11. g. tk vidū p. m. ē. un izveidoja līdz 8. g. tk p. m. ē. pastāvējušo Starkaras senkultūru, kura aizņēma 90 - 100 km2 lielu apgabalu. Tā pēc savas būtības bija pazīstamās Madlēnas senkultūras paveids, kas atšķīrās ar to, ka starp kaula un raga senlietām bija arī krama un citu kristālisko iežu bultu uzgaļi un kasīkļi kā Svidru senkultūrā, bet uzgaļi bija vītola lapas izskatā.
Īrijas salā viņi ievācās laikā no 8800. g. līdz 8200. g. p. m. ē., kad Starkaras senkultūra izplatījās visā Zaļo salu arhipelāgā, pamazām pārauga Maglemozes senkultūrā, ko uzskata par tīri formālu dalījumu. Daži gudreļi rakstīja, ka ''Lielbritānijas un Īrijas salu arhipelāgā ienāca Maglemozes senkultūras cilts un iekaroja Starkaras senkultūras ciltis" (54), kaut gan pirms viņiem teica, ka "Starkaras senkultūrā divarpus tūkstoš gadu laikā bija notikušas tādas izmaiņas, kas ļauj to uzskatīt par Maglemozes senkultūru, ar to uzsverot viena veida senkultūru pastāvēšanu visā Ziemeļa Eiropā kā Madlēnas senkultūras turpinājumu" (191).
Maglemozes senkultūru raksturoja tie paši Starkaras Svidru bultu uzgaļi, kasīkļi un naži, kaula turekļos ieliekamie nazīši, kādi bija Austrumeiropā 2 - 3 gadu tūkstošus agrāk un kuri bija izgatavoti mikrolitiskajā tehnoloģijā, kā jau visos Sembra pēcnācēju apdzīvotajos novados, bet dūrescirvjus izgatavoja makrolitiskajā tehnikā.
Cēla taisnstūra formas vai apaļas puspagraba un virszemes stāvbaļķu mājas. Pazina izdobtās laivas, ar kādām 10. - 8. g. tk pārejā p. m. ē. ieradās pirmās citas sembru ģimenes pirmo reizi Īrijas salās (eiri) un Lielbritānijas salās, atspiežot pirmos ienācējus - skotus pret ziemeli. Tā esot bijusi pikta (‘nikna, neganta’) tauta.
Danas pēcnācēji eiri, velli, skoti, pikti medīja mežos, medīja un zvejoja jūrā, par ko liecina viņu retajās apmetnēs atrastie ziemeļbriežu, aļņu, briežu, lapsu, bebru, lāču, vilku, ūdensputnu un roņu kauli, jūras un saldūdens zivju zvīņas.
Kad izveidojās Joldijas jūra, sauszemes tilts tika pārrauts un pirmie ieceļotāji atradās pilnīgā izolācijā, sakari ar Eiropu, salām un Skandzu beidzās. Sākās patstāvīgās attīstības periods. Šajā laikā viņi aizvien palika mednieki, zvejnieki un vācēji. Vāca putnu olas, ogas un meža augļus, riekstus un medu. Medībās palīdzēja suņi. Zvejoja upēs, ezeros un jūrā, lietoja plostus un dobtus vienkočus. Medīja briežus, lāčus, vilkus, lapsas, citus zvērus un putnus, nesmādējot sīkos grauzējus, vāveres, bebrus, gliemenes, bet gliemežnīcas izmantoja krellēm un kaula saspraužu rotājumiem. Tātad šī patstāvīgā attīstība gāja tādu pašu ceļu kā baltu ciltis kontinentā, it kā šī programma būtu ierakstīta gēnos.