1. Sembra pēdas arheoloģijā
Arheologi atklāja Sembra sezonas apmetnes gar Teteru upi pēc izmētātajiem Leta saimei raksturīgajiem jauktā tipa krama kalumiem, ugunskuru vietām, mamutu, sumbru, ziemeļbriežu un putnu kauliem, retām zivju zvīņām, plānā kultūrslāņa. Sembra ceļš vedis līkločiem līdz Dņestrai pa Volinijas augstienes pacēlumu, jo tajā laikā tur bija daudz purvu un ezeru, strauju upju un upīšu, no kurām palikušas pāri vairs terases veida gravas.
Kaulu kambari - pirmo Sembra un viņa līgavas apmetni arheologi atklāja krāšņā kraujā, kur Teteru upē ietek Kraukļu strauts. Tā bija mītne, kuras balsti tika iestiprināti jaunu mamutu galvaskausu acu dobumos, galvaskausus ierokot zemē. Ilkņus izmantoja par griestu balstiem un ieejas durvju stenderēm. Jumtu noklāja ar ribu kauliem, ādām, velēnām un baļķiem. Vidū iekura ugunskuru. Tas tiešām bija kaulu kambaris. Tādus cēla vēl pirms apledojuma. Kā apgalvo zinātnieki, mamuti bija saglabājušies Ukrainas stepēs līdz pat 9. g. tk sākumam p. m. ē.
Tur pat bija palicis paliels krama kaplis ar paplatu galu un sašaurinātu pietes daļu, kuru izmantoja zemes darbos. Vairākos ilkņos bija iekaltas senās zīmes ‘ūdens straume’, ‘vieta, kur es dzīvoju’ līkloču, jumīšu un šķērslīniju veidā, kā arī mēģinājumi attēlot mamuta medīšanas ainu, šaušanu ar loku uz meža pīli ūdenī. Šīs zīmes atrada arī citās sembru apmetnēs, kuras bija izkaisītas starp Dienvidu Bugas un Tīras (Dņestras) upi augšējās palienu terasēs.
Ukrainas Nikolajevas apgabala Domaņevas rajona Anetovu ciema teritorijā, Dienvidu Bugas labā krasta nelielās pietekas Bakšalas augšējā terasē 1931. gadā tika atklātas pašas agrākā paleolīta beigu laika apmetnes, kurās ir bijušas krama kalves. Augstāk pret straumi, Kirovgradas apgabala Gruševas rajona Sabatas ciema teritorijā, Dienvidbugas krasta augšējā terasē A.Dobrovoļskis 1939. g. atklāja apmetnes vietu, kurā sumbru mednieki nodzīvojuši vairākas sezonas no vietas. Tika atrasta arī kāda apbedījuma vieta, kuru konstatēja pēc bedrē iekaisītās sarkanās minerālās krāsvielas.
Kā starpposma apmetni ceļā uz dienvidu medību laukiem varam minēt Zavaļjes vairāku sezonu apmetni Dienvidbugas labajā krastā, kura atradās pretī tagadējai Vozņesenskas pilsētai. Tur atrada ugunskuru vietu, sumbru un jauna mamuta kaulu paliekas, dažas kaula bultas, žebērkli, ģeometrisku formu mikrolitus, viena atskaldes laukuma nuklejus, krama šķembas, dažus kaltus ar sašaurinātu pietes daļu labākai tveršanai, kādi atrasti Leta krāču salu apmetnēs, bojātus un pusgatavus Svidru senkultūras Nobeļas varianta duramo un metamo šķēpu un bultu uzgaļus, kasīkļus, kādi bija atrasti Janisolas un citās Leta pēcnācēju apmetnēs. Augšpus Anetovas un Dienvidu Bugas, kā arī Dņestras augšteces augšējā terasē tika atrastas vairākas īslaicīgu pastāvīgo apmetņu vietas ar Nobeļas varianta Svidru senkultūras rīkiem (133).
Sembra pēcnācēju Dienvidu atzara dzimta atstāja labi izpētītās Molodovas V apmetņu grupas. Radiokarbona mērījumi pierāda, ka Sembra dēls nonācu Tīrupes (Dņestras) piekrastes Molodovas apmetnē 11822. g. p. m. ē., kur uzcēla pastāvīgo apmetni. Viņa pēcnācēji nodzīvoja šajā apmetnē līdz 10469. g. p. m. ē. jeb 22 - 23 paaudzes, kuru laikā saradās 7 - 8 mītnes, bet tad Molodovas V apmetnes tika pamestas, pārceļoties uz citām dzīvesvietām. (416).
Labi ir izpētītas Odesas apgabala apmetnes, kuras pierāda, ka vecākā dēla atzars ir virzījies gar Tīrupi uz leju, nonācis Melnās jūras piekrastē, kur atrastas vairākas 4 - 7 mītņu apmetņu grupas. Šie atklājumi ilustrē augstāk teikto par mamutu izmiršanu un jaunas faunas veidošanos, kas nevarēja neietekmēt sembru izdzīvošanas iespējas.
Odesas apkārtnē tika atklātas divas Barabojas apmetnes Barabojas upes lejteces kraujās, Akaržas (B) apmetne piejūras kāpu pacēlumā, kamēr Pārdņestras Odesas apgabala pirmās apmetnes parādījās tikai pēc 10000. g. p. m. ē.
Par pirmo apmetni pēc plūdiem Odesas apkaimē uzskata Akaržu (B), kamēr abas pārējās apmetnes par pāris paaudzēm vēlākas, izdalījušās no Akaržas (B), kādai ģimenei paplašinoties (443).
“Sembris ienāca Polijā kā Leta ģints rieteņa atzara ciltstēvs un pēc apledojuma - pirmās Eiropas iedzīvotāju dzimtas dibinātājs, kas it labi ir pratis piemēroties jaunajiem dabas untumiem - straujām klimata izmaiņām" (M. Šuknere), jaunai florai un faunai, un atstājis apmetnes Ukrainas Ļvovas apgabalā. Starp tām ir pazīstama kāda epipaleolita apmetne Užgorodas apkārtnē, pie pašas Polijas un Ukrainas robežas. Tajā tika konstatēta ugunskura vieta un izrakti daži Nobeļas tipa bultu uzgaļi, mikroliti, tādi kasīkļi, kādi tika atrasti Sindas pietekas Desnas baseina vēlā paleolīta apmetnēs un Akmens Kapa pieminekļa senvietās, kas ļāva Tretjakovam izteikties par vienotas izcelsmes senkultūru, kuras vecākie paraugi atrodami Doņecas augstienē, Azovas jeb Mātes piena jūras piekrastē, kā arī Baltijā, kas likusi pamatus gan Madlēnas, gan arī Svidru senkultūrām Eiropā pie ziemeļa virzienā plūstošām upēm (443;416).
Tātad Sembra ģimene, sekodama sumbru bariem pret rieteņa vēju, nonāca Vislas upes augštecē, Krakovas apkārtnē atstāja Centrālajā un Rietumu Eiropā pirmo pēcledus laikmeta apmetni Mašicu (Jaskinia Maszecka) alā. To atklāja arheologs S.Krukovskis Olkuša apriņķa Mašicu ciema teritorijā.
Polijas arheologi atzina, ka trešais Virma apledojuma pēdējais glaciālais vilnis iznīcināja cilvēkus un neandertāliešus, jo līdz šim brīdim nav zināma neviena apmetne, kuru neklātu pasaules plūdu sanesumu ieži un nogruvumi biezā kārtā, ka tikai epipaleolitā no jauna parādījās pirmie cilvēki no rītausmas puses, konkrēti, no Volīnijas Ukrainā.
Šajā pirmajā alu apmetnē, kura apdzīvota kopš 12470. g. p. m. ē., atrada Madlēnas senkultūras senlietas, kuras šai alā radušās kādus 300 - 500 g. pirms Madlēnas alas pirmo apdzīvotāju ierašanās. Starp senlietām bija kāds ziemeļbrieža raga spieķis ar augšminētā veida rotājumiem, kas arheoloģijā bija pazīstams ar vadoņa zižļa nosaukumu, kādus, kā būs zināma, izmantoja šķēpu mešanai līdz 35 m attālumam. Citi agrās un vidējās Madlēnas senkultūras pieminekļi Centrālajā un Vidus Eiropā līdz šim nav atklāti, tā kā hipoteze par Madlēnas senkultūras cilts ienākšanu ir nepamatojama, taisni otrādi ─ sembri radīja Madlēnas alas dzimtu un senkultūru.
Sembra pēcnācēju otra dalīšanās sākās Mašicu apmetnē: 30 - 50 gadus pēc tās ierīkošanas izauga Pludas pieminekļu grupa (grupa Pļudska), bet kāda cita grupa aizgāja pret dienvidu vēju medīt tagadējā Morāvijā.
Pludas grupā pati vecākā bija Dembu apmetne Vēlīšu Jaundvorskas pagastā, tad Svidru II un Ridnas apmetnes tur pat tuvumā (191). Tas bija ziemeļa atzars, kurš sadalījās vairākās pazarēs, radīja pazīstamo Madlēnas, Āgensburgas, Fēdermeseres, Svidru u. c. senkultūras.
Otra grupa atdalījās un aizgāja medīt pret dienvidrieteni kalnu aizsargātajos līdzenumos tagadējās Rumānijas, Slovākijas, Ungārijas un Čehijas teritorijās. Senlietu analīze pierādīja, ka tām ir bijis sakars ar Volīnijas un Akaržas pieminekļiem Ukrainā, kā arī ar Baltijas agrajiem pieminekļiem (190). No dienvidrieteņa atzara radās pelasgu un umbru ciltis.
Ap 11950. g. p. m. ē. viena ziemeļa sembru grupa tiešām ir gājusi līkločus gar Rietumeiropas ziemeļa upju piekrastēm, te nonākdami deltas rajonā, te medīdami ziemeļbriežus apvidos starp upēm, sākot no Mazovšānu apmetnēm, Berlīnes Brandenburgas vārtu apmetnēm, apmetnēm Oderas, Elbas un Reinas upju lejtecēs un beidzot ar Madlenas alu Ardenu kalnos Tā bija pirmā sembru dzimta, kas sāka medīt jaunās faunas zvērus, sevišķi ziemeļbriežus. Otru atzaru veidoja Velkis, kura pēcnācēji radīja pirmos Latvijas iedzīvotājus Kurzemē un Latgalē.