Frīģiem bija pašiem sava dzīves telpa - Frīģija (gr. Phrigia), kas bija pelasgu triju pilsētu kolonija tagadējā Lībijā. Tie bija pelasgi pēc izcelsmes (pelasgu kolonisti Levantē), kas sajaucās ar kaimiņu ciltīm, iegāja hetu etnosā kā atzars. Frīģi bija zemkopji, lopkopji, mednieki, vācēji, slaveni jūras braucēji un tirgotāji, sākotnēji dzīvoja tirdzniecības atbalsta pilsētās Vidusjūras piekrastē, no kurām 15. - 13. gs p. m. ē. izauga Frīģijas valsts - Hattijas sastāvdaļa. Tās galvaspilsēta bija Gordija. Tā nosaukta frīģiešu pirmā ķēniņa vārdā.
Frīģi runāja ide izloksnē, kura bija tuva nēsiešu (hetu) un armēņu valodām.
Gordijs (gr. Godios) bija leģendārais Frīģijas dibinātājs, zemnieku ievēlēts par valdnieku, pirmais cilvēks, kas braucis ratos, uzcēlis Frīģijas galvaspilsētu. Ar viņa vārdu saistās sarežģīta mezgla nosaukums. Ar šo mezglu Gordijs, kas nekaunējās neviena zemnieku darba, piesēja zirga sakas ratu dīselei.
Pēdējais Gordija mezgla paraugs tika glabāts Gordijas pilsētas Pērkona templī. Tempļa orākuls paredzēja, ka mezgla atsējējs valdīšot pār visu pasauli. Taču tāda cilvēka nebija, kas šo mezglu spētu atraisīt. Vienīgi Maķedonijas Aleksandrs to mēģinājis darīt, bet, nevarēdams atraisīt, pārcirtis ar zobenu, no kā radies pazīstamais teiciens par Gordija mezgla pārciršanu, kas ieguva nozīmi pieņemt negaidītu un drosmīgu lēmumu kāda sarežģīta uzdevuma veikšanai (88).