Pār kalniem vējiņš pūta,
Putas grieza ezerā;
Bāleliņi karā jāja,
No akmens sirdi ņēma.
3.5. pastāsts
Rieteņa baltu likteņa stāsts
Rieteņa baltu ciltis bija sasniegušas augstu saimnieciskās dzīves un kultūras uzplaukumu, ko sauc par kulturogenās attīstības periodu (2), kad cilvēki sāka apzināties savu etnisko kopību, sāka veidot valstiskas pārvaldes formas ar vēlētiem ķēniņiem un ķēniņienēm vadībā, saimnieciskās pašpārvaldes, kas bija topošās katrā novadā dzīvojušās etniskās kopas pašorganizēšanās un pašsaglabāšanās līdzeklis. Šajā laikā Rieteņa ciltis, vēl nenobriedušas kopīgai rīcībai, piemeklēja Romas impērijas uzbrukumi imperatora10 Jūlija Cezāra (skat. attēlu) vadībā.
Romas impērija tikko bija izkarojusies Āzijā un Āfrikā. Saimniecība bija sagrauta. Trūka vergu tās atjaunošanai. Klētis un noliktavas bija iztukšotas. Taču vergturi nevēlējās mainīt izvirtušo dzīves veidu. Padzirdējuši no tirgotājiem par Rieteņa gala bagātībām, senāta locekļi mudināja Jūliju Cezāru doties kara gājienā aiz Alpiem, lai tās iegūtu sev. Tā sākās notikumi, kas iesāka tādu Eiropas etniskās, politiskās un saimnieciskās kartes kardinālu pārveidošanu, kurā vairs nebija vietas senajām baltu civilizācijas tautām. Notikumi bija tik briesmīgi, ka tagad vairs neviens labprāt neatceras, no kurienes, kad un kā ir nākušas viņa etniskās saknes, jo tas bija impēriju laikmets, kas pārstaigāja Eiropu no dienvidu gala līdz ziemelim, no Atlantijas okeāna līdz Ūralu kalniem, visur ienesot pamatīgus pārveidojumus visās dzīves nozarēs.
Tā kā viena no civilizācijas pazīmēm, pirms turpināt cīņu par savu pasaglabāšanos, ir sevis, savu etnisko sakņu, pagātnes notikumu, to cēloņu un pretcēloņu cīņas saskarsmju un seku izzināšana, tad būs vietā atgādināt, kad, kā un kā vārdā, kādēļ tika iznīcinātas Rieteņa baltu ciltis, kam sekas it tādas, kādas nu tās ir redzamas pēc pusotra gadu tūkstoša ilgas attīstības impēriju iznīcinātajā un pārveidotajā sociālajā un dabas vidē no jauna un jaunās nacionālās kvalitātēs.