Turpinājums

3. Lauksaimniecības kopienas

Rieteņa Ukrainas, Moldovas un Rumānijas teritorijas tika apgūtas lēnām, bet ap 6500. g. p. m. ē. jau sākās zemkopības un piemājas lopkopības attīstīšanās periods, kuru iezīmēja ne tikai augšminēto senkultūras pieminekļos atrastie mājlopu kauli, kultūraugu seklas, bet arī tā saukto kurgānu jeb svētkalnu celtniecība. Šī laikmeta augstākās attīstības posmu iezīmēja Kukutenes, Dobrovodu, Tripoļes un citas augšminētās senkultūras.

Rūtu zemkopji un lopkopji dzīvoja kopienās, kuru ciemati atradās upju un ezeru krastos, ezeru salās, Melnās jūras piekrastē. Katrai kopienai bija savas ieražas senlietu izgatavošanā un mākslā, savi amatniecības meistari. Tā, piemēram, Hamandžijas zemkopības un piemājas lopkopības kopiena kļuva slavena ar melnām māla sēdošo cilvēciņu figūriņām, bet Gumeļņica bija pazīstama ar pašu agrāko zemkopības un piemājas lopkopības aizsākšanos. Gumeļnīcas ciematā ap 3. g. tk p. m. ē. bija 16 dzīvojamās mājas ar 2 - 3 istabām. Tās bija taisnstūrainas stāvbaļķu puspagraba mītnes. Sienas bija apdarinātas ar mālu rūtām. Grīdas - māla klons. Jumti – divpusēji slīpi (188).

Kvieši izplatījās no Īstas (Donavas) upes piekrastes pret ziemeli, tātad no Pelasgijas, un jau 6. g. tk p. m. ē. sāka izplatīties pret ziemeļa austreni visai nevienmērīgi ─ līdz pat 2700. g. p. m. ē., tā kā nekādi stingri saimnieciskie sakari starp neolita beigu un eneolita¹³, tāpat arī bronzas laikmeta sākuma rošu novadiem nebūs pastāvējuši un katra cilts būs attīstījusies autohtoni līdz pat bronzas laikmeta vidum, kad sākās pelasgu un umbru lielās tirdzniecības aktivitātes un izveidojās Baltijas dzintara tirdzniecības ceļi. Līdz ar kviešiem radās Kukutenes un Tripoļjes senkultūras, kuru analogi ir atklāti Pelasgijā un Hattijā.