5. Romas politika
Rieteņa galā un Ibērijā
Kopš Jūlija Cezāra valdīšanas laika Romas impērija piekopta vienādu politiku gan attieksmēs pret cilvēkiem, gan saimniekošanā, ieviešot Gallijā un Ibērija monokultūru sistēmu baltu cilšu trīslauku sistēmas vietā − vienā provincē audzēja mājlopus, otrā - labību, trešajā - vīnogas, ceturtajā - garšvielas un smaržu augus. Mežus izcirta. Teritorijas sadalīja administratīvi pārvaldītās provincēs, kurās iegāja dažādām Romas amatpersonām piederošas vergu muižas un darbnīcas.
Provinces uzskatīja par Romas "tautas" īpašumu. Tām bija liegta patstāvība. Baltu cilšu ģimeņu kopienas zemes īpašumus konfiscēja un iznomāja vai nodeva īpašumā Romas pilsoņiem. Šos īpašumus pārvaldīja kāds imperatora iecelts pārvaldnieks. Vietējie zemnieki kļuva par vergiem, ja viņi nepamanījās aizbēgt.
Eiropas provinces tika uzskatītas par ļoti ražīgām un ienesīgām, jo vergi bija čakli, zemes iekoptas. Tās deva pārtiku un izejvielas. Gallijā izveidoja Provansas provinci, kura piederēja imperatoram personīgi; Akvitānijas, Beļģikas, Lugdūnas un Tetragallijas provinces, kuras pārvaldīja imperatoram pakļauti legāti13; Betikas un Narbonas provinces, kuras piederēja senātam. Tās pārvaldīja prokonsuli jeb pretori9.
Nelielās Donavas piekrastes provinces pārvaldīja imperatora prokurātori.
Lielās provinces sadalīja latifundijās, kuras pārvaldīja legāti (kaujinieku leģiona komandieri) vai prokonsulu ieceltie prokurātori.
Ibērijā šīs apakšprovinces sauca par konventiem, pārvaldniekus - par konventoriem, bet Britu salās - par civitātēm, kuras pārvaldīja par lordiem saukti prokurātori, no kā radies lordu nosaukums.
Vergu skaita bilance pa gadiem bija šāda:
z pēc Epīras izlaupīšanas 167. g. p. m. ē. vergu skaits pieauga par 150000 cilvēkiem;
z Sardīnijas karā 177. g. p. m. ē. ieguva 80000 vergu;
z karavadonis Scipions pēc kara Ibērijā pārdeva 50000 balto vergu - Rieteņa cilšu vīriešus un sievietes, bet naudu paturēja sev. Tā rīkojās arī citi karavadoņi, mānīdami imperatorus;
z 200. g. m. ē. Romai un tās pilsoņiem piederēja ap 2,5 mlj. vergu.
Vergu skaitu palielināja karavīru izvarotās verdzenes, jo no verdzenes dzimis bērns kļuva par dzimušu vergu, neatkarīgi no tēva sociālā stāvokļa – no algotņa, leģionāra, leģiona komandiera, kara vadoņa, legāta vai imperatora dzimis verdzenes bērns bija un palika vergs.
Par vergiem kļuva arī baltu cilšu brīvzemnieki, kuri nespēja nomaksāt zemes renti un citus nodokļus. Vergu darbu izmantoja visur, sākot no istabenes un beidzot ar akmeņlauztuvju melnstrādniekiem, kā arī lauksaimniecībā, celtniecībā, karā, retāk - amatniecībā.
Jūras pirātismu veicināja imperatori un noteica pirātiem nodevas dzīvajās precēs un zeltā. Tādējādi pirātismu stimulēja pati Romas valsts un valdnieki.
Saimniekoja ar militārām metodēm*, kaut gan saimnieki neko nesaprata un nespēja saprast, bet glāba vergu pieredze darbā.
Karavadoņi un no dienesta atbrīvotie latīņu, franku, teitoņu, sakšu, ahajavu un helēņu izcelsmes leģionāri, bijušie jūras laupītāji tagad kļuva par latifundistiem, lika vergiem celt mūra pilis, nēsāt palankinus, apģērbt, apaut, nomazgāt pirtī, paēdināt, atslaucīt, kaut gan šo vergturu senči paši bija vergi. Pārējie muižnieki bija viņiem pakļauti un maksāja 1/10 ražas un tik pat daudz no laupījuma.
Piena produktus, gaļu un maizi ieguva nevis no latifundijām, kuras specializējās vīnkopībā, olīvu audzēšanā vai zirgkopībā, apgādājot valdniekus un pārāk lielo armiju ar jājamzirgiem, bet gan no brīvzemniekiem, kuriem vajadzēja kungam nodot 2/3 ražas un lopu pieauguma, mājputnu dzīvsvarā, noteiktu daudzumu siera, piena, sviesta, medus, vaska, aitu vilnas, linšķiedru, gatavu audumu, trauku, metāla kalumu, putnu spalvu, zvērādu, zeltu Romas naudā, kuru varēja vienīgi nozagt tiem pašiem Romas kungiem, jo zelta pašiem jau sen nebija, nekā neatlika arī tirgum pēc nodevu nomaksāšanas.
2. gs m. ē. brīvzemnieku skaits bija samazinājies par 82 %, jo viņi nespēja visu nomaksāt un kļuva par vergiem. Tāpēc ievajadzējās jaunu iekarojumu.
Atsavināto parādnieku zemi pārņēma vidējās romiešu saimniecības, kuras sauca par villām, un lielās latifundijas, kurās strādāja tikai vergi.
Brīvie cilvēki, amatnieki, mākslinieki, zinātnieki, palikuši bez ieņēmumiem, veidoja milzīgu cilvēku masu, kura spēja izdzīvot tikai no laupījumiem, zagšanas, augļošanas. Amatnieku skaits saruka, jo dārgumus un rotas lietas taču nozaga romieši. Kam gan bija vajadzīgi baltu cilšu meistaru izstrādājumi, ja daudz labākus ieguva tik vienkāršiem kara līdzekļiem un laupot.
Romas impērijas pamats bija militārisms*.
Imperatora Augusta valdīšanas laikā Eiropā tika turēti 25 - 27 leģioni ar 5 - 6 tūkstošiem vīru katrā, tātad kopskaitā 150000 - 162000 vīru, kurus vajadzēja apģērbt, apbruņot, paēdināt. Leģionos iesauca visus Romas pilsoņus, kuri vien varēja nest šķēpu, zobenu, vairogu, arbaletu, jāt zirgā.
Augusta valdīšanas laikā Gallijā 25 leģioni atradās robežu sardzē (125 - 145 tk vīru), bet 10 - 12 tk leģionāru palika imperatora rīcībā. Rekrūšu skaits pēc esošajām liecībām 2 reizes esot pārsniedzis leģionāru skaitu, tātad ap 324000 vīru liela armija.
No koloniju iedzīvotājiem formēja kājnieku kohortas un jātnieku ailas. Deviņas rezerves kohortas un piecas rezerves ailas atradās Romā katram gadījumam.
Tam jāpieskaita jūras un upju flotīles, kuras sauca par ekskadrām. Divas ekskadras bija dislocētas Mizennā, vēl divas Ravennā, trīs Masīlijā un tik pat daudz Ronas upē.
Pārvaldes forma un sabiedrības uzbūve kolonijās tika reglamentēta militārisma stilā, lai nodrošinātu pakļautību un padevību. Visās Gallijas un Ibērijas provincēs pārvaldīšanā ieviesa vienveidību.
Lieki būtu stāstīt par vieglo dzīvi pārvaldnieku pilīs, vergu darba izmantošanu - tas pats par sevi būtu saprotams, jo katram bija tik daudz vergu, cik viņš spēja sagrābt, nopirkt, uzturēt, bet ja to nespēja, vergus pārdeva, nopirka vai sagrāba citus, lētākus, strādīgākus. Vergu tirgū varēja izvēlēties jebkuras etniskās izcelsmes, vīriešu vai sieviešu kārtas, jebkura vecuma vergus, arī bērnus, mātes ar bērniem, veselas ģimenes, kuras bija iecienītas tādēļ, ka pašas vairoja vergus, - tās tad arī sauca par Gentes sclovorum, t. i., par vergu dzimtām. Taču tas nebūtu precīzi teikts, ja neminētu, ka romieši uzskatīja brīvas baltu un ienācēju ciltis, kas nepiederēja Romai, par barbariem un vergiem, bet jēdzienā Gentes sclovorum12 tika ietverti vienīgi vergi.
Visu iedzīvotāju tiesības un pienākumi tika reglamentēti ar senāta lēmumiem, imperatora un pārvaldnieku rakstiskiem rīkojumiem. Vienotas sistēmas nebija - viss atkarīgs no vergtura vēlmēm.
Iedzīvotājus iedalīja Romas pilsētas pilsoņos, latīņu pilsoņos, brīvajos pārvaldes un saimniecības kalpotājos jeb peregrīnos un vergos.
Vergos ieskaitīja visus provinču vietējos iedzīvotājus jeb nepilsoņus, brīvās baltu ciltis jeb barbarus, neatkarīgi no tā, vai viņi bija brīvie cilvēki vai vergi. Tikai retus paklausīgos un iztapīgos labiešus pieņēma par peregrīniem.
Gallijas un Ibērijas peregrīnam piederēja sava muiža un teritorija, kurā iegāja aramzeme, meži, ūdeņi. Ar peregrīniem noslēdza rakstiskus līgumus, kuri noteica viņu īpašumu, tiesības, pienākumus, nodevas, kuras tie nespēja izpildīt un kļuva par sklavēniem, kā sauca parādu pusbrīvos vergus, kuri vēl varēja cerēt atpirkties.
Tie sklāvēni, kam izdevās atpirkties, pārvērtās cilvēkos bez pastāvīgas dzīves vietas un iztikas līdzekļiem kļūdami par klaidoņiem cilvēku romanizētajā masā.
Vēl bija sklavīni - pusbrīvi vergi, kas apkalpoja leģionus.
Romanizācija bija imperatora un senāta politikas sastāvdaļa. Tai nolūkā tika materiāli balstīti romiešu, itāliķu un latīņu pilsoņu un svešo peregrīnu ieceļojumi jaundibināmajās kolonijās, vergiem tika atļauts sarunāties tikai savu kungu pidžinās, bet leģionāriem bija atļauts nesodīti izvarot jebkuru vietējo jaunavu vai verdzeni. Tādējādi leģionāri, rekrūši, vergi un peregrīni ātri vien zaudēja savas etniskās saknes un savu dzimto valodu, iekļāvās unificētajos Romas impērijas iedzīvotājos.
Oficiālā valsts valoda bija klasiskā latīņu valoda. Patiesībā tajā runāja vienīgi latīņu pilsoņi, tajā tika sastādīti dokumenti, raksti, sarakstītas grāmatas, zinātnisko darbu apraksti, atskaites un ziņojumi senātam. Šie dokumenti bija uzrakstīti ļoti kļūdaini un rāda, ka pat pārvaldnieki nemaz neprata klasisko latīņu valodu.
Tautas runāja dažādās pidžinās, kuru pamatā bija latīņu valoda vai dzimtā valoda. To sauca par jaunlatīņu dialektu vai romiešu, itāliķu valodu. Katrā provincē runāja atšķirīgā dialektā. Tautām, kas palika pēc impērijas sabrukšanas, vajadzēja radīt savu valsts valodu, kura, bez šaubām, bija ide valodas romāņu dialekts.
Baltu valoda tika izskausta 4 - 5 paaudžu dzīves laikā, t. i., nepilnā gadu simtenī, izņemot atsevišķus novadus, kuros radās tā sauktais ķeltu dialekts, kas bija tuvs senajām īru un skotu valodām. Tātad bija notikusi piespiedu romanizācija, jo baltu cilšu piederīgo vairumu izkāva Gallijas karā, pārpalikums aizbēga uz Vācas galu, Skandināviju vai Īriju, kur tos vēlāk sāka saukt par ķeltiem. Romanizāciju veicināja nevēlamu tautu pārcelšana uz tālajām provincēm (ekspropriācija - ‘izsūtīšana no dzimtenes, atņemot īpašumus’). Pirmie no savas dzimtenes tika ekspropriēti briti uz topošo Bretania Romana koloniju Zaļajās salās vēl Jūlija Cezāra laikā, turpinājās imperatora Augusta valdīšanas laikā. Itālijā britu etnoss tika pilnīgi iznīcināts.
Romas provincēs ieviesa romiešu likumus un reliģiju, kurai baltu ciltīs neradās piekrišana. Tāpēc reliģiju ieviesa vardarbīgi - sākumā pagānismu, impērijas pēdējos pastāvēšanas gadsimtos - topošo Romas katolicismu.
Tā kā Cezārs bija tālu, dievi - augstu, tad likumus varēja nepildīt. Tāpēc visās Eiropas provincēs valdīja absolūta patvaļa. Netika pildītas arī vienmēr augošās nodevas Romai. Katrs pārvaldnieks, kuru uzdevums bija laupīt un paplašināt savas provinces teritoriju, centās nedot Cezāram Cezāra tiesu un lielāko daļu laupījuma paturēt sev. Tāpēc provinces plauka, Romai pietrūka līdzekļu armijas un milzīgā pārvaldes aparāta uzturēšanai, bagātnieku, senatoru, Romas pilsētas pilsoņu uzdzīvei. Nebija reti provinču pārvaldnieku nepakļāvības gadījumi. Ja draudēja sankcijas no Romas puses, tad bieži vien sarīkoja dumpjus un piespieda samazināt nodevas.
Sevišķas tiesības tika dotas leģionāriem, kohortiešiem, ailiešiem un ekskadriešiem. Viņiem bija atļauts laupīt, izvarot vietējās sievietes, kurām tika liegts pretoties kā tas bija noteikts vācietēm Hitlera laikos. Ja kāda verdzene, un gandrīz katra otrā verdzene bija vietējā iedzīvotāja, nepakļāvās karavīram, viņu drīkstēja nogalināt bez tiesas un bailēm no soda. Tāda dzimuma sakaru brīvība paātrināja romanizāciju, jo piedzima taču romanizēti vergi vai pilsoņi, atkarībā no tā, kurā ģimenē bērns nāca pasaulē un tika izaudzināts.
Imperators Augusts 25. g. p. m. ē. pilnīgi iznīcināja Umbrijas salasu cilti līdz pēdējam vīram, bet sievietes saņēma gūstā un pārvērta par verdzenēm, jo salasi sargāja Alpu kalnu pārejas un neļāva Romas leģioniem izvērsties pēc patikas.
Ar salasu iznīcināšanu tika atbrīvots ceļš pāri Alpiem.
Imperatora Augusta umbru hetēru (ielas meitu, brīvprātīgo piegulētāju) dēli Tibērijs un Drūzs 16. - 15. g. p. m. ē. iekaroja Donavas augšteces apgabalus un izveidoja Norikas, Recijas un Vindelikas provinces bijušajās umbru un lejas deiču zemēs, kur izvērsa vēl briesmīgākas izvarošanas.
Tam bija ideoloģisks pamats - parādīt, ka Romas impērijā pat hetēru pēcnācēji var būt karavadoņi, kuri kļuva vēl briesmīgāki par romiešiem.
Itāliķi panāca divu patstāvīgu provinču nodibināšanu Gallijā – Norbonu un Trigalliju, kas atradās Lugudas civitātē, tagadējā Lionas departamentā. Tur tika koncentrēts Romas karspēks.
Britānijā bija 4 itāliķu kolonijas, kuru centrā atradās kāda pilsēta vai leģionāru apmetne. Itāliķu neskārta palika vienīgi Britānijas Varulamijas civitāte. Ap 4. gs sākumu m. ē. radās itāliķu Londinijas kolonija. No tās izauga Londonas pilsēta kā romanizācijas centrs, no kura nāca lordi.
Daži zinātnieki par Gallijas mežonīgās romanizācijas cēloni uzskata vietējo iedzīvotāju un vergu sacelšanās, kuru dēļ romieši esot turējuši lielas karaspēka vienības. Ka tas tā nebija, rāda bijušie salieši un ripulāri, kuri tūliņ nostājās Romas pusē pret baltu ciltīm, kļuva par vietējiem pārvaldniekiem un rokaspuišiem šīs mežonīgās romanizācijas īstenošanā, par sava veida piekto kolonu rieteņa baltu vidū.