Feniķieši ir nākuši no semītu kanaāniešu cilts kā baltiskais atzars, kas sajaucies ar hurrītiem un pelasgu frīģiem.
Viņu pamata senčus uzskata par ieceļotājiem, kuri aptuveni 5. g. tk beigās vai 4. g. tk p. m. ē. pievienojās pelasgu Tīras pilsētvalstij, bet ap 3700. g. p. m. ē. jau bija sajaukušies ar pelasgu kolonistiem, kad viņi pirmo reizi savā aizvēsturē uzstājās kā patstāvīga cilts, kuras senā kultūra bija ļoti līdzīga pelasgu Mīnoja senkultūrai, nodibināja Biblas, Tīras, Sīdonas un Arvadas pilsētvalstis Levantes teritorijā no Vidusjūras piekrastes līdz Jordānas upei, bet 2. g. tk vidū p. m. ē. šīs pilsētvalstis nonāca Ēģiptes faraonu pakļautībā, maksāja faraoniem nodevas, kaut gan bija brīvas, nodevās plašai tirdzniecībai. Tāpēc ierīkoja kolonijas Āfrikas ziemeļa piekrastē, tostarp, tur apvienojās ar sīkāniem un šardeniem, no kā radās tā sauktās pūniešu ciltis, tostarp pazīstamā Kartāgas pilsētvalsts, kas karoja pret Romas impēriju.
Feniķieši nevienam nekādas raizes nesagādāja, dzīvoja kā bagātnieki, bija lieliski podnieki, kalēji, mākslinieki, radīja savu rakstību, ievēroja neitralitāti, kamēr Ēģiptes valdonības laikā neuzradās jūras pirāti ahajavi, sagraudami šo līdzsvaru.
Pelasgu Levantes kolonijas ap 2500. g. p. m. ē. kļuva par trim pilsētvalstīm, kuras hetu ķēniņu un Ēģiptes savstarpējo karu dēļ 2100. g. p. m. ē. nonāca Hattijas ķēniņa pakļautībā kā pavalstis. Tajās tika ieviesta hetu sabiedriskā un valsts iekārta, nēsiešu valoda un rakstība, celtniecības prakse un māksla, kaut gan etniskā ziņā tur dzīvoja trīs ciltis - vispirms jau pelasgi, tad šumēri un viņu bijušie vergi, tostarp paši šumēri, arieši, heti, karieši un arāmieši, kuri turējās savrup un izveidoja paši savu dzimto pavārdu vietā, kur agrāk dzīvoja Natufas senkultūras ciltis. Šajās kolonijās tajā laikā ļoti strauji attīstījās māksla, kultūra, amatniecība un tirdzniecība, nebija aizmirsta maizes labības, pupu, mājlopu audzēšana, biškopība un dārzniecība. Visas kopienas aktīvi nodarbojās ar maiņas tirdzniecību, sacenzdamās savā starpā. Šī sacensība jeb konkurence veicināja agru naudas attiecību rašanos un strauju amatniecības izstrādājumu kvalitātes un izsmalcinātības attīstību, kālab šo tirgotāju preces tika gaidītas, kur vien parādījās viņu kuģi. Visas četras pamata kopienas - pelasgi, heti, šumēri un protosemīti darbojās patstāvīgi un pirmie iepazina briesmas, kas jūrā nāca no pirātiem, jo sevišķi no ahajaviem, kāpēc hetu dotā iesauka tiem palika mūžīgi. Kad Hattijas ķēniņi aptuveni 2100. g. p. m. ē apvienoja visas četras bijušās pelasgu kopienas Hattijas pavalstī, tai tika piešķirts Feniķijas vārds. Neņemot vērā etniskās savdabības, Feniķijas pavalstniekus sāka saukt par feniķiešiem. Feniķijai tika pakļauta arī kopienu faktorijas Larisa un Kilikija Levantē, Kirēna jeb Kirenaka Lībijā, Kitija Kiprā, Memnisa Ēģiptē un Tapsa Tunisijā. Tai laikā Hattijas pārvaldē nonāca Kipra un Krēta.
Ap 2000. g. p. m. ē. feniķiešu pilsētvalstis tika pakļautas Ēģiptes faraoniem, sākās ēģiptiešu ieceļojumi un ēģiptiešu kultūras iespiešanās, ieceļoja aramiešu (protosemītu) nomadu lopkopju ciltis, kas izveidoja Bībelē minētās divas nesaticīgās semītu kopienas - nomadu lopkopjus un zemkopjus. Pēdējie bija ieceļojuši jau agrāk un iegāja pelasgu kolonijā. Tajā laikā Feniķijā ieceļoja pirmie arābi. Semītu nomadu lopkopji bija no pēdējiem Šumēras apvērsumiem aizbēgušie vergi, kurus tad apvienoja un vadīja uzņēmīgais Jahve.
Semītu izcelsmes ķēniņam Ahirāmam (Bībelē - Ābrāmam) izdevās atbrīvot savu valsti no Ēģiptes ietekmes, 13. gs p. m. ē. izveidot kopīgu Tīras- Sīdonas ķēniņa valsti ar karalistes iezīmēm, kurai pievienojās pelasgu Bibla. Tā radās Fenīķija.
Fenīķijā attīstījās kuģniecība un plaša tirdzniecība. Feniķiešu kuģi ar 8 - 10 airu pāriem un taisnstūra buru, kurā uz sarkana fona bija trīs baltas vertikālās līnijas, vagoja Vidusjūru, uzsāka kuģojumus apkārt Pireneju pussalai līdz pat Ziemeļjūras salām, kā arī pa Eiropas upēm, atņemot saliešiem viņu prioriti alvas ievešanā no Zaļajām salām un starpniecību bronzas tirdzniecībā..
Līdz 7. gs sākumam p. m. ē. feniķieši bija uzcēluši Lepismagnas, Oias un Sabrālas faktorijas Libijā, Aholas, Adrumēlas, Kartāgas, Hipsas un Saldas faktorijas Tunisijā, Līksas un Tāngīdas faktorijas Mauritānijā, Gādas, Kartejas, Malakas un Apderes faktorijas Ibērijā, Ebusasas un Palmas faktorijas Baleāru salās, Kerkiras faktoriju Jonijas jūras Kerkiras salā Illīrijā, Hadrasas faktoriju Adrijas jūras Hadras salā Illirijā, Melitu Maltas salā, Kasīru Sulcis salā, Matiju un Panarmu Sicīlijas salas dienvidu piekrastē, Narasu, Sulasu un Taru Sardīnijas salā, Masīlliju Rionas upes deltā (Līgūrijas piekrastē). Taču feniķiešu miermīlīgie tirgotāji daudzas faktorijas nespēja aizsargāt pret Senās Grieķijas pirātisko prinču uzbrukumiem. Tā, piemēram, Masilija, kura bija teutonu jeb saliešu faktorija, 650. g. p. m. ē. nonāca grieķu pārvaldē.
9. gs p. m. ē. sengrieķu jūras pirātisma un ekspansijas dēļ feniķiešu kolonija Kartāga Āfrikas piekrastē kļuva par cietoksni - konfederatīvas feniķiešu, sīkānu, ibermaueriešu, jūras laupītāju, mauru, negroīdu, arābu cilšu apvienotās valsts galvaspilsētu. Vēstures rakstos šī konglomerāta ciltis sauca par pūniešiem, viņu valsti dēvēja gan par Pūniju, gan par Kartāgu. Simts gadu laikā pūnieši pakļāva kopīgai pārvaldes un aizsardzības sistēmai visas Feniķijas agrākās Vidusjūras dienvidu piekrastes kolonijas un Umbrijas cilšu kopienas Āfrikā. Militārā ziņā Kartāga tajā laikā kļuva par pašu bīstamāko šķērsli jūras laupītājiem.
Senrakstos par feniķiešiem un pūniešiem netika teikts ne ļauns, ne arī labs vārds, jo feniķiešu intereses sakrita ar Umbrijas cilšu interesēm un bija pretējas Senās Grieķijas kolonizatoru iecerēm. Ēģiptes senrakstos tika minēts, ka ar jūras laupītāju cilšu apvienošanos zem Kartāgas karoga laupītāju uzbrukumi kuģiem Vidusjūrā un Ēģiptes piekrastēm tiešām esot kļuvuši reti, kamēr par pirātismu noņēmās vienīgi Grieķijas impērijas liekie un dzīvot neprotošie prinči, bet viņiem traucēja bruņotās Feniķijas un Kartāgas kuģu karavānas, kālab izcēlās pat militāras sadursmes un kari jūrā (561).
Arheologi atrada Umbrijas aizvēstures bronzas laikmeta beigu un dzelzs laikmeta pieminekļos importa senlietas no Ēģiptes un Feniķijas, bet Umbrijas impresso keramika un umbru bronzas senlietas atrada vietu vietām visās Vidusjūras piekrastēs - Feniķijas faktorijās.