2.19. ps

10. Vendelas senkultūra.

Karaļi. Militārisms

Laiku no 510. līdz 870. g. m. ē. Skandināvijā sauc par Vendelas senkultūras laikmetu, kuru raksturoja konungu cīņa par virskundzību (579). Aprēķini rāda, ka m. ē. 510. g. iestājās māšu laiks valdīt pār cilvēku prātiem. Vēsturē var izsekot notikumiem, kas pierāda, ka māšu valdīšanas laikā bija mazāk karu, toties straujāk attīstījās materiālā kultūra un saimniecība, kuru tad arī raksturo Vendelas senkultūras pirmais periods aptuveni 300 g. garumā.

Konungu savstarpējās cīņas par virskundzību odālēs noslēdzās mūsu ēras 510. g., kad sākās odāļu apvienošanās valstiskās formās ar vēlētu virskonungu priekšgalā. Sabiedrība bija savairojusies tiktāl, ka aptrūka zemkopībai derīgu zemes gabalu. Notika laupīšanas, māju dedzināšanas, slepkavības konungu vidū, bagātību pārdalīšana. Vendelas laikmets būtībā bija etnosu veidošanās laiks, kad tingi vairs nespēja apmierināt kopienu prasības.

Bija pienācis laiks rast kompromisus un apvienoties cilts līmenī, veidojot feodālas valstiņas. Katra kopienā un tingā izveidoja kaujinieku vienības. Tingi ievēlēja savus virsaišus. Apvienībās radās vēlēti ķēniņi, bet noteicējas palika Raganas. Bija kopienas, tinga, karaļa zemessardzes. Ja ķēniņš vai virsaitis nepatika, tings to atcēla no amats un viņa vietā ievēlēja kādu citu labieti. Taču līdz vergturībai nenonāca. Pat karagūstekņi nebija vergi, bet kalpi uzvarētāja saimniecībā.

Vendelas senkultūru raksturoja apbedījumi īstās laivās. Tie bija uzkalniņu skeletkapi. Laivā lika mirušajam piederējušās mīļākās lietas un rotas. Mirušā galvu novietoja pret rītausmu. Blakus guldīja zirgu vai kādu citu kautu mājlopu, trauku ar ceļa maizi, ieročus, cirvjus, izkaptis, sirpjus, kalēja āmuru.

Apbedīšanas piedevas katrā novadā bija atšķirīgas. Mirušo ietērpa goda svārkos, brunčos, kaklā uzkāra kala riņķus, pirkstos uzbāza gredzenus. Kā obligātā piedeva bija dzimtas ģerboņa pakariņš.

Apbedījumi rāda, ka kādu laiku pirms Vendelas senkultūras perioda valdīja tēvu despotija, jo sieviešu apbedījumi bija nabadzīgi, vīriešu apbedījumi - pārāk bagāti, pie kam dažos konungu kapos tika blakus guldīta pat viņu jaunāka māsa, kurai bija gan labs tērpu rotājums, bet bez darba rīku vai citām piedevām. Tā jau bija izsmalcināta mežonība, kāda citur nepastāvēja, izņemot Āzijas nomadu despotu apbedījumus.

Tēvu despotiju 510. g. nomainīja mātes slavināšana ar tādu kā grēku nožēlošanu, kad vīriešu apbedījumi palika nabadzīgāki, bet sieviešu - mēreni grezni.  Zīmīgs vīriešu apbedījumu piederums bija medalus kauss, segli, iemaukti, šķēpa gals vai cirvis, sadedzināta zirga kauli. Sieviešu apbedījumu piedevās bija rotas lietas, trauki, vērpjamās spreslicas, atspoles, piestas, dzirkles, krāšņi māla trauki, cirvji.

Vendelas krāšņie apbedījumi bija izplatīti Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, sevišķi plaši Vendsneselē, Jitlandē, Bornholmā, Ēlandē, Gotlandē, Skoplē u. c. vietās.

Blakus bagātajiem skeletu apbedījumiem laivās bija arī pelnu urnas laivās, parastie uzkalniņu uguns kapi. Katrā novada apbedījumos guva pārsvaru kāds noteikts apbedījumu paveids.

Ziemeļnieku tirgotājam līdzi devās sava bruņotā sardze. Zviedrijas vidienē un Dānijā, ka arī Norvēģijas dienvidu novados pastāvēja karaspēka vienības, kurās bija 100 karotāju. Tās sauca par hundāriem 'simtiem', bet hundāru komandierus sauca par hērādiem (‘heraldiem’). Tirdzniecības karavānas pavadīja hundārs.

Priesterkunungu (druīdu) vadībā Vendelas senkultūras perioda beigās, aptuveni 750. g., kad atkal atsākās tēvu valdīšanas laiks, kas atkal kļuva par pastāvīgu parādību līdz pat mūsu dienām, izveidojās komturijas - apgabala pārvaldes, kuras vadīja komturs. Šis laiks ir aprakstīts britu eposā ''Boevulf'', kurā pieminēta Tuglingu dzimtas komtura Otāra cīņa pret priesteru kundzību un cilšu apvienošanu. Mātes kults bija aizmirsts, svētniecēm nebija nekādas teikšanas.

Kā teikts Edā, Otārs cīnījās ''Par naudu un dāvanām vietās un sēdvietās, par maksu un gredzeniem, pilnām tiesībām '' (249). Tas bija kopienu varenības laiku noriets, karaļu laiku sākums. Par karaļiem kļuva vēlētie ķēniņi, kuri uzurpēja viņiem doto varu sevis un savas dzimtas labā, troni nododot dēlam kā franku impērijā.

Pirmo monarhiju nodibināja komturs Haralds I Skaistais, uzurpēdams varu un kļūdams par pirmo Zviedrijas karali. Apvienošanās notika vardarbīgi. Šis vardarbīgās apvienošanās laiks turpinājās līdz mūsu ēras 13. gadu simtenim. Taču dzimtu kopienu sistēma saglabājās cauri visiem viduslaikiem līdz mūsdienām, pierādot, ka baltu ciltis ir labi iztika bez vergturības un svešzemju kungiem.

Viņa labais darbs bija norvēģu zemju apvienošana kopīgā valstī, ar ko sākās norvēģu patstāvīgās nācijas veidošanās. Pateicoties viņa un viņa troņa mantinieku stingrībai, norvēģi saglabājās kā baltu cilts sveju relikts līdz mūsdienām, ģenētiski maz izmainoties. Taču blakus tam tā bija drausmīga despotija, bez kuras šie pārveidojumi nebija iespējami. Te ir jāatceras, ka normani, tāpat kā latvieši, būdami ļoti sena tauta, grib dzīvot patstāvīgi, cits citam netraucējot un saskaņā ar savas zemes dabu, to nepārveidojot, cenšoties saglabāt, pašiem nepārvairojoties un arī neizmirstot. Salīdzinot ar latviešiem, kuri dzīvo jūras ceļa vidū, norvēģiem liktenis bija lēmis dzīvot Eiropas pašā attālākajā nostūri, kas tad arī ļāva viņiem saglabāties kā baltu civilizācijas reliktam.

Kristietības ieviešana Skandināvijā sākās mūsu ēras 995. - 1000. g. Arī tā bija vardarbīga. To ieviesa pašu ķēniņi tāpat, kā to darīja Lietuvas kņazi. Ja Lietuvai tā bija pašsaglabāšanās mērķa uzspiesta, tad Skandināvija tā kļuva par jaunajiem karaļiem izdevīgu ideoloģisko platformu - kristietība taču slavināja un aizstāvēja valdnieku, monarhu.

Kristietības ieviešanu visai asiņaini ar raganu sārtiem, karātavām un spīdzināšanu svētnīcu pagrabos un publiskās vietās iebiedēšanai vardarbīgi pabeidza varas kārais karalis Olafs II Haraldsons Svētais laikā no 1016. līdz 1028. g., nostiprinot karaļa un kristīgās baznīcas virskundzību ar karaspēka, uguns un zobena palīdzību.

Šajā laikā notika karš ar Dāniju. Tajā Olafs zaudēja troni. Varu pārņēma Dānijas karalis Knuds I, kurš valdīja no 1035. līdz 1300. g. - pilsoņu kara sākumam.

Sacēlušos zemnieku (birkenbeineru*) vadonis Svēre Sigurdsons pieveica lielos zemes īpašniekus, gāza no troņa kristītās baznīcas ielikteni Magnusu V Erlingsonu, ievēlēja savu karali. 1163. g. par karali kļuva Svēre Sigurdsons. Viņš ļāva pastāvēt blakus kristietībai arī senajai dabas reliģijai, bet tas neturpinājās ilgi.

Atkal sākās zemnieku kari pret kristīgās baznīcas iesvētītajiem muižkungiem. Tie beidzās ar zemnieku uzvaru un dzimtu kopienu atjaunošanu. Tas notika Hokona, Sveres Sigurdsona mazdēla valdīšanas laikā, kad vēl pastāvēja vienota Norlande.

No 1262. g. līdz 1264. g. pastāvēja atsevišķas Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas Karalistes. Kopš tā laika radās Norvēģijas kā valsts nosaukums.

Norvēģijas Karalistē ietilpa arī Islande, Grenlande, Špicbergena, Lāču salas, Jāņa Majēna sala. Tā sāka veidoties patstāvīgie minēto valstu etnosi, starp kuriem baltiskāki pēc valodas, kultūras un paražām saglabājās norvēģi, kas tāpēc ir uzskatāmi par senās baltu civilizācijas reliktu blakus lietuviešiem un latviešiem. Zemes meklējumu jeb vīkingu laikā normaņi iekaroja Islandes salu, kur viņu senā valoda un kultūra tika saglabāta vēl pilnīgāk, kas tad arī izskaidro islandiešu simpātijas latviešiem un lietuviešiem.

Kopš mūsu ēras sākuma Skandināvijas ziemeļu galā dzīvoja lapu un sāmu ciltis, kuras bija iekarojušas tolaik reti apdzīvotos novadus jūras piekrastēs un salās. Viņi piederēja pie baltiski mongoloīdo cilvēku tipa, bija ienākuši Ziemeļa galā kopā ar citiem somugriem, pēc huņņu ekspansijas tika aizspiesti pašā rieteņa galā. Tie bija mednieki un jūras zvejnieki. Taču drīz vien tie sāka nodarboties arī ar lopkopību, ieplūda norvēģu, zviedru, somu un citās tautās. Etniski neskārti tie saglabājās Grenlandē, kamēr citās vietās notika sajaukšanās ar citām tautām, radās somugru tautas, izdalījās līdz mūsdienām etniski saglabājies normaņu relikts Norvēģijā un Islandē.

Sāmi jeb lapi (laplandieši) bija klejojoša mednieku cilts pašā ziemeļu gala tundrā, kuru pieskaita eiropeīdajai rasei, kaut gan viņu augumi ir paši mazākie starp ziemeļniekiem (vīrietim vidēji 160 cm), galvaskausi ir saglabājuši mongoloīdās iezīmes (koef. 75 - 80 un vairāk, izspiedušies vaigu kauli, sejas plakanākās, nekā baltiem, epikants, āda melnīgsnēja, mati rupji un melni), kas norāda viņu izcelsmi no kādas mongoloīdās cilts Āzijas ziemeļa gala  rītausmas pusē. Taču kopumā viņi ir sajaukušies ar baltiem tādā pakāpē, ka tika iedalīti laponoīdu antropoloģiskajā tipā.

Līdzīgi somugru ciltīm, taču daudz agrāk, viņi ieceļoja Ziemeļa Amerikā, izklīda pa Eirāzijas ziemeļa drumiem un tundrām, apmetās Kolas pussalā, Skandināvijas ziemeļa galā, Atlantijas okeāna ziemeļu gala salās. Viņi bija un paliek mednieki, jūras zvejnieki, briežkopji.

Sāami dzīvoja saskaņā ar dabu kā jau visas pirmās tautas.

Islande kā neatkarīga republika nodibinājās 930. g., bet pirmie Islandes, - tolaik neviena neapdzīvotās salas Atlantijas okeāna ziemeļa daļā, apmeklējumi kuģos sākās jau 3. gadu simtenī, kad šīs salas dienvidu galu, vēlāk visu salu nosauca par Tuli (Thule). To apliecina pirmo Tules apmetņu hronika "Landnamabuk" (Zemes grāmata).

Kāds norvēģu kuģinieks Nads devies uz Ferēru salām, bet vētra viņa kuģi aiznesusi uz Islandi, kur viņš pavadījis vasaru, bet ziemas sākumā atgriezies mājās. Nads šo zemi nosaucis par Snaeland (Sniega zemi). Līdzīgā situācijā nonācis kāds zviedrs Gardārs Svavarsons, mēģinādams atrast jūras ceļu uz Hebridu salām. Gadars apbrauca salai apkārt, vietu vietām piestādams krastā. Viņš šo salu nosaucis savā vārdā par Gardarholmār.

Cits norvēģis Hrafna - Floki ap 815. gadu, burādams uz Fēru (Farēru) salām, piestāja Islandes ziemeļrieteņa krastā kopā ar visu savu ģimeni. Viņš uzkāpa kalna virsotnē, apskatīja salu, priecājās par jūras dzīvnieku bagātību un zivīm, kuplo zāli ielejā, kur būtu iespējama zemkopība. Viņam sala iepatikās. Fjordu, kurā piestāja viņa kuģis, Hafna - Floki nosauca par Īsafjordor (Ledus fjordu), bet zemi par Īsaland. Šis nosaukums tad arī ir palicis šai salai.

Pēc viņa kāds norvēģu jūras braucējs Ingolfūrs Arnarsons ieradās Islandē 874. gadā ar ģimeni un iedzīvi. Viņu uzskata par pirmo pastāvīgo Islandes iedzīvotāju. Ingolfūrs savu apmetni nosauca par Reikjaviku, t. i. par 'līci dūmos'. Šī apmetne izauga par Islandes galvaspilsētu Reikjaviku.

Ingolfūram sekoja citi norvēģi, kas ilgojās pēc sava kaktiņa un stūrīša zemes un nebija apmierināti ar karaļa Harolda valdīšanas metodēm un netaisnību. Pavisam laikā no 874. gada līdz 930. gadam Islandē ieceļoja aptuveni 10000 norvēģu.

Šo periodu ir pieņemts saukt par vīkingu laikiem (skat. 3.13. ps), kuros sākās Austrumeiropas baltu iznīcināšanas, krievu tautas un Krievzemes taisīšanas kampaņa normaņu vīkingu virsvadībā, kas būtībā bija genocīds pret baltu ciltīm, ko vīkingu pēcnācēji vēlētos aizmirst, kas nav iespējams ļaunuma seku plašuma dēļ, jo sekas turpinās vēl šodien, kaut gan bez vīkingu pēcteču līdzdalības.

* burtiskā tulkojumā “bērzkāji” jeb “koka kāju” vīri.