Sadaļas 37j turpinājums
Tīrintas kalns bija apdzīvots kopš 8. g. tk p. m. ē., bet Tīrintas pilsēta uzcelta sena kopienas ciemata vietā bronzas laikmetā, pakāpeniski pārbūvējot. Pilsētas drupās bijušas redzamas daudzas pārbūves un jauninājumi.
Tīrinta bija vīrišķības daudzināšanas vieta. Tīrintas pils tika uzcelta senā Zalkša svētkalnā, zem kura bija plašas katakombas ar zālēm. Katakombās glabāja mantu un apbedīja mirušo pelnu urnas, kuras krāva atsevišķās, sienās iebūvētās un ar akmens plāksnēm aizsegtās kamerās.
Tīrintas klinšu kalnā, ko apjoza straujas upes, bija Pērkona templis, Apja jeb Apolona templis, vairāki tempļi satiksmes ceļu krustojumos, svētie avoti, svētās birzis.
Pilosas pilsdrupas Mesēnijā, kurās bija manāmi Submikēnu senkultūras vaibsti, bija labāk saglabājušās un tāpēc labāk izpētītas. Pētījumi pierādīja, ka Pilosas kalns arī ir bijis sens svētkalns, kurā bijuši tempļi.
Pils centrs - megarons (13 x 11 m) ar četrām kolonām un pilastriem, ar vestibilu un portikiem, kurus veidoja divas kolonas. Pilsētas drupās atrada daudzu dzīvojamo telpu pamatus, un vislielāko dārgumu - māla tāfelītes ar B raksta tekstiem, kas norāda šīs rakstības sākumvietu.
Pilosas pils bija uzcelta klinšu kalnā, kura pakājē atklāja priekšpilsētas drupas un nekropoles, kolonu tempļu drupas ar reālistiskām baltā marmora skulptūrām, kurām tika piešķirtās kādas dieves vai dieva īpašības. Nekropoles bija sarkano ķieģeļu kupola veida celtnes, zem kurām bija plašas katakombu zāles, apakšzemes ejas, apbedīšanas kameras, mantu glabātuves.
Pilosas pils pēdējā rekonstrukcija bija notikusi 1300. - 1200. g. p. m. ē., pēc Santorinas katastrofas un pirms ahajavu iebrukuma. Pils nosaukta Herodota pieminētā Pilosas ķēniņa Nestora vārda par Nestora pili, kurā notikuši visādi brīnumi (123). Nestora vārds ir saglabāts Grieķu katoļu rakstos kā svētnieka un hronista vārds.
Knossa, Festa, Petsota un Mālija - Mīnoja senkultūras pilsētas un pilsētvalstu galvaspilsētas, cietokšņi salu Grieķijā. Šajās pilsētās bija pilis ar riņķa apbūvi, atklātiem dārziem vidū, divām ieejām, vienstāva un divstāvu istabām un zālēm, kolonām, freskām un skulptūrām, inkrustētu, daudzkrāsainu akmeņu mozaīkas grīdām, akmens, ķieģeļu un koka sienām, balkoniem, piebūvēm un torņiem. Blakus atradās slavenās upuralas Kamaresa, Trapēza, Alkarlahora un citas, kuru ieejās ir bijušas kolonādes un skulptūras.
Knosa bija ķēniņa Mīnoja pilsēta. Knosā atradās arī slavenais labirints, kurš pieminēts teikās un nebūt nebija izdomāts - to atklāja Šlīmans savu Trojas meklējumu laikā, kad viņš veica pašus plašākos atklājumus.
Knosā Krētas dievu kultu pārzināja tika Raganas, nekad vīrieši. Tempļos, galvenā vieta bijusi ierādīta vēršiem, kamēr Mikēnās bija lauvas, citos novados vepri, zirgi, putni, sevišķi pūces un ūpji, kas norāda uz senajām totēmisko cilšu tradīcijām, kurām pāri bija pārklājusies Poseidonijas kopīgās tradīcijas, atstājot totēmus simbolu veidolos. Katrā Knosas svētnīcā tika atrasti vērša ragi, skulptūra vai marmorā izkalta vērša galva, kā tas bija hetu Mātes Nesas tempļos. Tāpēc Šlīmans šajā faktā saskatīja hetu kultūras iezīmes, bet varētu teikt pretēji - Nesas templī bija saskatāmas Knosas vēršu tempļu iezīmes.
Dikejas svētalā tika atrasti upura trauki ar vērša galvām un kājām, Raganu skulptūriņas ar reālistiskām sejām, tērptas savādos daudzkrāsainos, garos tērpos, zelta diadēmām galvās, no kurām uz kakla nokarājās Čūskas. Dzeltenie mati sapīti garās un resnās bizēs.
Festas pili sauc par ķēniņa villu, jo tajā bija ļoti daudz dzīvojamo telpu, citu par citu greznāku, bet aiz pils, kādu gabaliņu tālāk, atradās mazākas pilis un greznas mājas, kurās tika kopēta Knosas arhitektūra, tempļi, skulptūru dārzs, svētbirzs, mākslīgi uzbērts Raganas svētkalns ar Mikēnu ķēniņa mantu krātuvei līdzīgu apakšzemes būvi, bet visas celtnes bija celtas no marmora plāksnēm ar koka pārsegumiem.
Lī Gūru jeb Gājputnu pilsēta un pils atradās Krētas salas ziemeļaustreņa jūras piekrastes klinšainā pakalnā. Tā bijusi plaša un atklāta ostas pilsēta ar akmens plāksnēm bruģētām ielām lokos ap Gūru pilskalnu un radiāli no tā. Starpieliņas bijušas ļoti šauras, tajās daudz marmora kāpņu, tā ka pilsētas kvartāli šķiet kopīga būve esam, kurā izcēlās neskaitāmi marmora tempļi un reālistiskas skulptūras.
Pilsētas mazie namiņi bija ķieģeļu celtnes, izvietoti lokā ap kopīgu dārza pagalmu, aku ūdens ņemšanai vai marmora plāksnēm padziļinātu avotiņu vidū, pie kura atradās templis un vēršu darbināma ūdens padeves sistēma pilsētas un pils apgādei ar dzeramo ūdeni, kuru padeva pa koka caurulēm un rakstiem kanāliem, kuri gāja cauri katrai mājai, pārsegti ar akmens plāksnēm. Pie pavārda bija aka ūdens iesmelšanai, tā kā svētvietas ierīces tika apvienotas vienā veselumā.
Pils nebija tik grezna kā citās vietās - tā bija divstāvu ķieģeļu celtne ar kupolveida zāli, ko greznoja bareljefi un strūklaka, četras marmora kolonas, paneļu veida freskas, dažas marmora skulptūras.
Tilisa - pirms Mīnoja laikiem celta ostas pilsēta Krētā. Atklātas taisnstūra formas ķieģeļu celtnes, istabas ar manteļskursteņiem, noliktavas, amatnieku darbnīcas, daudz kolonām un skulptūrām greznotu tempļu, kuri apvienojās ar sadzīves objektiem kompozicionālā veselumā.
Tilisu savienoja akmens plākšņu ceļi ar tuvākiem un tālākiem kuģu piestātņu ciematiem - Situ, Gazu, Amnisu, Niruhanu, Komo un Agiju Teodoresu - vēl vienu pilsētu, kura radusies pirms Mīnoja valdīšanas, pēc tam tikusi pārbūvēta un kļuvusi par Mikēnu konkurenti (526).
Agijas, Tilisas, Mohloses (kopienas ciemats Krētā) un Knosas drupās tika atrastas palielas monētas ar vērša galvas attēliem, par kurām rakstīja Herodots kā par viņa laiku talanta priekšteci, kura vērtība atbildusi viena vērša vērtībai (123).
Trojas vārds kopš tā laika, kad Šlīmans atklāja Trojas pilsētas drupas, tiek daudzināts populāros vēstures rakstos un apcerējumos, kultūras vēsturē it bieži, bet Troja bija pelasgu pirmā kolonija Anatolijas pussalā kopš mezolita, kas pat biežāk tiek noklusēts. Tāpēc būs vietā atgādināt šīs aizmirstās aizvēstures lapas puses.
Arheologs Šlīmans sāka meklēt Troju, balstīdamies uz sengrieķu eposiem. Kad jau likās, ka nekad neatrast šo pieminekli, nejauši atradumi, kuri glabājās muzejos, lika meklēt to Dārdaneļu viņā krastā. Kad piemineklis bija jau izpētīts, V. Bitners secināja, ka ''līdz ahaju jeb helēņu valdonībai, aptuvini 2000. g. p. m. ē. vai vēl agrāk un līdz pirmajam gadu tūkstotim pirms mūsu ēras Mazāzijas piekrastē, Grieķijā un tās salās pirms grieķiem dzīvoja senie balti, kuri bija tuvi citām baltu ciltīm un izveidoja neticami augstas attīstības materiālo kultūru, kura pēc tam nāca sakarā ar Priekšāzijas valstīm un to kultūru, savstarpēji ietekmējoties caur tirdzniecību. Vēlāk, kad šī senā baltu tauta tika izkauta un iznīcināta, tās paliekas saplūda ar ahajiem, helēņiem, akādiešiem un viņi tad nu tiek uzskatīti par senās baltu kultūras pārmantotājiem, kaut gan sākumā tie šo augsto kultūru sagrāva, tad lika baltu vergiem uzcelt no jauna. Nav šaubu, ka ienācēji bija tumšas, neattīstītas tautas atkritēji, kuri sagrāva ne tikai slaveno Trojas pilsētu, kura bija pelasgu kultūras, reliģijas un aizsardzības centrs Āzijā, bet arī visu Senās Grieķijas kultūru" (89).
Trojas pilsēta kopš 7. g. tk p. m. ē. bija tirdzniecības, kuģniecības, dievturības un saimnieciskais centrs Vidusjūras austreņa krastos, bet pēc 2000. g. p. m. ē. pārtapa cietoksnī, jo sākās arvien jūras laupītāju jeb "jūras tautu" uzbrukumi (324). Trojas cietoksnim bija trīskāršas sienas labirinta plānojumā, trīskārši dambji un trīskārši kuģojamie kanāli apkārt mūriem, kuru dēļ arī būs radies pilsētcietokšņa nosaukums: ide *trei- ‘trīs’, no kā vīriešu dzimtes nominatīvs *treijes ‘treji’, sieviešu dzimtes - *tri(o)j(r)es ‘trejādas’. "Līdijā, Trojā ir kāda milzīga celtne, kura ir tikai nedaudz mazāka par ēģiptiešu un babiloniešu būvēm: tā esot Krēza tēva kaps, kurš izveidots pelasgu senajā templī, celtā no milzīgiem, tēstiem un bez mūrēšanas piedzītiem akmeņiem, bet pārējā daļa - zemes uzbērums, kas paceļas pāri templim un kurā ir durvis uz pazemes templi. Senā pieminekļa apkārtmērs ir seši stadiji un divas plefras, augstumā tas slienas trīspadsmit plefras, bet tam apkārt ir ezers, kurš, kā runā paši mūsdienu līdieši, nekad neizžūstot un saucoties par Hīhes (Nīkes) ezeru'' (30).
Trojas drupām bija 4 kultūrslāņi.
Zem ceturtā slāņa atklāja Beltu mezolita ciemata paliekas, virs kurām otrā slānī bija redzama koka pilsēta ar trīskāršu grāvi apkārt. Lai nokļūtu pilsētiņā, vajadzēja pāriet trim paceļamiem tiltiem. Aiz grāvjiem atradās kādi 10 koka namiņi un palīgbūves. Kultūrslānī atrada gan Svidru bultu uzgaļus, gan primitīvu, melnā iekrāsotu māla trauku paliekas, rotātas bedrītēm un ķemmes švīkājumiem. Tas bija neolita (7. - 5. g. tk p. m. ē.) kultūrslānis, kurš pārsteidza ar tik agru pilsētbūvniecību. Pilsētā ir bijušas pagaras stāvbaļķu pagraba un puspagraba mītnes ar apaļiem galiem, divpusēji slīpiem jumtiem, māla apmetumu, kurā iezīmēti primitīvi dzīvnieku apveidi, ar akmeņu krāvuma pavārdu, vienu istabu.
Starp 2. un 3. kultūrslāni parādījās metāla darinājumi - zelta un sudraba rotas.
Tur pat pilsētā bija arī govju, zirgu, kazu, aitu un cūku kauli. Tātad kāds Trojas pilsētas kultūrslānis bija veidojies laikā starp 7. un 4. g. tk p. m. ē. vai nedaudz agrāk, kad sākās meža vēršu, arkaru, vepru, kalnu kazu piejaucēšana, kapļa zemkopība, kurā stabilu vietu ieņēma kvieši, sākās nopietna keramikas māksla.
Trešo kultūrslāni pārstāvēja akmens pilsēta ar akmens nemūrētu plākšņu celtnēm, žogiem, tempļiem, katakombām, nocietinājumiem. Kanāli tika paplašināti tā, lai tajos varētu iebraukt kuģi no jūras piestātnes (89;107).
Trojas drupās atrada visus tos arhitektūras elementus, kurus jau minēju.
Atrada māla antropomorfas un zoomorfas figūriņas. Antropomorfās sieviešu figūriņas atgādināja dievietes Astarti un Maya. Tur bija arī no umbru bronzas (titāna, zelta un sudraba piejaukums) kalti šķēpu un bultu uzgali, ķeltu tipa kaujas cirvji, zelta, sudraba, dzeltenā Baltijas jūras dzintara rotas, tostarp dzintarā inkrustēta pakava formas sakta ar zalkša galviņām galos, kā arī smalki māla trauki ar izteiksmīgiem, krāsainiem rakstiem, olveida māla podi ar pumpām kā alānu keramikai, bikoniski un antropomorfi trauki ar joslu rakstiem četrās krāsās, zeltā atlietu pēcnāves masku (324).
Saglabājusies teika par ahajavu viltus zirgu. Tai ir vēsturisks pamats, kaut gan tā ir pārveidota ahajavu slavināšanas un pelasgu noniecināšanas garā. Vēl tagad viltīgas izdarības sauc par "gājienu ar Trojas zirgu", kas nedara godu nevienam un brīdina, ka ienaidniekiem nedrīkst uzticēties.