Turpinājums3. Vīkingi, slovēņi
un sāami Lādogā
Konungs Olafs, Skandzas sveju ķēniņa virsaitis, savā dzimtā un ģimenē jaunākais dēls, kam nepienācās zemes mantojums, nolēma gūt slavu un bagātību svešās zemēs ar vīkošanu. Kad konungs Olafs bija izbraukājis Rēnas (Reinas), Albas (Elbas), Oderas un Ošu (Vislas) upes, ierīkojis tur nocietinātus balsta punktus, no kuriem lielākie bija rūģu ierīkotie vergu tirdzniecības centri Volina (Elīna) prūšu galā, Prāga un Krakova sembru galā, palīdzējis nostiprināties dulebiem un sorbiem bijušā sklavēna kņaza Soma vadībā savā valstiskumā, izveidot Lielmorāviju, nostiprināties Leham savā cietoksnī pie Ošupes (Vislas), izlaupījis Bulgāriju, Konstantinopoles katedrāles un baznīcas, pārdevis vergus, atpakaļceļā viņam uzbruka Bizantijas jūras kara flote, tā kā palika tikai daži kuģi un to apkalpes locekļi.
Viņam palīdzēja paglābties Bulgārijā Bizantijas kristītie sklavēni, kurus vīkingiem ar savu vīru palīdzību izdevās atbrīvot no verdzības. Šos vīrus vēstures rakstos pazīst ar slovēņu vārdu. Olafam tagad vajadzēja ar jauniegūto vergu palīdzību uzbūvēt jaunus kuģus, savervēt jaunu komandu, samedīt baltos vergus, ko pārdot Roirikā vai Volīnā. Atstājis daļu slovēņu Dorastālas cietoksnī - bijušajā romiešu kavalērijas novietnē un iecēlis par kņazu kādu Svjatoslavu, kuram uzdeva cietoksni apsargāt, kamēr viņš atgriezīsies, bet ar pārējiem jaunajiem vīkotājiem, slovēņiem, jaunajiem baltajiem vergiem Olavs devēs meklēt jaunu atpakaļceļu uz Ošupes izteci, bet apmaldījās. Viņi nonāca Alpu piekalnēs, apmetās kādā romiešu leģionu novietnē, kur tagad ir Slovēnijas pilsēta Ļubļana. Tur viņi nodzīvoja gadu. Olavs nodibināja normaņu vadītu slovēņu valstiņu, veica vairākas vīkošananas tuvākā un tālākā apkaimē, līdz nonāca beidzot Elbas iztecē, pa Elbu devās uz leju uz Baltijas jūru un apmetās vilču cietoksnī Rūģenē. Nu viņam bija vairs tikai 200 slovēņu palikuši − vergi un pārējie slovēņi bija izklīduši. Toties palika vesels bars balto, izglītoto vergu, kurus dēvēja par srbi. Patiesībā tie bija Sibīrijas balti.
Kā jau minēju, atbrīvoto slovēņu vairums iekaroja Dorastālu, citi palika Ļubļānā, bet 200 vīru no tiem, kas palīdzēja uzbūvēt jaunus kuģus, samedīt vergus, ko pārdot Volinā, devās Olavam līdz viņa divus gadus ieilgušajās draņģēs pa Eiropu, visur izrādīdami augstu paklausību, karošanas un kuģošanas prasmi. Kad nonāca tagadējās Dienvidslāvijas teritorijā, Olavs lika vergiem uzcelt lielus nocietinājumus ar noliktavām, kurās savāca vairumu salaupīto mantu, bet par sargiem norīkoja srbi, kuri tūliņ prata novērtēt radušos izdevību sākt dzīvi no gala un iekārtojās uz palikšanu. Tas notika 836. vai 838. gadā. Te Olavs pavadīja 12 gadus, reizi pa reizei dodamies aplaupīt Eiropas baznīcas un muižas, laupījumu nogādādams jaundibinātajā cietoksnī, kam bija lemts kļūt par nākamās Serbijas galvaspilsētu Belgradu.
Minētā vieta Olavu saistīja ar to, ka tur bija nodibinājusies bagātā kroatu valsts Dalmācijā, kurai nedaudz vēlāk pakļāvās daudzas bijušo vergu dzimtu pēcnācēju radītās nelielās ciltis, arī illīru izcelsmes horvātu cilts. Serbi te bija kā starp divām ugunīm − starp bulgāriem un kroatiem, kas savā starpā karoja par ietekmes teritorijām. Viņi dzīvoja klusi un mierīgi, kamēr neradās izdevība 10. gs sākumā sava vēlēta ķēniņa jeb župana Česlava vadībā nodibināt savu valsti. Nākamie soļi viņu aizvēsturē bija visai raibi, sevišķi pēc tam, kad viņus vairs nespēja atbalstīt vīkingi, bet vīkingu salaupītās bagātības toties pārgāja slovēņu jaundibinātās valsts īpašumā, kas ļāva viņiem nodrošināties ilgāku laiku.
Divu simtu slovēņu komandas sastāvā 850. g. Olafs brauca pāri Baltijas jūrai no Rūģenes uz Gotlandi, bet vētra novirzīja kuģus no kursa uz Botnijas līci, kur nācās meklēt patvērumu Nujas jeb Ņēvas upes deltā. Tur viņi uzcēla pagaidu apmetni Nujgardu. Tā tika atklāts ūdensceļš pa Nujas jeb Ņēvas upi uz Lādogas ezeru.
Olafs ar saviem slovēņiem un normaņu vīkotājiem atkaroja latgaļiem Vilku salu Vilkupes (Vohovas) deltā, uzcēla Olkogas pili, sētu, kazarmas slovēņiem un vergiem nodedzināta latgaļu ciemata vietā pie Lādožkas upītes ietekas Vilkupē.. Olafs sadalīja slovēņus divos simtos un 10 desmitos, iecēla simtniekus un desmitniekus no slovēņu vidus. Vienam simtam uzdeva apsargāt Olkogu un vergus, otram – sirot, vākt zeltu un medīt vergus. To paveicis, Olafs devās jaunu ūdensceļu meklējumos, atklāja ūdensceļu pa Lovati, Daugavu un Jilgu (Volgu), bija prom divus gadus.
Kad Lādogas ezera piekrastes bija apsirotas, slovēņi pasāka apmeklēt arvien tālākus novadus. Tā kāds desmits pa upēm un cauri purviem, dzīdami pēdas latgaļu un vepsu bēgļiem, nonāca lielkaļu galā pie Baltā ezera, kur uzcēla apmetni un uzsāka patstāvīgu dzīvi, bet to atklāja Olafs un atkal pakļāva sev. Tā slovēņi arī nespēja sākt dzīvi patstāvīgi. Bija vajadzīgs, kas pateiktu, kā dzīvot.
Zviedru princi Torvaldu tēvs nosūtīja uz ziemeļa novadiem ievākt nodevas no sāamu medniekiem un zvejniekiem, kur viņš mēģināja nodibināt sāamu valsti, kas esot pastāvējusi 50 gadus, pakāpeniski asimilējot baltu cilti cāmus un liekot pamatu baltiski ugriskajam somu etnosam. Torvalds teica uz sāmu dzimtu vecākajiem, kādēļ gan viņi dzīvo trūkumā un aukstumā, ja viņā dienvidu jūras krastā esot daudz brīvu, auglīgu zemju, ko apstrādāt, jūrā daudz zivju un roņu. mežos daudz kažokādu zvēru, turklāt esot iespējams iegūt zeltu un slavu.
Daudzi paklausīja, pārcēlās uz Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas piekrastēm, Sāmu salu, citām Igaunijas salām un uz latgaļu piejūras novadu līdzi Torvaldam kā vīkotāji. Viņi nonāca slovēņu pamestajā Nujgardā, kurā ierīkoja sāmu apmetni, kurā palika nākamie ingermanlanieši. Pārējie uzsāka ūdensceļu pa Nujas (Ņevas) upi pāri rofsteinam jeb Olafa izveidotajām akmens krācēm, likdams sāmiem tās nojaukt, lai varētu braukt aiforā jeb burās. Tā viņi pilnā aiforā nonāca Lādogas ezerā, kur uzgāja Olkogas tukšo pili un sētu Lādožkas un Vilkupes satecē, apbraukāja ezera piekrastes, redzēja slovēņu izlaupītos un nodedzinātos ciematus, nogalināto vīriešu, sieviešu, sirmgalvju un bērnu neapglabātos līķus, kuri jau bija sākuši pūt un smirdēt.
Torvalds 853. g. lika uzcelt jaunu koka cietoksni Vilku salā un nosauca to par Aldeigjuborgu, nometināja tajā sāmu sargus, bet daļēji nodedzinātās Olkogas slovēņu apmetnes un vergu novietnes vietā lika uzcelt jaunas ēkas un sētu.
Olafa vīkotāji, atgriezušies Olkogā, atraduši jauno slovēņu apmetni un Torvalda Aldeigjuborgu vilku salā, jutās aizskārti un apzagti, kālab tūdaļ devās uzbrukumā Torvalda jaunajai pilij. Kad bija kārtīgi izkāvušies ar sāmiem pie pils sētas vārtiem, viņiem pretī iznāca princis Torvalds visā savā godībā. Olafs, saglabādams godbijību pret sava bijušā karaļa dēlu, tūliņ steidzās noslēgt ar viņu līgumu.
Olafa un Torvalda līgums tika noslēgts 853. gadā par Lādogas īpašuma kopīgu izmantošanu, guvumu sadali vienādās daļās un slovēņu tiesībām. Slovēņi, kas līdz tam bija vergi, tika brīvlaisti un ieguva rīcības brīvību laupīšanā, vergu un verdzeņu laupīšanā, tiesības turēt pašiem savas ģimenes, pašiem rūpēties par pārtiku un mantu, 2/3 mantas un vergu nododot normaņu konungiem.
Slovēņi atkal tika sadalīti divos simtniekos un 10 desmitniekos. Simtnieki un desmitnieki tika izraudzīti no slovēņu vidus. Lādogā atstāja 150 vīrus, bet pārējos ik pa desmitam izvietoja Dūnagardas cietoksnī pie Daugavas, kur varēja sākt burāšanu, Baltezera cietoksnī, Nujgardā un Muromaras (Muromas) cietoksnī pie Jilgas. Katrā cietoksnī uzcēla kazarmas karavīriem, simtniekiem atļāva dzīvot atsevišķā istabā pilī.
Pirmais slovēņu dumpis un mēģinājums atdalīties, taisīt sev jaunu tēvzemi un tautu notika 853. g. vēlā rudenī, kad Torvalds un Olafs ar saviem vīriem posās aizceļot no Lādogas prom. Slovēņu simtnieki un viņa desmitnieki slepšus apspriedās, kā izkļūt no vīkingu kundzības, kļūt patstāvīgiem, iegūt pašiem savu tēvzemi Lādogā, izveidot savas ģimenes, savu tautu, atklāti iebilda pret lielo konunga tiesu, slikto ēdienu un dzīves apstākļiem, kas nav piemēroti ģimenes dzīvei. Taču izvirzīt noteiktas prasības neprata, jo nekad patstāvīgi nebija rīkojušies.
Lai slovēņus nomierinātu, samazināja nodevu no ¾ uz ½, atļāva simtniekiem, desmitniekiem un katram karavīram turēt tik verdzeņu, cik spēja uzturēt, atļāva pašiem sagādāt sev pārtiku, veikt tālākas draņģes, jo Lādogas ezera piekrastes ciemati jau bija izlaupīti. Tika nomainīti vadoņi – simtniekus un desmitu komandierus pārdeva verdzībā kopā ar aktīvākajiem dumpja cēlājiem, kurus slovēņi savā vientiesībā paši uzrādīja. Pēc tam Lādogā nometināja vairākus desmitus sāamu, papildināja apsardzi ar jauniem slovēņu gūstekņiem no centrālās Eiropas atkal līdz diviem simtiem. Lādogā atstāja tikai vienu simtnieku, bet pārējos 100 vīrus sadalīja ik pa desmitam un izvietoja jaunajos balsta punktos. Katrā cietoksnī uzcēla jaunas kazarmas un mitekļus ārpus pils sētas. Pilī ļāva uzturēties sardzes maiņai.
Kad dumpis bija apspiests, domstarpības sākās Olafa un Torvalda vīru starpā par niecīgo nodevu slovēņiem un par to, ka tādā lielā barā katram vīkotājam tiek pārāk maz no kopējā labuma. Kautiņā gāja bojā ap 10 vīru. Torvalds piekrita atstāt Olafu par vienīgo saimnieku Lādogas cietoksnī un novadā, bet pēc Torvalda prasības Olafs apsolīja samazināt slovēņiem uzliktās nodevas līdz 1/4, bet nepildīja solījumu, pieprasīdams 2/3 guvuma. Tāpēc slovēņi draudēja no jauna sarīkot dumpi un aicināja Torvaldu kļūt par Lādogas saimnieku, kam viņš piekrita. Olafs atstāja Lādogu un pārņēma savā rīcībā Daugavas, Baltezera un Muromaras cietokšņus, kuru apkārtne vēl nebija tik stipri nopostīta.
Dodamies uz dzimteni vai jaunos sirojumos, princis Torvalds atstāja Lādogā par saimnieku savu dēlu Torvaldu Torvaldsenu un piecus normaņu vīrus.
Otrais slovēņu dumpis tika sarīkots līdzīgu mērķu sasniegšanai. Arī tas bija nenoteikts, kā gražīgu pusauga puišeļu uzstāšanās, kuri bija neapmierināti, bet nezināja, ko tie īsti grib.
Izmantodams vīkingu prinča Torvalda prombūtni, sotņiks Dīrs 860. g. sarīkoja dumpi, padzina prinča dēlu Torvaldu Torvaldsenu, viņa 5 vīrus un sāmu kalpotājus no Volkogas cietokšņa. To izmantoja latgaļi un vepsi, kuri apvienojās un kopīgi uzbruka slovēņiem, nodedzināja viņu kazarmas un Torvalda koka pili.
Slovēņi it viegli pieveica pāris vīkingu, bet nespēja noturēties pret latgaļu un vepsu apvienotajiem spēkiem. Tāpēc bēga uz Rūģeni, no kurienes bija nākuši, lūdza Roirikas konungu Rērihu Rērihsenu nākt uz Lādogu un ievest atkal kārtību, jo paši neprotot valdīt un dzīvot patstāvīgi, nespējot pieveikt ienaidniekus.
Rēriha vecākais dēls Rērihs Rērihsens 862. g. ieradās Lādogā ar saviem kaujiniekiem piecos kuģos, atrada jau panīkušās slovēņu paliekas un dumpinieku nodedzinātā Torvalda cietokšņa krāsmatas. Dzīvi palikušie slovēņi sagaidīja Rērihu Rērihsenu junioru kā savu glābēju, labvēli, atzina par savu kņazu un pavēlnieku, saukdami to savā pidžinā par kņazu Ruriku.
Rērihs Rērihsens un viņa vīri lika uzcelt akmens mūra pili ar sētu, jaunas kazarmas, vergu novietnes, atsevišķas apmetnes ar sētu katram slovēņu desmitam nodedzināto latgaļu ciematu vietās, lika slovēņiem apstrādāt latgaļu pamestās zemes un turēt mājlopus. Kopš tā laika cietoksni un apmetni sāka dēvēt par Veco Lādogu.
867. gadā Rērihs Rērihsens juniors atgriezās Rūģenē, kur nu jau trešajā paaudzē Rērihiem bija savs zemes īpašums un nocietināta balta akmens pils ar priekšpili un sētu, lai pēc slimā tēva prasības nokārtotu mantojuma lietas, bet viņš ieradās nokavējies – viņa tēvs konungs Rērihs Rērihsens bija miris, īpašumu sagrābis brālis. Trīs gadi ieilga brāļu strīds par Rūģenes mantojumu. Kurš kuru veica, nav zināms.
Pēc trim gadiem Rērihs juniors atgriezās Lādogā kopā ar diviem pusbrāļiem Sneveldu un Trūvardu, atkal sastapās ar slovēņu iesāktajiem asiņainajiem slaktiņiem latgaļu un vepsu attālākajās kopienās, ieraudzīja no jauna nodedzināto un sagrauto Veco Lādogu, sagrautās apmetnes, noliktavas un darbnīcas, kurās atrada noslepkavoto vīkingu meistaru līķus. Viss liecināja, ka bija noticis jauns latgaļu uzbrukums. Tam par atbildi Rērihi sarīkoja asiņainas draņģes latgaļu un vepsu kopienās, atjaunoja Veco Lādogu, Baltezera cietoksni, uzcēla jaunu cietoksni Izborskā pretī latgaļu Pliskavas valstiņas galvaspilsētai, jaunu cietoksni Muromarā pie Volgas, jo Trūvalds un Olafs bija devušies atpakaļ uz dzimteni un iestājušies karaļa dienestā (291).
Rērihs Rērihsens pārņēma pārvaldīšanā Vecās Lādogas Vilku salas cietoksni, pusbrālis Svenelds Rērihsens, kuru dēvēja par Zilūsaini (kr. Sīņeūs)), Baltezera cietoksni, pusbrālis Trūvārds Izborskas cietoksni (400).
Trešais slovēņu dumpis notika 868. g. kā slovēņu simtnieka (sotņika) Vadima Varonīgā vadītā komandieru opozīcija pret Rērihu Rērihsenu, kuras galvenais pārmetums - kņazs Rērihs Rērihsens neesot slovēnis vai radniecībā ar slovēņiem, kaut gan nepiederot ne baltiem, ne arī somugriem.
Ja tādas tās lietas, tad Rērihs Rērihsens apņēma otru sievu ─ sotņika Vadima Drosmīgā meitu, bet pirmo sievu un dēlu aizsūtīja atpakaļ uz Rūģeni pārvaldīt mantojumus. Slovēniete dzemdēja Rēriham dēlu, kuram deva senu normaņu vārdu Īlavs (Laimes mīlulis), krievu hronikās dēvētu par Igoru. Tam sekoja Rēriha pusbrāļu precības ar slovēnietēm, kuru mātes, bez šaubām, bija latgalietes vai vepsietes. Tā izbeidzās strīdi un pirmais slovēņu mēģinājums kļūt patstāvīgiem.
Lādogas Rērihs ieradās Ilmeņa ezerā ar lielu slovēņu pēcteču un sāmu pulku, krastā uzcēla Neigardas cietoksni, kas krievu hronikās dēvēts par Novgorodu jeb Jaunpili, bet pēc tam uzcēla Polteksjagardu (Polockas cietoksni). Abos jaunajos cietokšņos viņš nometinājos Lādogas slovēņus, bet pats devās izpētīt Jilgas ūdensceļu. Ceļojums ieilga vairākus gadus. Reizē ar to sākās sāamu ekspansija Latas galā un saskarsmē ar latgaļiem radās vairākas somugriskas ciltis.
Rērihs Rērihsens atgriezās Vecajā Lādogā ne jau tukšā, bet ar bagātu guvumu, apdāvināja slovēņu simtniekus un desmitniekus, savāca no viņiem ceturto tiesu un kopā ar brāļiem ķērās pie tā saukto saimniecisko lieto nokārtošanas ar latgaļu un somugru zemnieku, mednieku un zvejnieku kopienām, nosakot ikgadējas nodevas naudā un graudā, kas jānomaksā noteiktā vietā un laikā divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, kad tur ieradīsies slovēņu desmits pajūgos vai laivās. No savas puses Rērihi apņēmās aizstāvēt zemniekus, bet brīdināja, ka tad, ja nodevas netiks nomaksātas vispār vai noteiktajā laikā un apjomā, notiks izrēķināšanās – mājokļu un druvu dedzināšana, vergu un verdzeņu medības. Taču vairums latgaļu zemnieku pārcēlās uz tagadējās Latvijas teritoriju, kura tolaik bija reti apdzīvota, vai arī noslēpās drumos, kur uzsāka jaunu dzīvi, bet nepadevās Rērihiem.