Turpinājums6. Donas jūraslīča
piekrastes apmetnes
Priekškaukāza apmetņu ziemeļa pazares virkni noslēdza šķietami neievērojamā Cimbalas apmetne Kubaņas upes deltas rajonā, Tamaņas pussalas Cimbalu ciema grantsbedrēs. Tā bija apmetņu grupa ar virszemes mītnēm, ap kurām un kurās bija "attīstītās Imeretijas senkultūras senlietas." Mītnes nosauca par "līdzīgām Matvejevkurganas I lielmītnēm". No Cimbalas apmetnes sākās ceļš pret ziemeli gar abām Donas upes piekrastēm un uz Krimas pussalu. Jābilst, ka tajā laikā Donas upes deltas apvidū bija jūraslīcis, kas dziļi iestiepās sauszemē un bija savienots ar Volgas jūraslīci tajā vietā, kur abas upes vēl tagad tuvojas viena otrai. (474).
Ceļš pret ziemeli un rieteni gāja pa pauguriem starp Donas un Volgas upēm, kur atklāja Besergenovkas, Sausās Mečetkas, Pičugas, Logovskajas Lāčupītes deltas apmetnes, tad pāri Donas upei, kur Donas labajā krastā atklāja Hrašču, Mihailovkas, Konstantinovkas, Krasnojaras apmetnes, ieceļoja Azovas ezeram tuvajā Doņeckas augstienē un Azovas ezera piekrastē, kur atklāja pavisam 22 apmetnes, kas pastāvējušas laikā no 32. līdz 20. g. tk p. m. ē., bet kāda shuliešu grupa jau 35. - 34. g. tk p. m. ē. bija pārgājusi Šivaša jūras šaurumu un iegājusi Krimā, kur atklāja 11 shuliešu apmetnes, kas pastāvējušas līdz 14. g. tk p. m. ē., tad izzuda. Minētajās 35. - 32. g tk p. m. ē. celtajās apmetnē atrada Imeretijas senlietas (443).
Izpētījis Sausās Mečetkas (Staļingradas) apmetni minētajā Sārāsvātī un Donas līkumā, arheologs S.Zamjatins secināja, ka "Sausās Mečetkas senlietas lielā mērā ir līdzīgas Imeretijas senlietām, Kubaņas piekrastes, Matvejevkurganas un Cimbalas apmetņu senlietām", kas rādot tehnoloģijas tālāko izaugsmi un "vītollapas veida bultu uzgaļu formas pilnveidošanos, šaurleņķa trīsstūra formas kasīkļu un nažu izplatību, kuru retušēšanas paņēmienos redzama pāreja no robaini zobotās retušas uz zvīņveida retušu, bet no tās - uz smalko dorsālo retušu, turklāt šīs iezīmes ir saglabājušās arī 30. - 28. g. tk p. m. ē. attīstītajā Kostjonku senkultūrā" (474).
Sausās Mečetkas apmetne bija tikai viena no vairākām apmetnēm Volgas lielā rieteņa līkuma piekrastē, Volgogradas (Staļingradas) pilsētas pievārtē, augstā terasē, ko divās daļās sašķēla Sausā Mečetka, - tagad jau sausa sengrava, kura bija paguvusi vismaz pusi no bijušo apmetņu teritorijas noraut kādreizējās Mečetkas straumē un Imeretijas senkultūras senlietas dziļi aprakt ielejā. Kalnā palikušo apmetņu teritorija vēl arvien bija 1000 - 1200 m2 plaša, ietvēra kādu 10 - 12 mītņu pavārdu vietas. Kultūrslānis bija vienslāņains, nepārtraukts, vidēji 40 cm biezs. Blakus Imeretijas kultūras senlietām atrada mamuta, pinkainā buļļa, savvaļas zirga, saigaka, alu lāča, alu lauvas, vilka, lapsas, ūdensputnu kaulus, zivju zvīņas, kaula dunča veida bultas, kas neļauj sajaukt atradumus ar cita laikmeta senlietām.
Darbarīkus meistari kala no vietēja Pievolgas zaļganā krama. Zamjatins rakstīja, ka redzējis savādus trīsstūra formas nažus ar "piesi" galā, kurš varējis kalpot par īlenu, kā arī cilindriskas formas urbjus, kuru gals bijis slaidi konisks, ka šo piešaino instrumentu un cilindriskās formas urbju kalšana sākusies plašajās Sausās Mečetkas apmetnēs 32. - 31. g. tk p. m. ē., no kuras šīs senlietas izplatījušās gan tālu pret ziemeli, gan arī pret rieteni, ka tāpēc slaveno Francijas klasisko senkultūru sākumi būtu jāmeklē Austrumeiropas protobaltu apmetnēs, jo tur tās bija par 4 - 5 g. tk agrākas (468). Un tomēr viņš ir nedaudz kļūdījies, jo "piesis" taču pirmo reizi tika atrasts Kaukāza kalnieņu Imeretijas senkultūras apmetnēs, no kurienes šī tipa kalšanas maniere "aiztceļoja” uz Austrumeiropu, Eiropas vidieni un tālāk pret saulrietu, kas rāda protobaltu mednieku izplatīšanās ceļu. Tātad varam teikt ar zināmu pielaidi, ka viņi tiešām nāca no rītausmas puses, no Indas upes puses. Nekādus vēlākus ieceļojumus arheologi nav konstatējuši
Ap mītņu vietām bija salikti mamutu galvaskausi, kuri, acīm redzot, izmantoti balstu nostiprināšanai un rotāšanai, jo dažos galvaskausos atrada ģeometriskas formas zīmes. Mītņu vietās atrada no mamuta ilkņiem izdrāztas sieviešu figūriņas, kurās bija uzsvērtas mātišķās detaļas, bet krūšu daļā bija 12 bedrītes (kalendārs ?), galvas daļā - stipri iznēsāti caurumiņi, kas rāda, ka šīs figūriņas kalpojušas par amuletiem jeb kulta zīmēm, ka pastāvējusi matrilineāra sabiedrības struktūra, kurā valdīja vecākās mātes un zintnieces, kamēr vīriešiem bija jāpilda ģimenes apgādnieka, mednieka un aizstāvja funkcijas, jāpiedalās ģimenes lietu kopīgajā izlemšanā. Pastāvēja poligāmija, arī starp māsām un brāļiem, bet dzimstība bijusi zema.
Brāļmāsu ģimenes sākotnējais pamats bija neierobežotas dzimuma attiecības starp brāļiem un māsām bez laulību saitēm (paleolits, mezolita sākums). Brāļmāsu ģimenes galva bija vecākā brāļa iegātne (sieva), kuras vīra brāļi bija tās vīri līdz tam laikam, kamēr tie neizdalījās atsevišķās ģimenēs. Ja vīrietis bija iegātnis un ieprecējās māsu ģimenē, tad noteicēja bija vecākā māsa, bet jaunākās māsas līdz ieiešanai savā ģimenē bija vecākās māsas vīra sievas. Abos ģimeņu veidos jaunāko brāļu jeb jaunāko māsu bērni skaitījās vecākās māsas (sievas) bērni un pēc viņas noteica ģimenes piederību un mantiskās attiecības. Cik ilgi pastāvēja šādas ģimeņu attiecības, nav noskaidrots, domā, ka līdz metālu laikmetam, ar ko izskaidro protobaltu un baltu cilšu apbrīnojamo antropoloģisko līdzību.
Ieskats seno cilvēku dzīvē sniedz Radziņu apmetnes.
Kādus 45 km no Taganrogas pilsētas, Azovas ezera piekrastē, bijušās zvejnieku sādžas Radziņu apkaimē, pazīstamais arheologs N.Praslavs 1961. gadā atklāja cilvēku apmetnes, kurām piešķīra Radziņu paleolīta apmetņu grupas nosaukumu. No tām nekas liels nebija palicis pāri, jo kādas 2/3 kultūrslāņa bija nojaukuši un aiznesuši dzelmē Azovas ezera viļņi. Zinātnieks secināja, ka viļņi pa seši lāgi uzmākušies senajiem cilvēkiem un likuši atkāpties, bet šie ik reizes atkal spītīgi atgriezušies agrākajās vietās. Tātad cilvēki nav mētājušies no vienas vietas otrā, bet palikuši sentēvu ligzdās tik ilgi, kamēr daba nelika piekāpties.
Radziņu apmetnes senlietas atzina par tuvām Imeretijas senkultūrai, starp kurām bija parādījušās augšminētās trijstūra formas senlietas un vītola lapas formas bultu uzgaļi, darbarīki ar piesi, jūras zivju zvīņas un roņu kauli, kas pierādīja, ka senie cilvēki zvejojuši arī jūrā. Ja zvejoja jūrā, tad viņiem ir bijušas arī laivas un atbilstoši zvejas rīki - žebērkļi, kaula bultas un šķēpi, varēja būt arī šķiedru tīkli, no kuriem, dabīgi, nekas nevarēja palikt pāri.
Senākajā Radziņu apmetnes kultūrslāņa ziemeļa malā, kādus 40 - 55 cm zem tā, izraka cilvēka skeleta paliekas. Nelaiķis bija guldīts pret rītausmu vērstā un sarkanās minerālās krāsas iezīmētā bedrē. Kauli bija sadēdējuši (477).
Radziņiem kaimiņos atradās tā paša laika un tik pat vienveidīgās (pazīmju ziņā) Gerasimovkas, Bokovas, Ļevinsadovskas, Begļicas apmetnes, kuru dēļ tad arī radās nosaukums "Radziņu apmetņu grupa". Tās atšķīrās no Radziņiem I ar to, ka tajās atrada 365 no nuklejiem darinātus, pagarus kaltus, kas ierindoti zobainās Mustes senlietās (479)