Turpinājums4. Seni stāsti par rūtiem
Pēcnācēji nesapratīs, ja neteiksi visu no abām pusēm - tā mēdza teikt senči. Tāpēc mazs ieskats Melno kalnu novadu cilšu nosaukumos, kuri rekonstruēti atšķirīgos traktējumos pēc pieminējumiem senrakstos.
"Trāķi jeb trāķieši - indoeiropiešu cilšu grupa (geti, odrieši, daki u.c.), kas senatnē dzīvoja Trāķijā, kā arī Balkānu pussalas ziemeļaustrumu un Mazāzijas ziemeļrietumu daļā. Nodarbojās ar zemkopību, lopkopību (it īpaši zirgkopību) un amatniecību (metālapstrādi, podniecību). Lielās tautu staigāšanas laikā saplūda ar citām ciltīm un piedalījās bulgāru (arī Krimas un Volgas tatāru), rumāņu u. c. Centrālās un Dienvidu Eiropas tautu etnoģenēzē" (88). Jaunākie pētījumi pierāda viņu valodas tuvību baltu valodām (589).
"Jautājums par trāķu etnisko izcelsmi nav noskaidrots, kaut gan šis vārds ieviesies vēstures zinātnēs. Viena zinātnieku daļa paliek pie uzskata, ka trāķi jeb daki bija cilts, kas bronzas laikmetā ienāca Dienvidaustrumeiropā ( tostarp tagadējās Bulgārijas un Rumānijas teritorijās) no Donavai attāliem ziemeļa apgabaliem; otrā uzskata, ka trāķi jeb daki bija vietējie pamata iedzīvotāji, nevis ienācēji; trešie uzskata, ka trāķi jeb daki radās, sajaucoties senajiem aborigēniem - pirmstrāķiešiem ar viņu ziemeļa kaimiņiem getodākiem, kuri te parādījušies kaut kad laikā pēc 2. g. tk vidus p. m. ēras... No mūsu patreizējo zināšanu viedokļa šis strīds man šķiet neatrisināms. Arheoloģiskie dati, kuri attiecināti pat uz laikmetu, kad trāķi jeb daki jau tika minēti rakstu avotos, ir tik primitīvi fragmentāri, ka neizdodas pat uzburt tā laika senkultūru, kur nu vēl etnisko ainu. To uzskata tik pat nepamatoti un nepierādīti par kimru, kimbru jeb kimēru ekspansijas laika parādību Lejasdonavas apgabalā un viņu karagājienu laiku uz Rietumeiropu, bet šīs hipotēzes nav pierādāmas” (526).
Atkal kimri jeb kimēri, šoreiz kā iebrucēji Melno kalnu novados, izdomāti pēc pieminējumiem senrakstos, ko A.Mongaits uzskatīja par priekšlaicīgu hipotēzi, jo uzskats, ka "kimērieši (kimri, kimbri, kimēri, kā nu kurš to rakstīja) esot klejotāja tauta, kas valdījusi Melnās jūras piekrastes ziemeļa stepēs līdz skitiem, t. i. līdz 8. gs p. m. ē., skitu spiediena dēļ pametuši dzimteni, ielauzušies Mazāzijā un Asīrijā (viņi pieminēti asīriešu tekstos ar atsauksmēm uz helēņu 8. - 7. gs p. m. ē. rakstītiem tekstiem). Kāda kimēriešu daļa esot palikusi iepriekšējās dzīves vietās un nonākusi kalpībā skitiem. Un, beidzot, trešā daļa tiekusies pret dienvidrieteni, uz Lejasdonavas apgabaliem.
Diemžēl arheoloģijas dati kimēriešu atpazīšanai un salīdzināšanai ar hipotēzēm jeb identificēšanai ir ārkārtīgi skopi un tiem ir gadījuma atradumu raksturs. Gadījuma atradumu eksistences laiks sakrīt ar noģiedamo laiku, kad kimērieši tikuši skitu izspiesti no dzimtajām vietām, kurš nosacīts intuitīvi pēc atsevišķām senlietām - diezgan daudzajām zirga iejūga detaļām, kas atrastas šur un tur dažādos Eiropas nostūros un bija līdzīgas ziemeļa melnjūriešu senlietām, kāpēc arī sāka izplatīties hipotēzes par kimēriešu ekspansiju, kā arī karavīru apbedījumi kopā ar zirgu zem nelieliem kurganiem, bet zirgu apbedījumi bija pazīstami vēl daudzos citos Eiropas nostūros, kurus nekādi nevar uzskatīt par kimēriešu apbedījumiem” (526).
Gēti nāk priekšā ik reizi, kad lasa populāras publikācijas par Melno kalnu novadu senatni, taču neviens negrib skaidri pateikt, kas tie geti bija par cilvēkiem.
Latvijas padomju laika zinātnieku aprindās runā, ka "geti (gr. getai , Getai) - dakiem radniecīgas trāķiešu ciltis… 1. gs vidū p. m. ē. izveidoja savienību ar dakiem (vad. Buberista). 29 - 27. g. p. m. ē. getu apdzīvotās teritorijas iekaroja romieši un 106. g. m. ē. tās iekļāva Daķijas provincē" (88).
Grieķu, tāpat krievu valodā, ir sakņojusies H aizvietošana ar G, kālab vārdu Geti var tik pat labi izrunāt kā Heti, kas arī būtu saprotams izskaidrojums, jo grieķu senrakstos geti minēti kā ieceļotāji pēc hetu valstu sagraušanas, kuri dzīvojuši kopā ar pelasgiem pelasgu Eiropas pilsētvalstī, kas esot atradusies kaut kur pret ziemeļa un dienvidu rieteni no Konstantinopoles pilsētas, bet bijusī valdniece Eiropa pēc sengrieķu teikām esot ieprecējusies no Senās Ēģiptes hetu izcelsmes faraona ģimenes (it kā Luta jeb Lata meita), kas esot noticis ļoti sen, tā kā Heodota laikos to neviens vairs neesot atcerējies. Tātad geti bija heti grieķu transkripcijā.
Odrieši rūtu galā esot bijuši ieceļotāji, bet vairāk par pāris šīs etnonīmiskās formas pierakstiem sengrieķu rakstos un arheoloģijā nekas nav atrodams. Taču odrieši padomju vēsturnieku apcerējumos tika minēti kā seni Rumānijas iedzīvotāji (88), kam pavisam grūti ir noticēt, jo šim vārdam ir nepārprotama saikne ar Oderas jeb Odras upes nosaukumu. Sengrieķu vārds odrii ir cēlies no ide *ōd- ‘tāds, kam ir dzelonis ēšanai, košanai, graušanai, kas rada sirdēstus, rūpes, kremt un grauž miesu vai sirdi’, ‘ods, dundurs, lapsene, odze’, bet dubulta I atgādina kādas tautas nosaukumu no Homēra dzejām patapinātajos Herodota un Strabona rakstos, kur šis vārds ir minēts sengrieķu un trāķu sadursmes aprakstā (85;123
Doriešus uzskata par ieceļotājiem rūtu galā un sauc par Senās Grieķijas cilti, kura 12. gs p. m. ē. esot iebrukusi ahajiskajā Grieķijā no Bulgārijas teritorijas, izveidojusi savas kolonijas, kas nebūs gan patiesība, jo tad viņi nebūtu kašķējušies ar jaunajiem Pelasgijas saimniekiem, jo visbiežāk viņus pieminēja doriešu karu sakarā kā Eiropas pilsētvalsts iedzīvotājus. Tā arī būs patiesība, jo viņi dzīvoja pie Dardaneļu jūras šauruma, tātad pie dôrīm jeb daures (durvīm, vārtiem) staigāšanai no Balkānu pussalas uz Anatolijas pussalu turp un atpakaļ, no kā viņi ieguva šo jocīgo etnonīmu, kura devēji nezināja šī vārda jēgu.