Turpinājums9. Svētvietas un kapsētas
Ziemeļniekiem bija daudz svētvietu – svētās birzis, svētkalni, spirāliskas un daudzkārtainu riņķu megalitu celtnes.
Pati ievērojamākā svētvieta bija Upsalas Odina templis - svētbirzs ar lieliem svētkalniem. Trīs lielākie svētkalni bija izvietoti vasaras un ziemas saulgriežu ass virzienos. Tie bija dabīgi mēreni stāvu sienu uzkalni, kuru galus uzbēra augstākus, nolīdzināja un noklāja ar apdedzināta māla klonu.
Trīs Odina svētkalni pacēlās pāri pārējiem svētkalniem - svēto tēvu un māšu apbedījumu vietām. Kādā svētkalnā blakus ugunskura vietai, kurā bija saglabājušies zirgu, govju un sīklopu kauli pēc ziedošanas, atrada zelta zobenu ar Tuglingu dzimtas zīmogu, ar dārgakmeņu un dzintara inkrustējumiem. Templī atrada lielas akmens un koka dievu skulptūras. Tās bija veltītas Odinam, Toram un Pērkonam, kurus kopā dēvēja par Asiem. Vārds As, kuru lietoja nozīmē 'galveno, valdošo dievību ģimene', radās alānu102 ieceļojumu laikā (3.10. ps 3. §.).
Neviens nav spējis pateikt, kāpēc normaņiem bija vīriešu kārtas dievi, kamēr pārējām baltu ciltīm, tostarp eiriem, piktiem un skotiem, kas arī sevi uzskatīja par Danas bērniem, bija sievišķās kārtas dievu pārsvars. Vienīgi prūšiem Svētās Romas impērijas ekspansijas laikā Rāmoves Krīva Kriveito virskundzības laikā dominēja vīriešu kārtas dievi, taču senrakstos tika minēts, ka vīriešu kārtas dievi bija savā būtībā līdztiesīgi sievišķajām dievietēm, Krīvs Kriveito - Raganām.
Tam bija vairāki cēloņi, starp kuriem galvenie bija aramzemes trūkums, kādēļ izcēlās kari starp dzimtu kopienām un pastiprinājās virsaišu un dzimtu vecāko, ar mantošanas tiesībām apveltīto dēlu virskundzība, kura it bieži bija apvienota ar vīriešu kārtas druīdu garīgo un materiālo virskundzību kā savulaik Šumēras ennos, turklāt druīdu vairākums paši bija lielākie zemes īpašnieki, kuru rīcībā bija karaspēks. Tāpēc arī mantošanas tiesības netika piešķirtas meitām, jo tās neesot spējīgas aizsargāt dzimtas īpašumus ar ieročiem rokās. Tā pakāpeniski izzuda māšu loma dzimtas kopīgo lietu izlemšanā un vadīšana, kaut gan faktiski sieviešu tiesības netika ierobežotas, saglabājās sievietes druīdes un raganas, ārstes un teicējas.
Tās sākās tad, kad bija pienācis kārtējais tēvu laiks valdīt par cilts prātiem, ko var noteikt ar aprēķinu, zinot, ka 1936. g. iestājās pēdējais tēvu valdīšanas laiks un viens māšu vai tēvu valdīšanas laiks ilgst aptuveni 120 gadus, proti, p. m. ē. tēvu laiks attiecīgi iestājās 690., 570. un 450. gadā, domājams, ka tas sākās 450. g. p. m. ē.
Lielākais dobjais svētkalns ziemeļzemēs tika atrasts Norvēģijā. Tas bija Raumārikas novada Rahmehaugenas svētkalns: caurmērā 100 m, 19 m augsts. Svētkalnu atraka, bet tajā nebija ne apbedījumu, ne arī senlietu. Kalns bija slāņains, mākslīgi uzbērts. Kas bija starp slāņiem, to neizpētīja, jo meklēja ar senlietām bagātus apbedījumus, jo kalna apakšā bija kāda akmeņu un ozola baļķu būve ar ieeju, kurā nekā vairāk par dažām bronzas saktām un poda lauskām nebija.
Rahmehaugenas svētkalns bija iegarens. Viens gals bija augstāks, apaļīgs. Tas atgādināja bolgu (valagu) Lāča svētkalnus. Vai nu šo paražu atnesa bolgi otrā ieceļošanas vilnī, vai arī tas radās patstāvīgi, to nu nevar vairs pateikt.
Ap lielajiem svētkalniem saulgriežu asu virzienos bija izvietoti ugunskapu uzkalniņi, daži pat 12 m augsti. Mirušos sadedzināja svētkalnā. Pelnus savāca urnā. Urnu ieraka zemē. Pāri pārvāza bļodu. Tad nāca tuvinieki, katrs uzmeta pa smilšu saujai. Virsū atkal uzvāza platu bļodu. Tā izveidojās zvankausu apbedījums.
Virs apbedījuma uzkrāva līdz 2,5 m augstu akmeņu kaudzi laivas veidā, kuru pārsedza augsts zemes uzbērums. Ap to izvietoja megalitus - tēstu akmeņu bluķus cilvēka augumā. Tā bija augstākā goda parādīšana priesteriem, kuri bija arī savas odāles konungi. Apbedījums kalpoja par kalendāru.
Vecākajā Edā (normaņu eposā) ir veltījums Tuglingu dzimtas jeb klana ciltstēvam: ''Kļūsti lielāks par visiem šaisaulē, kļūsti augstāks par visiem konungiem, devīgs zeltā, skops bēgšanā, sejā skaists un runās gudrs'' (249).