Turpinājums1. Rieteņa gala atklāšana
Paleolitā Rieteņa galā (Dordonas aizā, Gibraltāra apvidū) dzīvoja melnīgsnējie, no Āfrikas ieceļojušie neandertālieši (Homo neanderthalensis), kuri izzuda aptuveni 38. - 37. g. tk p. m. ē., kad uznāca pati negantākā, priekšpēdējā Virma apledojuma spelgoņa. Viņu pieminekļus atklāja zem 10 - 8 m bieziem šļūdoņu sanesumiem, ledāju un palu ūdeņu sanesumiem, proti, neandertālieši izzuda, Eiropa palika neapdzīvota līdz apledojuma beigām. Kas nenosala. to aiznesa plūdi.
Aptuveni 20. - 16. g. tk p. m. ē. tagadējās Francijas un Spānijas teritorijā no Austrumeiropas ienāca klasiskie Kromaņonas cilvēki jeb protobalti, kuru mirstīgās atliekas un pie Maueras Austrijā atrastās Madlenas senkultūras tipa senlietas atklāja Dordonas ielejas alās, bet minētās retās krama un bieži atrastās Maueras senlietas atrada Pireneju dienvidu nogāžu alās Ibērijā, pie Gibraltāra un Marokā, kur tās ir pazīstamas ar Ibērmaueras senkultūras nosaukumu. Taču Marokā nedzīvoja klasiskie kromaņonieši, bet gan ar neandertāliešiem sajaukušies - Mentas cilvēki, it kā lai tādējadi noslēptu protobaltu pēdas, proti, nevarēsim pateikt, vai tie bija klasisko kromaņoniešu (protobaltu) pēcteči jeb arī to Āzijas kromaņoniešu pēcteči, kuru senči iegāja shuliešos un, kā pausts teikā, aizgāja meklēt īsto ūdens klajumu, aiz kura sākt ceļu pret ziemeli. Vai viņiem tas izdevās, nav zināms, jo nekādas pēdas par ienākšanu Eiropā pāri Gibraltāram nav atklātas. Tādējādi Mentas cilvēki nebija Eiropas Rieteņa gala atklājēji un tādi arī nevarēja būt dabas apstākļu dēļ, jo tajā Eiropas galā nepalika dzīvs neviens cilvēks.
Tātad, izņemot Mentas alas cilvēkus Marokā, pēdējā glaciālajā perioda jeb Skandināvijas apledojumā, tam sekojušajos plūdos protobalti gāja bojā, un Eiropā nepalika neviens cilvēks.
Epipaleolitā sākās Eiropas trešās kārtas atklāšana. Atklājēji bija balti, kas atkal ienāca Centrālajā un Rieteņa Eiropā no Austrumeiropas, paši nemaz nezinādami, ka gāja pāri neandertāliešu un savu senču protobaltu kauliem, jo visu pārklāja šļūdoņu un palu sanestie un kalnu nobrukumu ieži, kas bija jau apauguši ar drumiem. Viņu atstātās senlietas arheologi nosauca par Madlēnas senkultūru.
Sembra svīdru dzimtas ziemeļbriežu mednieku ieceļojumi sākās ļoti smagos dabas apstākļos Baltijas Ledus ezera perioda Belinga aukstajā laikā, kad jaunās Danas dzimtas ģimenes sadalījās ziemeļa un dienvidu pazarēs. Ziemeļa pazares stāstu jau minēju īru sāgas sakarā. Ziemeļa pazares Danas dzimtas palika medīt ziemeļbriežus, kas sekoja ledājiem pret ziemeli, lai bēgtu no mošķiem. Dienvidu pazares Danas dzimtas sāka medīt lāčus, aļņus, briežus, retos sumbrus un veprus pret dienvidu vēju, kas tajā laikā bija valdošais.
Dienvidu atzara ģimeņu vasaras apmetnes bija īslaicīgas - medību sezonā dzīvoja pagaidu būdās. Ziemās apmetās alās. Arheoloģijā šo divu atzaru izdalīšanās periodu uzskata par pārejas laiku no Madlēnas senkultūras uz Azilas senkultūru. Pārejas periods ieilga no 11700. g. līdz 10000. g. p. m. ē. Tas bija epipaleolits. Dzimstība ļāva vienīgi pašiem sevi atražot.