Turpinājums

2. Sungiras apmetnes

Sungiras apmetni Vladimiras guberņā atklāja 1956. gadā. To uzskata par pašu bagātāko vēlā paleolīta cilvēku atstāto pieminekli visā Eiropā, kādu jebkad ir atklājuši arheologi, strādādami kopā ar ievērojamiem antropologiem, kas arī gadoties visai reti ne tikai Krievijā.

Mītņu kultūrslānī atrasts kauls, apdedzis ugunskurā 28540. g. p. m. ēras, un vairāki apbedījumi. Pēdējais apbedījums ir izdarīts 22650. g. p. m. ēras. Apmetne ir pastāvējusi Virma apledojuma Malogas - Šeksnas interglaciālajā periodā (443).

Sungirā dzīvoja klasiskie Kromaņonas cilvēki, par ko liecina labi saglabājušies apbedījumi mītnē un ārpusē. Mītnē bija guldīts tēvs, kuram saglabājušās sinantropa iezīmes, bet tam blakus - māte, kurai savukārt bija saglabājušās shuliešu iezīmes, bet ārpusē atrada tipiska klasisko Kromaņonas cilvēku, t.i., protobaltu (40 - 45 g. veca vīrieša, tik pat vecas sievietes un 18 mēnešu veca bērna), apbedījumus bedrēs. Citā vietā atrada divu jaunu cilvēku kopīgo apbedījumu. to antropoloģiskie tipi bija dažādi. Jauneklis esot atsities tēvā, - tam bijušas izlīdzinātas sinantropa iezīmes; viņa galvaskausu pielīdzināja Baltijas 15. - 17. gs (m. ē.) somugru galvaskausiem (koef. > 74, izspiedušies žokļu kauli, epikants), kādi bija arī Vidusāzijas kromaņoniešiem. Jaunava neesot atsitusies ne tēvā, ne arī mātē, bet viņas vaibstos bijis kaut kas no viena un otra, kopumā sniedzot tipiskus klasiskās kromaņonietes vaibstus (45).

Sešpadsmitgadīgais jauneklis bijis apglabāts vienā kapā ar 20 g. veco jaunavu. Abi - kopīgā bedrē. Abu galvaskausi tika skulpturāli rekonstruēti.

Apbedījumi ir izdarīti dažādā laikā: tēvs un māte apbedīti 23720. g. p. m. ē.., jaunieši - 23710. g. p. m. ē., vīrietis - 22650. g. p. m. ē.

 

12. attēls. Divdesmit četru gadu vecas jaunavas skulpturāla rekonstrukcija pēc galvaskausa no Sungiras paleolīta apmetnes apbedījuma, kas izdarīts 23710. g. p. m. ē. (45).

 

Apbedījumu bedres bija ovālas, orientētas dienvidrietumu un austrumu virzienā. Apakšā paklāja paegļu zarus un ziedu klēpjus, iekaisīja sarkanu minerālo krāsu (ohru), uzklāja zvērādu. Mirušo guldīja uz sāniem ar pievilktiem ceļgaliem tā, lai galva būtu pret saullēktu, kājas - pret saulrietu. Abas plaukstas bija saliktas kopā zem labā vaiga. Galvgalī katram bija nolikta alu lāča vai alu lauvas ķetna, metamais šķēps, šaujamais loks un bultas. Virsū uzbēra zemes paugurīti. Kāds vecāks vīrs tika guldīts āra apbedījumā līdzīgā pozā uz kokogļu paklāja. Starp nelaiķu saspiestajiem zobiem bija iespiests alu lauvas nags. Šim nelaiķim, tāpat kā jaunavai, plaukstas bija saliktas kopā zem labā vaiga, skats pret rieteni, galva pret austreni. Atšķirībā no pārējiem, jauneklim rokas bija gar sāniem tā, ka varētu domāt vienā rokā turam šķēpu. Jauneklim uz krūtīm bija uzlikta otra alu lauvas ķetna, ap kaklu ir bijušas zobu krelles, blakus un uz krūtīm noliktas alu lāča ķetnas, pa rokas tvērienam nolikts krama nazis, bet ap galvu apvīta ādas lenta ar gliemežnīcu rotājumiem.

Jauneklis un padzīvojušais vīrs ietērpti ādas apģērbā, kas sasprausts uz krūtīm ar kaula adatām. Apģērbs bijis sajozts ar ādas jostu, kas rotāta ar mamuta kaula krellēm un snuķa gredzeniem. Kājās bija maisa veida ādas bikses. Virs un zem apbedītajiem atrada ziedputekšņus, kas rāda, ka kapā ir mesti ziedi, mirušie guldīti uz ziedu paklāja, kaut gan zem tā paklāti paegļu zari vai pabērtas ogles, kas varētu būt radušās no bedrē sakurta ugunskura.

 

 

13. attēls. Sešpadsmit gadu veca jaunekļa skulpturāla rekonstrukcija pēc galvaskausa no Sungiras paleolīta apmetnes apbedījuma, kas izdarīts 23710. g. p. m. ē. (45).

 

 Blakus jaunekļa skeletam atrada no mamuta ilkņa izdrāztus un iztaisnotus, ar krāšņām ģeometrisku zīmju kombinācijām rotātus, 1,5 m garus šķēpus ar dunča veida galiem un metamo zizli, bet jaunavai apģērbs bijis rotāts ar mamuta kaula pogām, saspraudēm un gredzentiņu krellēm, gliemežnīcu uzšuvumiem.

Sevišķi krāšņs bija bērna un mātes apbedījums, kurā atrada mamuta snuķa gredzenu vaiņagu ap dusas vietu, daudz kaula, zvēru zobu un gliemežnīcu rotas. Visi snuķa kauli un ilkņi bija rotāti ar meandru pārsteidzoši sarežģītām kombinācijām, skujiņām, taisniem un slīpiem krustiem, līkločiem (128).

Sungiras mītnes bija būvētas no stāvbaļķiem kā četrstūraina virszemes celtne ar puspagraba iedziļinājumu (0,45 - 0,6 m zem kultūrslāņa horizonta). Blakus ir bijuši arī apaļu stāvbaļķu slieteņi. Tādas mītnes līdz tam bija zināmas tikai baltu cilšu apdzīvotajās teritorijās. Sungirā bija 3 - 4 mītnes, katra tik liela, ka tajā varēja dzīvot tikai viena 4 - 5 cilvēku ģimene. Tātad kopumā tur dzīvoja ap 12 - 16 jeb 15 - 20 cilvēku dzimta. Vienas ģimenes mītnes rāda, ka pastāvējusi stingra monogāmā ģimene, ka pārī bijuši pēc iespējas tālāki cilvēki radnieciskā ziņā (tēvs - Āzijas kromaņoniešu pēcnācējs, māte - shulietes mazmeita). Uzsvērti krāšņie sieviešu apbedījumi rāda, ka tā ir bijusi egalitāra, matrilineāra dzimta, nevis pirmatnējais bars ar poligamijas attiecībām kā zvēriem, kā to apgalvoja Fr.Engels. Matrilineārismu un egalitārismu pasvītro arī Sungirā atrastās mātes figūriņas, kuras nēsājuši līdz kā talismanus kaklā uzkārtas vīriešiem, sievietēm, bērniem (128).

Sungiras mītņu vietās un apbedījumos atrastie krama darbarīki, šķēpu un bultu uzgaļi bija kalti gan austrumnieciskajā, gan Kaukāza Imeretijas senkultūras garā, kas rāda divu kultūru saplūšanu vienā kā senākajās Kostjonku apmetnēs, kaut gan citās vietās ap Sungiru tika atrastas Kostjonku klasiskā tipa senlietas (128).