Turpinājums

 

2. Alānu kari pret Romu

 

Lielas alānu kaujinieku grupas, kuras bija nonākušas kalpībā Romai un piedalījušās huņņu militārā priekšpulka sakāvē, atkal pārgāja baltu cilšu pusē, ar ko darīja galu Romas un huņnu karavadoņu savienībai Eiropā un kopš 6. gs. sākuma m. ē. iesāka sistemātiskus uzbrukumus Romas impērijai.

Alānu, austreņa gotu, huņņu un ķeltu kopīgie spēki 402. un 405. g. m. ē. iekaroja Dāķiju - bijušo "ķeltu" balsta punktu, sakaudami Romas karavadoņa Stilihona vadītos romiešus. Tad arī sākās sistemātiskas sadursmes ar Romu, kuras tika piedēvētas baltajiem huņņiem (3.6.ps), citos - ķeltiem, austreņa gotiem, alāniem (43).

Alānu un ”ķeltu” pulki iesoļoja Prūsijā, gar Baltijas jūras piekrasti nonāca līdz Reinai, 406. g. ziemā m. ē. forsēja aizsalušo Reinu pa ledu, iebruka Gallijā, Britānijā, Saksijā, Dānijā. Sākās briesmīga Romas provinču izlaupīšana un vietvalžu slepkavošana. Šajā milzīgajā pulkā iesaistījās arī vandaļi, sveji, senprūši, sembri, sudāvi, rūti, sindi un daudzas citas Viduseiropas un Rietumeiropas baltu ciltis. Pats pārsteidzošākais bija tas, ka tiem piebiedrojās arī sakši un franki.

Tajā laikā notika tā sauktie pārvaldnieku dumpji un britu kari Romas Britānijā un Gallijas ziemeļa daļā. Katrā gājienā šim baram pievienojās atbrīvotie vergi, bezpajumtnieki, partizāņu vienības, kuras Gallijā un Ibērijā aizvien vēl slēpās drumos. Tas arī bija tas milzīgais barbaru karš pret Romu, kas to sagrāva paaudzes laikā (191).

Reinas piekrastē alānu pulki sadalījās divās nevienmērīgās daļās kāda franku vadoņa nodevības dēļ, kura vārds palicis nezināms. Nodevēji atkal pārgāja Romas impērijas spēku pusē, kuri bija saglabājušies Gallijā, bet Respendiāls apvienoja vandaļus un svejus, ielauzās Gallijas dienvidu provincēs.

Viņi pārgāja Pireneju kalnus un cīnījās Ibērijā vēl kādus 40 gadus, bet pēc tam spēki izsīka. Alānu, sveju un vandaļu karapulks izšķīda pārējā etniski raibajā tautu masā, pazuda no vēstures.

Vēstures rakstos ir fiksēts fakts, ka alāni un vandaļi alānu komandiera Jovīna vadībā esot apdraudējuši imperatora Konstantīna III izlases leģionu Francijas dienvidu Arlas jeb Arlēzas apvidū. Ap 414. g. m. ē. alānu pulks esot piedalījies kaujās pie Bordo pilsētas, atkal aizstāvot Romas intereses tāpēc, ka viņiem ticis apsolīts tuksnešainais Valentīnicas apgabals. Kad redzēja, ka šādā vietā zemkopju ciltij nav ko darīt, tie atkal atšķēlās no Romas, iekaroja savu teritoriju Orleānas apvidu, kur arī apmetās uz pastāvīgu dzīvi bez Romas atļaujas (207).

Alānu kari Ibērijā pret romiešu provinču karaspēku esot bijuši sekmīgi, jo viņu pusē esot nostājušās vietējās ciltis un atbrīvotie vergi. Tur kopā ar alāniem esot cīnījušās ciltis, kas romiešu rakstos esot dēvētas par vandaļiem. Šis karš esot turpinājies 5 gadus. Alāni un viņu sabiedrotie esot atbrīvojuši vairākas romiešu provinces, kuras atbrīvotāji esot sadalījuši savā starpā: alāni paņēmuši Luzitāniju un Kartāhenu, vandaļiem ticis tagadējais Vandalānijas novads.

Ja tas tiešām bija tā, tad prieks par uzvaru nebija ilgstošs, jo 416. g. m. ē. Ibērijā iebruka goti, sakāva alānus un viņu sabiedrotos. Alāni bija spiesti meklēt jaunu patvērumu, kaut gan bija iedzīvojušies Ibērijā, iekopuši zemi, izaudzējuši jaunus ganāmpulkus. Ap 80000 alānu bēgļu − vīrieši, sievietes un bērni ieradās Ziemeļa Āfrikā. Starp tiem bija 12000 − 15000 karavīru. Šo armiju komandēja vandaļu izcelsmes ķēniņš Hoizeriks (vācu val. Heuserich). Hoizerikieši bija apmetušies bijušajā Kartāgā, kur atdarās Romas province. Viņus visus sakāva un iznīcināja romieši īsi pirms Romas sabrukuma, bet alānu dzimtas bēga un izklīda starp svešajām Āfrikas tautām (307).

Francijas zinātnieks R.Hrusē domā, ka alāni esot darbojušies Spānijā (tolaik - Ibērijā) kopā ar austreņa gotiem, jo alānu un gotu senlietas esot atrastas vienās un tajās pašās vietās, pie kam, viņaprāt, Katalonijas provinces nosaukums esot radies no vārdu salikuma Gotalānija (Gotija + Alānija) un tajā vietā, kur 460. g. m. ē. esot atradusies gotu, vandaļu un alānu kopīgā valsts (307).

Kā jau tika teikts, nemaz nav zināms, kas bija vandaļi, izņemot to, ka viņu senkultūra ir bijusi “Ķeltu” senkultūra (526), kālab R.Hrusē hipotēze ir apšaubāma.