Turpinājums2. Slovēņu pirmais mēģinājums
taisīt jaunu dzimteni un tautu
Vīkingu kustības otrā perioda sākumā, aptuveni 832. g., Olafs atklāja ūdensceļu no Baltijas jūras pa Vislas un Dņestras upēm uz Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli, kur Bulgārijas teritorijā nonāca saskarsmē ar militāro vergu pulku, kas kļuva pazīstams pēc iesaukas slovēņi, kuri tika raksturoti kā vidēja auguma, melnīgsnēji, brahicefāli cilvēki ar melniem, rupjiem matiem, kas agrāk esot dzīvojuši Levantē un Herodota rakstos tikuši saukti par neīstajiem etiopiem vai kariešiem, kas saskan ar Velesa grāmatā sniegtajām ziņām par viņu izcelsmi no Levantes. Šo apstākļu dēļ nākas vilkt paralēles slovēņu un maķedoniešu aizvēsturei, jo arī pēdējie kļuva par Romas impērijas vergiem, bet pēc Romas impērijas sabrukuma nonāca Bizantijas verdzībā.
Pirmais no verdzības atbrīvoto slovēņu etniskās pašapzināšanās mēģinājums pēc Bizantijas priestera Nestora hronikas “Pagājušo laiku stāsti” esot noticis tagadējā Bulgārijā, bijušajā romiešu cietoksnī Dorestālā, kas sākumā bija Grieķijas robežu apsardzes karaspēka cietoksnis, bet romieši to pārveidoja un paplašināja to kavalērijas un kājnieku leģionu izvietošanai, kuri apsargāja impērijas ziemeļaustreņa robežas. Cietoksnī tolaik kalpoja Romas imperatoram uzticami izlases sklavēni. Pēc Romas impērijas krišanas Dorestālas cietoksnis kļuva par bulgāru īpašumu, bet sklavēni atkal nonāca verdzībā kā pieredzējuši karotāji Bizantijas imperatora karaspēkā. Viņus atbrīvoja vīkingi. Iekundzēšanās Dorastālā izsauca asiņainus notikumus, kas atšķirīgi tika atspoguļoti Bizantijas un krievu hronikās.
Varētu jau brīnīties par slovēņu naivumu un bērnišķību. Bet vajag atcerēties, ka viņu vecāki kādreiz bija Romas vergi, kuri pārgāja Bizantijas leģionu rīcībā kopā ar bijušās Austreņa Romas leģioniem, bija dzimuši, auguši un dzīvojuši kā vergi, kuriem bija liegta jebkura patstāvība. Tāpēc tikuši brīvībā viņi patiešām nezināja ko darīt, kā sākt dzīvot, kur rast savu tēvzemi, savu tautu. Viņi nevarēja rīkoties nekā citādi, kā vien pēc labi zināmām vergturu receptēm un normaņu piemēra - vīkošana, laupīšana, vergu ķeršana un pārdošana. Turklāt tādiem cilvēkiem rodas naids pret visiem, kas dzīvo labāk par viņiem, kam ir sava tēvija un tauta. Tie kļuva par ienaidniekiem.
Padomju historiogrāfijā par Dorestālas asiņaino notikumu centrālo personu uzskatīja Kijevas kņazu Svjatoslavu, kurš valdīja Kijevā 10. gs sākumā. Taču pēc Bizantijas hronikām tie norisinājās 848. g., kad slovēņi vēl nedzīvoja Lādogā un minētais krievu kņazs vēl nebija dzimis. Mērķis esot bijis iekarot pastāvīgu dzīves vietu un sākt radīt savu tautu no verdzeņu dzemdētiem dēliem savā bijušajā dienesta vietā. Bizantieši, būdami vergturi, viņus lamāja par dulebiem36, t.i. par stulbeņiem un tumsoņiem. Tātad nevarēja būt runa par Kijevas kņazu Svjatoslavu, kaut gan nevar atmest iespēju, ka arī viņš kādā vīkošanas reizē būs mēģinājis atriebties bulgāriem par saviem senčiem.
Bizantijas hronikās šos notikumus aprakstīja tā.
Dažiem simtiem bijušo sklavīnu, kurus bija atbrīvojis no verdzības vīkings Olafs savā pirmajā gājienā uz Konstantinopoli un uz kādu laiku nometinājis Dorestālas cietoksnī, pievienojot vēl citus no verdzības aizbēgušos sklavīnus, izdevās labi apbruņoties, jo cietoksnī tika atrastas noslēptu ieroču glabātavas un liels daudzums pārtikas, izdevās atvairīt bulgārus un nostiprināties šajā cietoksnī. Viņi gribēja iekarot arī piepilsētu, bet bulgāru niknās pretestības dēļ tas neizdevās. Nu viņi bija iespiesti cietoksnī un nevarēja tikt ārā nekā citādi, kā tikai slepus naktī.
Cietokšņa aizstāvjiem klājās labāk par aplencējiem, jo tajā bija lieli pārtikas un vīna krājumi, ierīkoti harēmi verdzenēm, tā kā viņi dzīvoja vienās dzīrēs. Dzīres sasniedza apogeju naktīs, kad kaujinieki devās ārā no cietokšņa aprakt savus kritušos biedrus. Katram kritušajam slovēnim blakus guldīja 5 - 7 iepriekš izvarotas un sasietas, vēl dzīvas bulgāru jaunavas. Sievām atņēma bērnus, nodūra, līķus uzkāra mātēm kaklā, veda uz upes tiltu un nogrūda atvarā. Pa upi laivās braukāja slovēņi un katru, kas mēģināja glābties, nosita ar cirvjiem. Visus vīriešus − vecus, jaunus, pat zīdaiņus, nokāva, līķus sadedzināja sārtā, ja tas bija iespējams, bet biežāk iesvieda upē. Mātes lūdza saudzēt vismaz bērnus, zvērēdamas šiem uzticību. Taču slepkavas atbildēja, ka viņiem neesot tik daudz sēklas, lai spētu apaugļot sievas un vecenes, pietikšot jaunavu.
Ziņas par slovēņu zvērībām Dorestālā sasniedza Bizantijas galvaspilsētu. Imperators nosūtīja uz Dorestālu karaspēku, daļēji apkāva, daļēji padzina slovēņus no Dorestālas. Tā beidzās viņu pirmais mēģinājums rast paliekamu dzīves vietu. Kādam slovēņu baram Svjatoslava vadībā izdevās izbēgt no soda. Viņi devās pret ziemeļaustreni un nonāca Tīras (Dņestras) upes piekrastē, kur uzcēla koka nocietinājumus un uzsāka patstāvīgu dzīvi kā nu mācēdami. Tā Ukrainā radās pirmā slovēņu apmetne, kas noturējās ap 300 g.
Notikumi Dorestālā netika aizmirsti. Atskaņas ir aizgājušas līdzi uz Lādogu, no tās uz citām krievu pilsētu baznīcām kā svētbilde. Kņazs Svjatoslavs tika pārtaisīts par svēto mocekli krievu baznīcās. Šie notikumi ir atspoguļoti G.Semigradska gleznā par asins pirti Dorestālā un krievu baznīcu ikonas “Svētais Svajatoslavs” un “Svētā Svjatoslava ģimene” (89).