2. Ibērija Romas jūgā
Kartāgas valdnieku regulārie iebrukumi Apenīnu pussalas dienvidu provincēs un salās, Hamilkāra iebrukums Umbrijā caur Ligūriju izsauca pūniešu karus, kam sekoja Ibērijas aneksija un iekļaušana Romas impērijā.
Patiesībā tas bija visai sarežģīts aizvēstures posms, par kuru var atrast aprakstus, kuriem var pietiekami uzticēties, piem., “Pasaules vēsture” Aleksandra Grīna redakcijā. 1. sējums, “Grāmatu draugs” Rīgā, 1929. g., izņemot vienīgi terminoloģiju, kas ieturēta tā sauktā klasicisma garā. Tāpēc sniegšu tikai ieskatu notikumu gaitā, lai parādītu, kā ibēri tika iznīcināti un pārkausēti svešā kultūrā.
Pirmais pūniešu karš notika Sicīlija 264. - 241. g. p. m. ē. Kartāgas iebrukuma rezultātā. Kartāga, kas patiesībā bija pilsētvalsts Tunisijas zemes ragā, šajā karā tika sakauta, bet Kartāgas provinces palika un gatavojās jaunam karam, par savu bāzi ievēlēdamies kolonijas11 Ibērijā. Par pūniešu kara vadoni kļuva Hamilkārs.
Roma pirmajā pūniešu karā ieguva Rieteņa Sicīliju savā īpašumā un 3200 zelta talantu lielu kontribūciju, bet ar to nekas vēl netika izšķirts.
Hamilkāra iebrukums Ibērijā notika 236. g. p. m. ē.. Dienvidu ciltis, kas labi izprata politiskos apstākļus, viņam padevās brīvprātīgi, sagaidot kā atbrīvotāju no pirātiem, grieķiem un feniķiešu Barkidu dinastijas karaļiem, kas terorizēja pussalas dienvidu galu.
Ibēru Turdas pavalsts vēlētā ķēniņa Ores karaspēks apturēja Hamilkāra iebrukumu Ibērijā. Par šo kauju stāsta tā.
Ore lika iejūgt vēršus vienasu ratos, kuriem bija piesieti asi pīķi un gari zobeni ar speciāla rāmja palīdzību. Ratos iekrāva salmu stirpas, aplēja tās ar darvu. Vēršu ragus aplipināja ar sveķiem un salmiem, bet muguras apzieda ar darvu un darvā atkal ielipināja salmus. Tādi pajūgi tika savākti vienkopus no visām Turdas pavalsts zemnieku kopienām iecirknī, kur bija sagaidāms Barkidu impērijas uzbrukums no Āfrikas.
Kad izlūki ziņoja, ka Hamilkāra armija tīko slepšus uzbrukt pret vēju kā medībās, Ore nopriecājās vien un pavēlēja šādi sagatavotos pajūgus izvērst frontē, aiz tiem nostādīt karaspēku. Naktī ričās iemeta degošas lāpas. Svaigajā vējā darva un salmi aizdegās. Vērši pārbijās un metās pretī Hamilkāram. Hamilkāra armiju pārņēma panika. Dižie karotāji bēga un izklīda uz visām pusēm. Nu bija laiks Ores jātniekiem un kājniekiem sākt uzbrukumu, kurš beidzās ar Hamilkāra armijas pilnīgu iznīcināšanu. Hamilkārs gan mēģināja apstādināt bēgošos kartāgiešus, bet pats dabūja galu no Ores zobena. Kartāgieši, kuri tā arī neuzzināja, kas noticis, pasāka uzbrukumus Romas impērijas teritorijām no Sicīlijas puses, nevarēdami sagaidīt Hamilkāra armijas parādīšanos vai vismaz ziņas par tās virzīšanos uz priekšu. Tāpēc viņa brālis Hanibāls sāka patstāvīgi rīkoties, necerēdams saņemt brāļa atbalstu.
Otrā pūniešu kara (219. - 201. g. p. m. ē.) sākumā kartāgiešu karaspēks Hanibāla vadībā no Ibērijas pa sauszemi 218. g. p. m. ē. ielauzās tā sauktajā Piealpu Gallijā - Romas kolonijā, ettrusku zemēs. 217. g. p. m. ē. izcēlās smaga sadursmes pie Trazimena ezera un pie Kannām Itālijas vidienē, kurās pūnieši sakāva romiešus, bet Hanibāls, kuram pievienotās visas atbrīvotās Umbrijas ciltis, apbrīnojamā kārtā neiebruka Romā, kurā bija saglabājusies tikai neliela apsardze, izdarīdams nepiedodamu taktisku kļūdu, turpināja sirot pa Apenīnu pussalu.
Pa to laiku Romas jūras kara flote veica grūtu pārgājienu uz Ibēriju, iekaroja Emporijas ostas pilsētcietoksni Pireneju kalnu austreņa pakājēs un Karrakonas cietoksni, kurš bija kļuvis par kartāgiešu flotes balsta punktu. Ar to tika izslēgtas kartāgiešu iespējas uzbrukt Romas valdījumiem pa jūru no Ibērijas puses, atstājot pūniešus Apenīnu pussalā bez iespējam saņemt papildspēkus.
Abu jūras kara flotiļu sadursmes notika 218., 217. un 210. g. p. m. ē. Romas floti komandēja Pūblijs Scīpions. Viņam izdevās iekarot Ibērijas Vidusjūras piekrasti un nodibināt savus balsta punktus Jaunās Kartāgas cietoksnī (209. g. p. m. ē.), - kartāgiešu jaunajā cietoksnī Nao zemes ragā. Kopš tā laika radās Romai pakļautais Valensijas autonomais apgabals. Gadu vēlāk Scīpionam izdevās sakaut kartāgiešus un nodibināt savu balsta punktu Gādas cietoksnī, kā tika pārdēvēts galvenais kartāgiešu balsts punkts ─ Dienvidu Ibērijas Kadisas osta un pilsētvalstiņa. Romai iedevās iekarot visu Sicīlijas salu, Kartāgas valdījumus Ibērijā, pārnest kara darbību uz Āfriku. Pēc sakāves pie Zamas cietokšņa, kas kādreiz piederēja ibēriem, Kartāga bija spiesta padoties, atdot savus valdījumus Āfrikā un Ibērijā, izformēt savu armiju un floti. Ibērijā pēc 218. g p. m. ē. Scīpions Vecākais nodibināja trīs Romas kolonijas11 - Tarakonu, Luzitāniju un Betiku.
Trešais pūniešu karš (149. - 146. g. p. m. ē.) risinājās Āfrikā. Tas beidzās ar Pūblija Kornēlija Scīpiona Emiliāna Afrikāņa Jaunākā (185. - 129. g. p. m. ē.), augšminētā Scīpona tuva radinieka, vadītā Romas karaspēka uzvaru.
Romieši sagrāva Kartāgas pilsētcietoksni drupās, Kartāgas iedzīvotājus ķēra, medīja kā zvērus un pārdeva verdzībā saviem kungiem, izlaupīja un nodedzināja mājokļus, kopienu ciematus, pārvērta Numībiju izdedzinātā zemē. Romiešu latifundijās Ibērijā sāka ieplūstu vergi un bēgļi no Āfrikas.
Mauritānijas afrikāņi jeb mauri caur Maroku ienāca Ibērijā mūsu ēras 170. - 180. g. m. ē., veiksmīgi sakāva romiešus un apmetās Andalūzijā. Ap 200. g. m. ē. ziemeļu provincēs ienāca bēgļi - dezertieri (teitoņi, sakši u. c.), izbēgušie Gentes sclovorum12 no tagadējās Francijas, kā arī no Itālijas teritorijas. Kopš 711. g. m. ē. sākās arābu kundzība Ibērijā.
Tādējādi senās baltu ciltis Ibērijā tika ienīcinātas nepārtrauktos, postošos karos, tika sajauktas ar berberiem un citiem afrikāņiem, ar arābiem, romāņiem, dažādas etniskās izcelsmes vergiem un algotņiem, kuri neskopojās kaisīt savu sēkļu Ibērijā.
Portugāles teritoriju kopš 5. gs p. m. ē. pārvaldīja kāda Vācas gala cilts, kuru K.Tacits dēvēja par svēbiem, t.i., par svejiem, patiesībā tie bija svīdri no Rieteņa gala. Vēstures rakstos jūs atradīsiet, ka viņi tika dēvēti par rieteņgotiem. Kā viņus arī nedēvētu, svīdri tur bija nodibinājuši cilšu apvienības un savu konfederatīvo valsti pēc Hattijas parauga. Taču vēlētais ķēniņš Roderihs bija izdarījis valsts apvērsumu un varu sagrābis savās rokās. Tas izsauca pilsoņu karu. Šo karu laikā tad arī ienāca mauri pāri Gibraltāram neviena tā īsti netraucēti un iznīcināja svīdru valsti. Sveju rokās palika daži kalnu novadi Ibērijas ziemeļa rieteņa galā. Pārējā Ibērijas daļā nodibinājās arābu halifāts.
Minētajā laikā Luzitānija nonāca arābu kalifātā, tajā ienāca ciltis no Āfrikas, kā arī bēgļi no Eiropas, starp kuriem bija alāni, vandaļi, rieteņa goti. Alāni un vandaļi nodibināja savu valstiņu, kuru sauca par Vandalāniju. Šis vietvārds ir saglabājies Spānijā vēl tagad. Otrā pūniešu kara beigās Scīpions Vecākais iekaroja svīdru teritoriju un trešā pūniešu kara laikā izveidoja tur Luzitānijas provinci. Tajā laikā šajā provincē jau dzīvoja jauktas baltu un nebaltu ciltis no tā sauktās ķeltu apvienības (hetu, pelasgu un umbru cilšu pārstāvji u.c.).
Baski (pašnosaukums euskaldunāk) palika Ibērijas ziemeļrieteņa, Pireneju kalnu Atlantijas okeāna piekrastēs un tagadējās Francijas dienvidrieteņa Pireneju piekalnēs kā vienīgā, vecākā un nesajauktā Ibērijas vaskonu cilts, kura netika romanizēta.
No kurienes un kad vaskoni ieradās Ibērijā, nav zināms, izņemot to, ka viņi nebija baltu cilts un, kā apgalvo daži zinātnieki (54), tiem esot bijis kāds antropoloģiskais un valodas sakars ar gruzīniem, bet tiem - ar sengrieķiem, bet sengrieķiem − ar šumēriem. Tāpēc tiek minēts, ka viņi būs ienākuši Pireneju pussalā ļoti sen, varētu būt pat reizē ar Natufas senkultūras cilts ierašanos tagadējās Izraēlas teritorijā − 9. g. tk p. m. ēras, bet tad viņi būtu savairojušies vairāk un būtu kļuvuši par galveno etnosu Pireneju pussalā.