11. Poseidonija
Kādā 1373. gada ziemā p. m. ē. "Pelasgijā notika briesmīga zemestrīce un vulkāna izvirdumi Egejas jūrā. Helikas pilsēta, kura atradās kādus 2 km no Korintes līča, kādā bijušajā Helikes salā, nogrima jūras dzelmē. Katastrofa notika naktī, 2000 glābēju, kas ieradās kuģos, nespēja atrakt pat citās, kaimiņu salās bojā gājušos cilvēkus'' (85). Šie notikumi nevarēja neietekmēt pelasgietes un helēņa dēlu Platonu (427. - 347. g. p. m. ē.), jo viņa senči bija šīs zemestrīces liecinieki.
Tas notika ahajavu valdnieku neierobežotās patvaļas pirmajā periodā, kad līdz nākamas Grieķijas taisīšanas sākumam vēl bija priekšā 2 - 3 paaudžu dzīves laiks. Platons vadīja Akadēmiju, kuru tikko bija beidzis viņa audzēknis un laikabiedrs Pontas Heraklīds, kas izteicis šo apliecinājumu.
Ovīdijs nāca no Pontas, no kādas helēņu kolonijas sindu dzimtas. Tādēļ arī viņu nevarēja neietekmēt notiekošais Grieķijā, kurai bija pieķēries ar sirdi un dvēseli studiju gados. Šiem notikumiem viņš veltīja poēmu par nogrimušo salu, kuru pārtvēra un filozofiski, ar krietnu sarkasma piedevu pārstrādāja Platons savā "Tīmejā". Šajā darbā viņš lika Ēģiptes priesterim no Seisas135 stāstīt helēņu valdniekam Solonam132 zināmo stāstu vai teiku par Atlantīdas136 bojāeju. Ja tagad ietveram visas ziņas par nogrimušām salām un Atlantīdu, tad stāsts par Atlantīdu šķiet kā hiperbolizēts minētās dabas katastrofas atspulgs.
Tam sekoja Platona izraidīšana no Grieķijas, jo pārāk jau viņš bija aizskāris neaprobežoto patvaldnieku uzpūsto pašlepnumu. Tā kā Kritijs un Hermokrats - divas vēsturiskas tā laika personas bija vecāki par Timeju, tad varam teikt, ka teika par Atlantīdu bija pārdzīvojusi vismaz 3 - 6 sengrieķu valdnieku paaudzes, kas ēģiptiešu gadu skaitīšanas sistēmā atbilst 100 - 200 gadiem. Ja no Platona izraidīšanas laika atskaita 100 gadus, tad Atlantīdas nogrimšanas laiks nesakrīt ar Helikes bojāejas laiku, kurš ir precīzi zināms.
Pazīstamais grieķu seismologs A.Galakopoluss visai nopietni izpētīja Atlantīdas nogrimšanas iespējamību 9. g. tk p. m. ē., kā tas sanāk pēc Platona publikācijas, un secināja, ka līdz Santorinas vulkāna katastrofai nekādas seismiskas nelaimes, kas varēja izraisīt Atlantīdas nogrimšanu nav notikušas, ja neskaita pasaules plūdus 13. - 12. g. tk p. m. ē. Vienīgās straujās ūdens līmeņa celšanās laiks iestājās ap 12. g. tk sākumu p. m. ē., ko pierādīja arī arheologi, taču Atlantīdu pēc Vidusjūras un tai tuvās Atlantijas okeāna piekrastes zemūdens valstības izpētes neatrada. Tāpēc varētu būt runa par 1373. g. p. m. ē. notikušo Santorinas katastrofu, kad patiešām nogāja dzelmē brīnišķīga sala zemūdens vulkāna izvirduma laikā, jūras ūdens drausmīgā vilnī aizrāva līdz daudzus senatnes pieminekļus piekrastēs un izraisīja Bībelē aprakstītos plūdus. To apstiprināja arī 200 gadus ieilgušie zemūdens arheoloģiskie pētījumi Vidusjūrā.
Tātad Atlantīda būtu jāsaista ar pelasgu etnosa vēsturi. Ja tas ir tā, tad Platona pieminētais jūras valdnieks Poseidons varēja būt vienīgi un tikai pelasgu valdnieks, un teika par Atlantīdu atspoguļo daudzus patiesus vēstures notikumus, starp tiem laiku, kad pelasgu ātrie un tolaik lielie kuģi valdīja jūrā, kad Vidusjūrā pēc 3. g. tk p. m. ē. parādījās pirmie pirāti primitīvos kuģīšos, starp kuriem varēja būt arī nākamie ahajavu un helēņu senči. Tāpēc Poseidons būtu uzskatāms par vēsturisku personu. Helēņu uztverē tas bija jūras dievs, jo kas gan cits varēja tā traukties pāri viļņiem sabangotajā jūrā un palikt sveiks un vesels, ja ne pats jūras dievs.
Grieķu vārdu Ahaja nav grūti izskaidrot: kur raksta satem k, tur centum raksta h. Tātad sentum valodās būtu jāraksta Akāja no vārda aka ‘vieta ūdens ņemšanai’, jo grieķu (aiztiltes ļaužu) valodā ietilpa abi šie dialekti. Toties ide *oh(h)- 'redzēt', ide *ak(h)- 'šķautņains, šķautne, akmens, nogrimt', kas stāv tuvu Santorinas vēsturei. Tātad vēsturiski tas varēja nozīmēt 'redzēt nogrimstam akmeņainu salu vai klinti'.
Akāja bija daudz agrāka pilsēta par Atiku, jo vārds Atika nāca no Ata vārda, bet Ata valdīšanas laiks bija vēlāks un viņa valdījums atradās Trojā, kaut gan nevaram izslēgt varbūtību, ka ir bijis vēl cits Atis.
Reiz bija Pelasgijā virsaitis Atis, kura vārds saglabājies pateicības vārdos dievietei Atēnai jeb Artemīdai, ko uzskatīja par Apolona dvīņu māsu, bet Apolona tēvs esot bijis Zevs (Debess, Dievs), māte - dieviete Lata jeb Lētoja. Tā nu mēs nonākam pie mūsu sakuma stāsta par Latas dēlu Api 'Vērsi, Biti' un Meitu Māru, kura saprecējās ar Lāčplēsi jeb Lielo Lāci. Tāpat Artemīda vienmēr bija Lāča pavadībā un Vērša saistībā caur Apolonu. Šīs lūgsnas vārdi skan tā:
''Garo, rakstaino jostu ar kuplajām bārkstīm un tuniku
Es, Atis, nolieku pie tavas svētnīcas vārtiem,
Izlūdzos piedošanu un panākumus medībās,
Jo bez tām mani bērni nomirs''.
Vulkāns Santorins (Santorin), kura platība ir 80 km2, atrodas Egejas jūras Kiklādu salu arhipelāgā. Virs jūras līmeņa paceļas vienīgi milzīgās kalderas malas, kuras veido Tīras, Tīrāsas un Aspronas salas. Tā ir vieta, kurā dzīvoja tīrēni un viņu vadonis Atis. Kā liecina teikas, jauno salu nosaukumi ir radušies no Santorinas salas ciematu nosaukumiem, kuri atradušies tagadējās salās (207).
Kiklādu salās ir vairāku aprimušu vulkānu konusi (324 m augsti), kuri radušies apskatāmajā garu garajā (12 tk g.) pelasgu aizvēsturē. Tagadējās Kiklādu salas izveidojās pēc Santorinas sprādziena.
Santorina sprādziena kalderas rādiuss ir 11 km. Kalderas vidū atrodas lavas konuss - kuģinieku briesmas, kura 2 virsotnes (tās ir vairākas) veido nelielās Pālajas Kamenes un Neas Kamenes saliņas. Neas Kamene (Jaunā Kamene) patiesībā ir darbīgs vulkāns, kurš radies 197. g. p. m. ē., bet tā pēdējie izvirdumi notika 1943. un 1950. gadā, bet Palajas Kamenes (Vecās Kamenes) vulkāns ir jau apdzisis un radies 373. g. p. m. ē. (88). Zem ūdens ir šo divu mazāko vulkānu kalderas, kuru rādiusi ir attiecīgi 280 m un 380 m. Viena no šīm kalderām ir radusies pirms Santorina sprādziena un Ata laikā bija lielākais Santorinas salas ezers. Šajā ezerā bija divas salas, kurās atradās nocietinātas pilis. Tās grieķi dēvēja par Poseidona (Poseidōn), Krona un Rejas dēla, Dodonas Zeva, Aīda, Hēras129, Dēmetras un Hestijas brāļa pilīm, no kurām viena piederējusi Aīdam - pazemes valstības valdniekam (priesterim). Kāds gan brīnums, ja pēc šausminošās katastrofas pelasgu virsaitis Poseidons kļuva par dievu.
Ap Poseidona pili bija kuģojams kanāls kā Trojā. Otrs kanāls savienoja ezeru ar Egejas jūru, kur kanāla izejas galā atradās nocietināta osta, bet pārējā Santorinas salas daļā atradās zemkopju un lopkopju ciemati, dārzi, tīrumi, ganības, mežs.
Tātad Akāja bija 'ezers, vieta, kurā smēla ūdeni dzeršanai un lopiem un kura atrodās starp akmeņiem', respektīvi, tā sauca salas vienīgo saldūdens ezeru, kura piekrastes veidoja vulkāniskas izcelsmes klintis. Minētajās kalderās atrada visu teikās minēto celtņu drupas, cilvēku, mājdzīvnieku un zvēru kaulus, senlietas, skulptūras, sudraba, zelta un bronzas rotas, lielas māla amforas (251).
Tātad leģendai par Poseidonu un viņa valsti Poseidoniju bija reāls pamats.
Posedona valsts senkultūru pavisam reāli raksturoja Mīnoja senkultūra, kura pastāvēja Krētas salā laikā no 4000. g. līdz 1373. g. p. m. ē. un nosaukta Krētas pelasgu pēdējā virsaiša vai ķēniņa Mīnoja vārdā. Krēta bija Santorinas sastāvdaļa jeb pussala. Tāpēc arī Santorinas un Krētas pieminekļi bija vienādi. Neviens līdz šim nav veicis Krētas salas piekrastu zemūdens arheoloģisko izpēti. Zīmīga vēstures fakts: Mīnoja senkultūra pēc Santorinas katastrofas neatjaunojās (88).
Knosas, Festas un Malijas ostas pilsētas bija apbrīnas vērti pelasgu kultūras pieminekļi Santorinas salās. Marmora pilīs sienas rotāja reālistiskā stilā emaljā gleznotas daudzkrāsainas freskas, skaistu, spēcīgu kailu un veselīgu eiropeīdu bronzas un marmora skulptūras un bareljefi. Piļu grīdas klāja apaļas un kvadrātiskas zaļa akmens plāksnes. Pilis bija celtas no raibu un dažādu vienas krāsas, rūtoti saliktu akmeņu dolmeniem.
Kalderās atklāja arī nekropoles, kurās apbedīti māla krūkās sabērtie nelaiķu pelni. Atradumi rādīja, ka tā bijusi pazīstamā Mīnoja senkultūra, kura pēc arheologu ziņām gājusi bojā 1373. g. p. m. ē. notikušajā zemestrīcē un Santorina vulkāna darbības laikā, kad gāja bojā Santorina arhipelāgs, pilnībā pārveidojās Vidusjūras akvatorijs.
Vairākkārt ir izteiktas hipotēzes par to, ka Poseidons esot bijis visas Pelasgijas kopējai ķēniņš, kuram bijuši pakļauti Mīnosas, Argolīdas, Kiklādu, Mikēnu, Grieķijas Maķedonijas u. c. novadu ķēniņi vismaz laikā īsi pirms Santorinas katastrofas. Kaut gan tāda iespējamība šķiet nereāla, tai ir daudz piemēru un apstiprinājumu Mazāzijā, Mazāzijas tautu rakstu pieminekļos, kuros minēta milzīga pelasgu valsts un tās ķēniņš Poseidons. Pelasgu ķēniņš Poseidons esot gājis bojā drausmīgajā Santorinas katastrofā kopā ar savu valdījumu un tautu, no kuras paglābās vienīgi prinča Ata vadītie Tīras pilsētiņas jūrnieki, kuri, kā stāsta teika, paslēpušies jūrā aiz milzīgas klints. Turklāt paglābās tikai paša Ata komandētais kuģis, - pārējie kuģi atradušies vēl jūrā un tāpēc aizgājuši jūras dzelmē (207).
Platons savā Atlantīdas aprakstā norādīja, ka Poseidonam piederēja 1200 kuģu. To apstiprināja arī arheoloģiskie pētījumi - Mīnoja, Poseidona un Mikēnu valstībās kopā patiešam bija daudz kuģu, kuru vraki vēl bija saglabājusies 19. gadu simtenī. Tādu, tiem laikiem milzīgu, kuģu vēl nebija nekur citur, kā vien Poseidona tīrēnu valstībā. Tos airēja ar 17 pāriem airu katrā pusē, izvietotiem divos stāvos, turklāt kuģiem bija bura. Kuģu garums pārsniedza 17 - 20 m. Kuģiem bija ķīlis, enkurs, stūre kā jau jūras kuģiem pieklājas. Šo kuģu atliekas atrastas visās Vidusjūras salās, Mazāzijas un Āfrikas piekrastēs, Itālijas salās un piekrastēs, Spānijas piekrastē.
Teikās visi pelasgu kultūras un tehnikas sasniegumi tika saistīti ar Poseidona vārdu, Poseidona valstību, kas liek domāt, ka Poseidons tiešām ir bijis kāds pelasgu virsvadonis, gājis bojā vienotas pelasgu valsts radīšanas pašā sākumā, kad notika cīņa par virsvadību starp vismaz 5 - 7 pelasgu pusfeodoālām valstiņām.
Mīnojs - Poseidonijas vietvaldis Krētā. Tā vēsta senās leģendas par pirmajiem ahijavu iebrukumiem Pelasgijā pēc Trojas sagraušanas. Vai tas nozīmētu, ka Poseidonijas jēdziens nozīmēja Pelasgija, Poseidons - Pelasgikas kopīgais jeb virsķēniņš, Krēta - Poseidonijas pavalsts. Mīnoja kā Krētas ķēniņa vārds ieraudzīja dienas gaismu, kad tika atšifrēti tā laika A un B rakstībā sastādītie teksti.
79. attēls. Mīnoja pils un pilsētas drupas Krētas salā.
Seno piļu drupas pārsniedz vēsturiski fantaziska romāna iespējas. Tā, piemēram, Knosas pils Krētā pārsteidza pat pieredzējušus arheologus. Drupās atrada arī labi saglabājušos fresku, kura veidota no krāsainiem akmentiņiem un dārgakmeņiem. To vērtība bija nesamaksājami milzīga. Freskā attēlota jaunava. Šī krāšņi ģērbusies sieviete esot bijusi valdnieka Mīnoja meita. Saglabājušies arī daudzkrāsaini sienu apgleznojumi un grīdas mozaīkas.
Krētas salā saglabājušās Mīnoja pilsdrupas vēl tagad pārsteidz ar savu grandiozumu un krāšņumu (skat. 79.att), ja ņem vērā, ka šīs pilis ir celtas pirms 2 tk g. p. m. ē. Tātad bija tāda Poseidonija, Pelasgijas pilsētvalstu konfederācija, kas bijusi līdzīga Hatijai, kurā iegāja Knosas pilsētvalsts, pēc kuras parauga tika izveidotas Umbrijas, Ettrūrijas, Senās Grieķijas pilsētvalstis.