Turpinājums1. Sudāvi un viņu
apdzīvotā teritorija
Aizvēstures pētnieks Avenariuss rakstīja, ka Sudāvija esot bijusi garš apgabals, no ziemeļa pret dienvidiem iet novadu virkne, kurā katrs novads ir atdalīts ar upēm, ezeriem, drumiem un purviem. Tāpēc dabas apstākļi katrā novadā esot bijuši dažādi: tur nolīsti meža klajumi un iekopti tīrumi kā vēlākajā Korosteņas novadā, kur cilti par doničiem sauca; tur plaša upes vai ezera palienes, kurās ganījās zirgu, govju un aitu ganāmpulks, kur cilti par skitičiem sauca; tur purva sala, kurā mita podnieki un vācēji, meža ogu vīna darītāji, kurus par zīļiciem sauca, jo viņi vāca ozolu zīles, mērcēja, žāvēja, samala miltos un lika klāt maizītei, kas mīksta saglabājās ilgi; tur tumši egļu meži, kuru klajumos pie upes dzīvoja mednieki, kurus par medičiem sauca; tur dzidra strauta piekrastē priedulāji, bērzu, liepu un ozolu birzis, kur visa kā, sevišķi jau medus bija pārpilnībā – tos par bortičiem sauca; tur akmeņaina vieta, kurā dzīvoja krama un metālu strēļu kalēji, ko par strēleviciem sauca; tur purvaine, kuras malā dzīvoja purva dzelzs rūdas (rāvas) kausētāji un dzelzs kalēji, kurus par šmīdičiem sauca.
Katra dzimta iekārtojās un dzīvoja kā nu prāta, kā nu mācēja, kā varēja. Tādējādi pati daba noteica katras dzimtas specializāciju, veicināja maiņas tirdzniecības attīstību ar tuviem un tāliem kaimiņiem, pazīšanos, draudzību, kopības izjutu, kas savukārt veicināja visādu pārmantojamu un noslēpumā turētu amatu attīstību, jo, kā teikts parunā, sals māca tecēt, bads - meklēt iztiku. Viņi cēluši gan pāļu mītnes, gan stāvbaļķu puspagraba un virszemes guļbūvju mājas, rijas, pirtis, klētis, kūtis un citas saimniecības ēkas (111).
Baltkrievijas dienvidrieteņa augstienē dzīvojuši krama kalēji strēlici jeb strēlevici. Šo krama kalšanas mākslu pārmantojušas pat sievietes (522). Zīļici dzīvojuši kāda Bērzupes diža purva salā, uzbrukuši krievu kņazu pilīm, bet Kijevas krievu lielkņazs Vladimirs tiem neticis klāt. Pēc sakāves šie pārcēlušies uz Bārtas novadu tagadējā Liepājas apriņķi, kur iejukuši starp kuršiem un žemaišien un prūšiem. Arī citas dzimtas iejukušas kaimiņu novados.
Kad bijusi pirmā arklu revīzija un doti uzvārdi, sudāvi centušies saglabāt savus dzimtu etnonīmus, kuri vēl tagad sastopami Latvijā, Lietuvā, Polijā, Krievijā, Baltkrievijā, pat Viduseiropā, kaut gan jau pārveidotās formās, tā kā poļu uzvārdu galotņu -ij sākums ir meklējams sudāvu dzimtu (cilšu, novadu) nosaukumos. Pat plaši izplatītais Medīči (>Mežinieki) vārds Itālijā nāk no kādas sudāvu dzimtas, kura vīkingu laikos nonākusi viņpus Alpiem. Tā radušies Paškeviči (*pask- 'sargāt, ganīt, uzmanīt ganāmpulku' > gani), Naševici (*naš- 'nasta, nest, atnest, piegādāt, tirgoties, pārdot'), Dergači (ide *derg- 'plēst, skaldīt, sasmalcināt koku, akmeni' > akmeņkaļi, meža cirtēji), atstādami šādus cilšu specialitāšu nosaukumus savos uzvārdos. Tātad nav tiesa, ka šie uzvārdi būtu nākuši no poļiem, kā viens otrs tagad aizdomājies (111).
Strabons rakstīja, ka ''viņu sievietes, kas piedalījās karā, pavadīja priesteris, kuru sauca par Krīvu, visas kā viena bija ģērbušās baltos, garos balināta linu auduma tērpos un sagšās, ko piesprauda pie pleciem ar dzintara saktām; priesteris un sievietes, kuras sauca par vaidelotēm, apjozās ar bronzas un ādas jostām, iedamas basām kājām.
Atseguši dūčus, Krīvs un
vaidelotes skrēja pie sarkanmatainajiem karagūstekņiem, uzkāra tiem kaklā
krāšņu ozollapu un baltu ziedu vaiņagus, atveda kā kaujamus jērus augsta
pakalna galā, kur stāvēja milzīgs akmens katls 20 amforu tilpumā [1 amf. =
Tā rakstīja Strabons, tikai vienā vietā minēdams Sudovii, bet citās tā paša teksta vietās sauca par ‘klaidoņu un laupītāju cilti’ (cimbrii), kas uzkūdīja umbrus un citas dienvidu ciltis “miermīlīgajiem” romiešiem, sembrus - grieķiem, vandāļus - Gallijai un romiešiem, paši uzbrukdami nabaga rossiem (klejotaju kopienām) un apgādādami ar ieročiem katru, kas bija ar mieru cīnīties sudāvu pusē, paši varen veikli pārvarēdami dabiskos šķēršļus - mežus, straujas upes, purvus, kas pat labi bruņotajam Romas karaspēkam nebija viegli izdarāms (89).
Tādus gājienus šie apvienotie prūšu, jatvingu, sembru, lejiešu un sindu spēki, kurus Strabons un citi nicīgi sauca par 'klaidoņiem un laupītājiem'. Sudāvi veica pārgājienus līdz pat Azovas jūrai, lai aizstāvētu savus radiniekus, kuri patiešām tur arī atradušies un piebiedrojušies baram. Tā esot bijusi viena apbrīnojama tauta šajā ziņā.
Kādu kara epizodi, kurā virsvadība piederēja sudāviem un viņu sabiedrotajiem, Strabons aprakstīja tā: ''Poseidonijs ar saviem karavīriem apmetās atpūsties Hercinas mežā pie kāda ezera, kad, pēkšņi, nezin no kurienes uzradušies, pārvarējuši ezeru savās saliekamajās ādas laivelēs, kas kalpoja par vairogiem, uzbruka klejojošie laupītāji sudāvu vadībā, atsita un sakāva poseidoniešus, bet pēc tam visa bruņotā banda devās uz Istras (Donavas) un Skordešas galātu zemi (Ungāriju), sakāva tos un pievienoja sev, tad uz galātu tabarisku zemi, atkal pievienoja sev, beidzot uz helvetu cilts novadu, kur bija daudz zelta.
Kad helveti, sudāvu mudināti, redzēja, ka romieši sagrābuši sev lielāko daļu helvetu zelta, tie (sevišķi tigrēnu un toigrēnu ciltis), tā sadusmojās, ka kopā ar sudāviem sacēlās pret Romu. Tomēr tad, kad viņi bija atstājuši pārāk daudz kritušo, tie savāca ievainotos un apbedīja tos, dziedādami gaudīgas dziesmas un izkliegdami lāstus romiešiem, bet tad tik ātri pārgāja Alpus, noslēpās savos mežos un purvos tik veikli un nemanāmi, ka vairs nebija atrodami nekur, taču slepšus atkal uzbruka romiešiem tikmēr, kamēr nebija dabūjuši atpakaļ visu savu un helvetu zeltu''(85).
Dlugošča hronikā, kas bija sarakstīta 1483 .gadā, tika minēts, ka sudāvi, tāpat kā senprūši, leiši, kurši, latgaļi, žemaiši un citi, nākot no kopīgas latavu ģints kā atsevišķs atzars, ka vienīgi laika gaitā tie esot iemantojuši katrs savu savdabību kā patstāvīgi etniski veidojumi, kuriem, kā 1523.g. esot rakstījis Mlehovas Matvejs, tomēr ''ir pat kopīga valoda, kura atšķiras nenozīmīgi ar sava novada izrunu" (111).
Šēgrēns pierādīja, ka sudāvu pirmās dzimtas centrs ir bijis Grodņas apriņķī, ka Jatvingijas jeb Sudāvijas galvaspilsēta atradusies Polijā un tikusi saukta par Drūgoci, Drūdaci vai Drūgoču, ko krievu hronisti esot nosaukuši par Drogočinu; ka Drūgoča, kaut gan atradusies Sudāvijas dienvidrieteņa malā, bijusi arī sudāvu ziemeļu atzara centrs, jo tā vismaz esot bijis norādīts Ipatjeva hronikā, bet Sudāvijas vidiene esot atradusies Podļahijā - plašā purvu un mežu novadā, t.i., Pinskas purvu apgabalā. Sudāvijā esot iegājusi arī daļa Volīnijas, novadi starp Mazovšāniem un Dregovičiem, līdz pat Rietumbugas piekrastei, ieskaitot Volinsku kņazisti (111).
G.Amdriaševs 14. gs Volīnijas vēstures hronikā rakstīja, ka ''jatvi, pirms tos izspieda un iznīcināja rusiči (krievi) un ļahi (poļi), apdzīvoja teritorijas dienvidos no lietuviešiem, sākot no Nemūnas upes lejasgala kreisā krasta pietekām, gar Molčadas, Saras, Zelvas, Rogas un Svisločas upēm un to pietekām, pieteku pietekām, tad vēl starp Rieteņa Bugu un Pripeti, ieskaitot Volinska kņazistes robežas'' (G.Andriaševa hronika, 39.lpp.).
Kulakovskis, viņa augstības Krievijas Imperatora Ģeogrāfu biedrības galva un tā laika vadošais vēsturnirks, par šiem vārdiem dusmojās: ''Herodota nevri un Tacita naharvali dzīvoja pie Narevas kopš paša sākuma līdz mūsdienām un tie bija krievi, nevis kādi tur jatvi, kuru vārds ir cauri un caurēm izfantazēts. Zemes dienvidos no Narevas līdz pat Rietumbugai piederēja krievu kņaziem kopš senseniem laikiem un tur nav ko citu izdomāt, kaut gan dažreiz poļi ņēma virsroku 12., 13., arī 11. gs. Kas attiecas uz viņa impretratoriskās augstības ienaidnieku izdomāto jatvingu galvaspilsētu Drogočinu, tad, kad lietuvieši uzkundzējās un valdīja pār Krieviju, varēja tur ienākt kāda viņu cilts, jo citādi nav bijis tāda laika vēsturē, kad kaut kādi jatvi būtu varējuši valdīt pār Drogočinu - seno Krievijas pilsētu...'' (111).
Dlugoščs palika pie sava un savā hronikā rakstīja, ka krievu kņazs Jaroslavs, pievācis sudāvu (jatvingu) zemes un daļēji izkāvis šo tautu, sevišķi vīriešus un puikas, sievietes padarījis par verdzenēm un piegulētājām, jaunavas izvarojis, lai tādā veidā savairotu sev tautu, kuras patiesībā nemaz nebija, bet jatvingu zīdaiņus un mātes noslīcināja upēs, iekundzējās Nārevas austreņa novados, tā radīdams mazkrievus un krievus šajos novados no izvarotajām un vardarbīgi par sievām - patiesībā par verdzenēm padarītajām sudāvu jaunavām un sievietēm (111).
Vēsturnieks Stijkovskis 1582.gadā rakstīja, ka jatvingu jeb sudāvu, kā viņi paši sevi saukuši, palicis pavisam maz. Izņemot viņam zināmos zīļicus, neviena cita dzimta neesot vairs saglabājusies - tās ieplūdušas poļos, krievos, mazkrievos, krivičos, leišos, žemaičos, kuršos un citos tā, ka sudāvu galā Strijkovska dzīves laikā katrā bijušajā jatvingu ciematā esot runājuši savā žargonā, kaimiņu ciemu ļaudis bieži vien nav spējuši saprasties. Viena no šīm pidžinām esot kļuvusi par baltkrievu valodu, cita par poļu vai iegājusi krievu, leišu un latviešu valodās gandrīz bez izmaiņām.
Arī Strijkovskis pēc izcelsmes esot nācis no sudāvu stīkoviču ‘strīķkalēju jeb izkapšu un sirpju kalēju’ dzimtas un zināja teikt, ka sudāvi bijuši "skaitliski liela un pēc apdzīvotās teritorijas plaša, nepiekāpīga un neatlaidīga, lepna un strādīga tauta, kura nekad nebūtu sevi nosaukusi par jatvingiem, savus ciemus par Jebtavu, Drogīču, Jātpežu, Pirstalu; tādus izsmejošus vārdus varēja izdomāt vienīgi svešinieki, iebrucēji, visvairāk domājams krievi vai poļi, pamatā ņemdami baltiešu valodas vārdus, jo pašiem savu vārdu pietrūka; jatvingu un viņu ciemu nosaukumi, bez kādām šaubām to varam teikt, bija pavisam citādi, ne jau tik ņirdzīgi un izsmejoši, aizvainojoši un cieņu pazemojoši. Baltiešiem, starp kuriem bija arī šī milzīgā tauta, nekad nav bijusi tieksme lietot lamu vārdus, iesaukas; viņiem bija mīlināmie vārdi, no dabas vai amata ņemti vārdi, bet lamu vārdus ieviesa vienīgi poļi un krievi'' (111).
M.Gimbutiene par sudāviem apžēlojās un rakstīja, ka "tagadējā Poļesje Austreņa Polijā un Rieteņa Baltkrievijā līdz vēsturisko laiku sākumiem piederējusi sudāviem…
Austrumu sudāvi (jatvingi) bija izplatījušies ne tikai līdz Nemūnas augštecei, bet arī krietni tālāk pret austrumiem no tās.., pēc ilgstošiem kariem ar krieviem un poļiem XI - XII gs līdz Ostrodas - Olštīnas (Allenšteinas) līnijai"(449).
Arheoloģe S.Berezanska, pētīdama arheoloģiskos pieminekļus Volīnijas, Podolijas, Drogīčinas, Brjanskas, Baltkrievijas, - no neolita vidus un bronzas laikmetā, Dņepras labā krasta pieteku un Vislas labā krasta pieteku, kā arī Dņestras augšteces novados līdz pat Nemūnai, rakstīja, ka “izņemot senprūšu un lejiešu apdzīvotos apgabalus, diezgan līkumotā teritorijā, visbiežāk ietiecoties mežu un purvu masīvos un minētās teritorijās apdzīvoja it kā malā no citiem atstumtas vienas izcelsmes ciltis, kuru materiālā un garīgā kultūra veidoja savdabīgu, nedaudz atšķirīgu no lejiešiem, prūšiem un citām baltu ciltīm, tomēr stingri vienotu un nekur citās ciltīs neatkārtotu dabīgas baltiskas izcelsmes etnokultūras kopību'' (210).
Šo apgabalu poļu hronikās sauca par Jâtvingiju, bet krievu hronikās par Nārevju*, Nārevjas iedzīvotājus - par nārevjiem, kaut gan šī teritorija neesot norobežojama tikai Nārevjas upes augštecēs, jo tā ejot līdz Volīnijas augstienei un ieejot arī Polijas austreņa daļā (111).
____________________________________________
* Nāreva jeb lietuviešu valodā Nere, baltkrievu - Vilija sākas pret ziemeli no Minskas augstienes purvainā apvidū, kuģojama Nemunas labā krasta pieteka, kas tek caur Baltkrieviju un Lietuvu. Tās krastos lejtecē atrodas Viļņas un Kauņas pilsētas. Daudz pieteku, sevišķi augštecē. Patiesībā Neres augšteces apgabalā sudāvu, galindu, latgaļu (ziemas gala) un leišu teritorijas saplūda, tā kā Avenariuss, acīm redzot, rakstīja par vienu no pēdējiem sudāvu novadiem, kuru apdzīvoja strēlici jeb bultu uzgaļu kalēji un rūdziči jeb rudzu audzētāji (aut. piezīme).