Šorīt agri cēlušies
Diža meža cirtējiņi:
Līdz gaismiņu nobrīkstēja
Sila priedes galotnīte.
2.11. pastāsts
Sudāvi jeb jatvingi
Kādam tēvam bija trīs dēli. Kad jaunākais dēls sasniedza precību gadus, nevarējis vien līgavu izmeklēties: tai smejoties šķība mute, tā staigā sakumpusi, tai kleinas kājas un pārāk liels dibens, tai naba vaļā kā laidara vārti, tai sīki pupi, tā katrai meitai sava vaina. Brāļi izzoboja jaunāko brāli, teikdami, ka šim būšot pērnā ķēve par sievu.
"Nesmejiet, neskaudiet, brālīši ! Gana redzēsiet, kādu līgavu es pārvadīšu. Tā būs skaistāka un tikušāka, labākā meita pasaulē, pārēm pāri stāvēs visām mūsainēm un sābru paundelēm, kas tikai paunājas un čammājas, pat kamu piededzina, kas ūdenī vien skatās un par savu pumpu deguna galā priecājas. Manējais ērzelēns pārvedīs zvaigznēm rotātu saules meitu. Jūsu negantās mutes paliks kā vāgūža dauris vaļāmis. Kut tad tām jūsenēm daiļumā mēroties ar manu līgavu, kuru jau esmu noskatījis prūšu galā...” – jauneklis esot atcirtis.
Brāļi smējušies par tādu runāšanu kā kņudināti.
Jaunākais dēls kādu rītu aizjāja lāču medībās viens pats. Pēc trim dienām tēva un mātes nama priekšā piejāja jātnieks. Sedlos, kādus lejieši vēl nepazina, sēdēja neredzēta saules meita, tāda pasīka gan kā aizjūras princese. Nu brāļi saprata, ka smagi, rūgti kļūdījušies, zobodami brāli. Māte rokas vien sasita un iesaucās apmēram ar tādiem vārdiem:
"Ku’ t’ tāds grāb ? Tad nu nelaimes čupu atvedis mājās: ne svecēs liet, ne slotā siet, ne gana cibā likt, ne darbam mājā, ne mežā, ne laukā, ne medībās un ne ganībās derēs − nobeigsies no katra darba un pagalam būs. Ja t’ vīn’ gēmsi, tad gēm sav’s pendel’s un perpel’s, sēdes atkalīņ sav’ ērzel’ a’ vis’ brūt’, kuņ’, suņ’, bult’ šķēp’ un dodies prom no manām acīm, kur paša acis rāda, bridhē iekšāms, medīt, dzērvenes, sūnas starp dzērvēm lasīt, tur sev un tavi brūtei būs vieta !”
Dēls aizjāja prom pat neatvadījies, nekad vairs neatgriezdamies pie tēva un mātes. Brāļi un bijušie draugi it bieži esot apvaicājušies, vai neesot kas zināms par to “ja t’ vin’ gēmsi”.
Tā sudāvi113 savas cilts dibinātāja dēļ dabūja iesauku jatvingi un purvu ļaudis106, tā arī palikdami iecirtīgi raksturā, neatkarīgi kā tie meža runči, kas iet tikai tur un dara tikai to, ko paši grib, palikdami uz mūžu purvu, ciņu un mežu valstībā pie Pinskas, nosaukdami savas ciltis pēc to amatiem par -iciem, -uciem, -eciem un –ukiem (No vecā Zīlicku Jura atmiņu stāstiem par savas sudāvu cilts izcelsmi).
Kuru sadaļu lasīsim ?