Turpinājums1. Svīdru ceļojumi
Ziemeļbriežu mednieki svīdri bija pa ceļam bija atstājuši arheologa La Bauma atrastās senlietas: vienveidīgus un gluži vai standartizētus Svidru senkultūras bultu un šķēpu krama uzgaļus, ziemeļbriežu raga darbarīku spalus, krama un raga nažus, ādu beržamos un nokasāmos rīkus, kapļus, kaula bultas un žebērkļus, kurus klāja zaļganpelēks apsūbējums. Identiskas senlietas atrada Helmas grantsbedrē Vislas lejtecē, Prūsijas un Lietuvas Labguves robežas apriņķa Papeļķos pie Melavas upītes, Gižickas pagasta Mazpopovku sādžas apkaimes Mamru ezera piekrastē, Lietuvas Opšutu ciema nomalē, Aiznemūnē, vietu vietām līdz Palangai, Liepājai, Talsiem, bet reto bultu krama uzgaļu precīzā vītola lapas forma apliecināja, ka tās bija nākušas no Svidru - Velkes apmetnes, toties briežaraga senlietas, kaula bultas šķita nākušas no Madlēnas senkultūras, ar ko šīs senkultūras Baltijā tika sasaistītas un nosauktas par Maglemozes senkultūru jo tādas pašas senlietas tika atrastas viņa rieteņa gala Maglemozes apmetnes atkritumu bedrē, kurā bija daudz ziemeļbriežu kaulu, kā rakstīja H. Gross (447).
H.Gross paredzēja, ka viņa secinājumus par tik agru ziemeļbriežu mednieku klejošanu nākamās Baltijas jūras piekrastē varētu apstrīdēt, un tāpēc pierādīja savas hipotēzes ar Prūsijas Mamru ezera ģeoloģiskās izcelsmes pētījumu ziņām. Mamru ezers esot radies paleolīta beigās, agrajā driasā, laikā pēc apledojuma maksimuma, aptuveni 14 - 12. g. tk p. m. ē., tā saukto pasaules grēku plūdu maksimuma laikā, ledāju Pomerānijas stadijas beigās. Turklāt senlietas atrada zem divām gala morēnām30 oļu kārtā, kas liecina par nosēdumu izskalošanos vietā, kur izskalojumi nebūtu iespējami nekā citādi, kā vien ezera veidošanās laikā. Tas arī pierāda cilvēku ienākšanu Baltijā tieši šajā laikā, tas ir, daudz agrāk, nekā par to rakstīja padomju laika zinātnieki, spītīgi pieturēdamies pie savām agrākām koncepcijām, pat neņemdami vērā starptautiskā kvartāristu kongresa secinājumus par nepieciešamību Baltijas ledus ezera fāzē izdalīt par 2 gadu tūkstošiem agrāku Joldijas31 jūras sākuma periodu, kālab minējumi par cilvēku ierašanos Baltijā būtu pārceļami par 2 tk g. agrākā laikmetā, kas saskan ar Svidu - Velkes apmetnē izdarītajiem radiokarbona (14C) mērījumiem (447).
Par vecākām uzskata četras Ridnas apmetnes Vislas kreisajā krastā pie Ridnas ietekas, divas Vītavas un divas Katažīnas apmetnes, divas Calovānes apmetnes Vislas kreisajā krastā pie Vislas kreisā krasta pietekas Vakras pietekas Vītas deltas, Tševcas apmetni Vartas upes augštecē pie Tševcas ietekas, Tarnovas apmetni un Mščišu apmetni Oderas upes labā krasta ietekas Noteces labā krasta terasē pie Tarnas ietekas un nedaudz augstāk.
Tātad Svīdra dzimtai bija 16 pastāvīgās apmetnes, kurās dzīvoja ap 80 - 96 cilvēki (489). Minētās apmetnes bija pastāvējušas no 11860. g. līdz 10760. g. p. m. ēras. No tām 11560. g. p. m. ē. radās Budēļu apmetne Holandē, kuras iedzīvotāji lika pamatus pazīstamajai Madlēnas alas apmetnei (536). Tātad svīdri bija apceļojuši visas Baltijas ledus ezera piekrastes.
Calovānes apmetnes atradās smilšu pussalā, Vislas vecupes purva kūdras slāņos, kuros tika izdalītas vairākas kārtas, skaitot no apakšas uz augšu: 1.kārtā bija upes sanestas smiltis un grants, daži Svīdru bultu gali, ziemeļbrieža raga senlietas ─ naži, kasīkļi, šķēpu gali, žebērkļi (12. g. tk p. m. ē.) ; 2. kārtā bija slāņainas smiltis un smilšains nosēdumu māls bez senlietām; 3. kārtā bija noslāņojušās tīras smiltis bez senlietām; 4. kārtā bija augsnes noslīdējumi ar Svidru tipa krama senlietām no 11. g. p. m. ē.; 5. kārtu veidoja 9305. g. p. m. ē. vēja sanestas kāpu smiltis bez senlietām; 6. kārtā - Federmeseras tipa senlietas un 8880. g. p. m. ē. meža ugunsgrēka paliekas (536).
Vītavas apmetnes aptvēra vairāk par 1500 m2 lielu platību sauszemē un tai piegulošajos kūdras slāņos. Kultūrslānim bija 8, cita par citu vecākas kārtas. Atrastas 4,25 x 2,5 m, 3,5 x 1,2 m un 13 x 5 m plašu mītņu paliekas, kuru kontūras nebija regulāras. Tajās minētajā laikā dzīvoja aptuveni 45 - 60 cilvēku. Šajās apmetnēs tika atrakti sajaukti kultūrslāņi, kuros atrada gan Svidru, gan Madlēnas, gan Federmesseras, gan Ārenburgas32 senkultūras senlietas (490). Par viņu ceļojumiem var spriest pēc krama šķirnes, no kuras tika izgatavotas senlietas − katrā atradnē kramam bija sava īpatnība.
Kramu ieguva: Polijas dienvidu augstienes ziemeļa daļas Sventokšas kalnienē, kur Akmeņu Skjaržiskas pilsētas apkaimē S. Krukovskis atklāja paleolītā pastāvējušas krama ieguves šahtas. Ap šo ieguves vietu tā sauktais Augšastartas krama senlietas bija izplatītas 270 km rādiusā. Augšastartas krams ir pelēkbrūns ar sarkanbrūnu piemaisījumu. Svidru senkultūras apmetnēs izmantoja tikai šo kramu līdz tam laikam, kamēr neiemācījās izgatavo darbarīkus no visai reti sastopamajiem krama oļiem un krama šķembām, kuras dažviet izskalo jūra un upes visā Ziemeļa Eiropā. V.Taute Augšastartas krama bultas Svidru tipa uzgali atrada Heldronas 3. apmetnē Holandē. Kad krama pietrūka vai arī tā ieguves vietas nebija sasniedzamas, sāka gatavot raga un kaula rīkus; Rieteņa Bugas upes piekrastē pie Veļiševu sādžas, kur ieguva tā saukto pelēcīgo Turovas kramu. Šī krama kalumi bija izplatīti 11. g. tk beigās un 10. g. tk sākumā p. m. ē. celtajās pastāvīgajās apmetnēs Austrumbaltijā; Sindas upes augšteces kalnienē un Valdajā, kur atrasts gan Augšastartas pelēkbrūnais, gan Turovas pelēkais krams. Šī krama kalumi atrasti Nemūnas piekrastes apmetnēs, Viļņas un Polockas apmetnēs, kamēr pirmie ienācēji Kurzemē lietoja Augšastartas un Turovas līdzpaņemtā krama kalumus, jo Latvijā, Igaunijā un tām tuvākajos novados krama atradņu nebija. Krama atradnes bija Transilvānijā, Alpos, Pirenejos, kamēr pārējā Eiropas daļā atklātu krama atradņu nebija − tas atradās lielā, senajiem cilvēkiem nepieejamā dziļumā, izņemot retās straujo kalnu upju atsegtās atradnes (490).