Turpinājums

1.Kostjonku senkultūra

Kaukāza Imeretijas senkultūras shuliešu cilts ieradās Krievijas impērijas Voroņežas guberņā 32420. g. p. m. ē. un uzcēla Volkova jeb Kostjonku XII apmetni, kura pastāvēja līdz 30700. g. p. m. ē., kad Imeretijas senkultūras slānim uzklājās jaukta tipa kultūrslānis, kurā saskatāma Āzijas kromaņoniešu senkultūras ietekme. Šo jauno kultūrslāni raksturoja Kostjonku senkultūra.

Un ne tikai tā, ka senākajās apmetnēs atrada visu triju Kromaņonas cilvēku galvaskausus (klasisko, Āzijas kromaņoniešu, kas bija tuvāki sinantropam, nevis shulietim). Tie pierāda, ka klasiskie kromaņonieši radās, savstarpēji asimilējoties Āzijas kromaņoniešiem un shuliešiem. Ar to tika pierādīts aizvēstures fakts, ka Eiropā, Ziemeļa Āfrikā un Amerikā kromanonieši ir ienākuši no Austrumeiropas, jo visur kromaņoniešu senlietas bija līdzīgas un dzīvesveidi ir sakrituši. Lai arī šo senkultūru oficiāli neatzina, jo tā aptvēra divus atšķirīgus ģeoloģiskos laikmetus un visus kontinentus, tā savu lomu tādēļ nav zaudējusi. No šī fakta izriet, ka teikas par cilvēku (Homo sapiens) ienākšanu Āzijā un Dienvidu Amerikā no kādas vietas Klusā okeāna plašumos, ir patiesas.

Gandrīz visās Kostjonku apmetnēs tika atklātas virszemes mītņu paliekas, kurās konstatēja Matvejevkurganas celtniecības tradīciju, un daudz dzīvnieku kaulu. Pat milzīgs dundurs sažuvis un saglabājies.

Salīdzinot ar Matvejevkurganas I un Vidusāzijas pieminekļiem, klāt bija nākušas slīpripas ar caurumu vidū, primitīvas, no merģeļa izdrāztas dzīvnieku figūriņas, kaulā grieztas cilvēka figūriņas, mamuta kaula lāpstiņas un šķēpu metamie zižļi, kurus dēvē par “valdnieka zižļiem”, ar figurāliem iekasījumiem. Lāpstiņas varēja būt karotes. Dažas no tām bija līdzīgas S.Bibikova aprakstītajam primitīvajam mūzikas instrumentam, kas darināts no mamuta kaula (131).

 

 

11. attēls. Klasiskie Kromaņonas cilvēki jeb protobalti.

 

Kādā apbedījumā, kas ticis izdarīts mītnes iekšpusē, kurā paša apbedītā fosilijas nebija vairs saglabājušās, atrada sarkano minerālo krāsu, kas stiepās pret austreni, dažādu zvēru zobu krelles, mamuta ilkņa metamā šķēpa galu (121). Vēlākos gados Kostjonku XIV apakšējā kultūrslāņa apakšā, kurš pēc radiokarbona mērījuma augšējās pielaides robežas ir radies 26913. - 25080. g. p. m. ē., atklāja apbedījumu šaurā bedrē. Mirušais tika cieši sasaitēts: plaukstas bija pievilktas krūtīm, ceļgali - vēderam, kāju pēdas - bļodas kaulam. Bedre atradās 31 - 48 cm zem mītnes māla klona. Miroņa galva novietota pret ziemeli, seja pagriezta pret saulrietu, bet pats mironis bedrē burtiski iespiests uz labajiem sāniem. Apakšā bija biezs sarkanās minerālās krāsas (okera) iekaisījums, virsū - augu organisko vielu paliekas (ziedi). Kauli bija labi saglabājušies. Apbedījumā neatrada nekādas senlietas. Apģērba daļas arī nebija saglabājušās. G.Debecs secināja, ka “tur bija apbedīts klasisks Kromaņonas cilvēks, kuram bijušas tādas pašas iezīmes kā Sungiras jaunavai, kam pretī Sungiras jauneklis bija tuvāks Āzijas kromaņonietim, kas norāda, ka te ir notikusi abu kromaņoniešu paveidu sakrustošanās, kā rezultātā pasaulē nāca klasiskie kromaņonieši” (443).