8. Kari pret Romu
Pēc neveiksmīgajām L.Tarkvīnija vēlēšanām etniskās kūrijas, kurās nejuta ettrusku ietekmi, ātri vienojās par pagaidu valdības sastādīšanu, par cezara (ķeizara) titula nomaiņu ar kūrijai pakļauta izpildu rīkotāja pretora amatu.
Vienā no sabīņu kūrijas bagātnieku grupām iegāja britu dzimta Brutiji. Brutiji visos kūriju strīdos palika neitrāli. Tāpēc uzaicināja augsti izglītoto L.Jūniju Brutu atgriezties Romā un uzņemties pretora pienākumus. Šo aicinājumu atbalstīja Veju valdnieki cerībā atgūt ettrusku ietekmi un mazināt kara briesmas. L.Jūnijs Bruts tam piekrita un kļuva par pirmo Romas pretoru. Taču viņa politika atšķīrās no kūrijas viedokļa. Tāpēc izdomāja otrā pretora amatu.
Par otro pretoru ar tādām pašām tiesībām ievēlēja līdz tam malā stāvējušo M.Horāciju. Tādu divu valdnieku valdību sauca duvumvirātu, bet pretorus katru atsevišķi nosauca par konsuliem. Divpadsmit miesas sargi, kurus sauca par liktoriem, nesa viņiem pa priekšu augstākās varas simbolu - kara cirvjus, kas iestiprināti milzīgā rožu pušķī. Tā tika nostiprināta patriarhālā vergturu Romas Republika. Kūrija nolēma un senāts piekrita konsulu amatus turpmāk uzskatīt par pārmantojamiem, proti, konsula krēsls pārgāja viņa vecākajam dēlam.
Kopš Bruta ievēlēšanas par 1. konsulu bija pagājuši 50 miera gadi, kad Romu un Ettruriju satricināja kari, pirmā vergu, lumpenproletāriešu, proletāriešu un plebeju sacelšanās Romas pilsētā, kas sasniedza tādu plašumu, ka Roma atradās kraha priekšvakarā. Izmantodami šādu stāvokli, ettrusku valdnieki vēlējās pakļaut Romu sev, bet umbru ciltis loloja plānus par Romas pilnīgu sagraušanu. Taču neviena no šiem atšķirīgajiem pret Romu vērstajiem spēkiem nezināja, kā sasniegt savus mērķus, neprata uzstāties saskaņoti. Tāpēc vienas cilts izraisītais lokāls karš beidzās ar sakāvi.
Klauzijas un Romas karu iesāka etrusku attālās pilsētvalsts Klauzijas ķēniņš Lars Porsena, kurš bija izziņojos karastāvokli kopš verdzības atjaunošanas Romā, jo viņa valstī visbiežāk iebruka romiešu vergu mednieki. Viņš lika sasaukt Ettrurijas ķēniņu sanāksmi, kurā aicināja kopīgiem spēkiem sākt karu un pakļaut Romu, nodibināt tajā ettrusku kārtību, kamēr konsuli ir aizņemti ar tautas dumpja savaldīšanu, jo tieši šis dumpis varētu nest uzvaru ettruskiem.
Vejā tajā laikā valdīja Tarkvīniji, kuri bija Romas Tarkvīniju radinieki un cerēja atrisināt Romas problēmas caur L.Juliju Brutu, kāpēc netika izsludināts kara stāvoklis un ķēniņa karaspēks netika gatavots karam, taču Veju ķēniņš atvēlēja Tibrai tuvos novadus, kuri bija reti apdzīvoti, purvaini un mežaini, kara darbībai pret Romu.
Arī Volsinas un Falēras ķēniņi nebija gatavi karam, bet atļāva izvest Klauzijas karaspēku cauri savām teritorijām.
Tad Lars Porsena vairs nekavējās, ieveda savu vairāku tūkstošu vīru lielos kavalērijas, šķēpnešu un strēlnieku pulkus Veju teritorijā, tumšā naktī negaidīti un klusām forsēja Tibru un izkāpa salā pretī Kapitolija kalnam. Tālāk jau bija nieka lieta pāriet pa akmens tiltu, kas savienoja Romu ar salu - galveno bagātnieku atpūtas bāzi, un aplenkt pilsētu no visām pusēm. Pilsētā vēl neiebruka, aplenkumu noturēja gandrīz mēnesi, lai piespiestu konsulus un senātu piekāpties. Par uzbrukumu aplencējiem nebija ko domāt, jo vajadzēja vispirms tikt galā ar tautas dumpi. Šajos apstākļos iestājās bads, kura dēļ nemierniekiem pievienojās arvien augstāku cenzu sabiedrības slāņi.
Porsena ķērās pie sava scenārija otras daļas. Viņš iesūtīja Romas galmā par liktoriem un klientiem pārģērbtus vīrus, kuru uzdevums bija nogalināt abus pretorus, iesēdināt valdnieka krēslā diktatoru no Tarkviniju klana, atjaunot tarkvinus patriciešu kārtā, varu nodrošināt ar karaspēka ievešanu pilsētā pa sūtņu atvērtajiem pilsētas vārtiem. Pašā notikumu karstumā ieradās marsu kavalērija un bez savstarpējas vienošanās mēģināja ielauzties pilsētā.
Tālākie notikumi ir neskaidri un samudžināti. Senrakstos teikts, ka valdnieki slēpušies katakombās. Tāpēc kļūdas dēļ esot nogalināti divi liktori, kuri pārģērbušies par pretoriem un bijuši tiem tuvi izskatā. Patrīcijs Gajs Mucijs esot stādījies priekšā Porsenam kā pārbēdzējs un vecākais priesteris, kurš zinot, kur slēpjoties valdnieki. Pie tam viņa pusē esot 200 bruņotu jaunekļu, kuri iesaistīšoties cīņā par L. Tarkvīnija atjaunošanu patriciešu kārtā un iecelšanu par ķēniņu. Tā kā Gajs Mucijs apliecināja teikto ar zvērestu, iegrūzdams kailu roku ugunī, Porsena piekrita sadarboties. Tā nu tika atvērti visi Romas vārti, porsesenieši un marsi iegāja un iejāja pilsētā. Tīri formāli tika nokārtota viltus karaļa iecelšana. Taču iebrukumam bija tā priekšrocība, ka romieši izklīda pa mājām, aktīvākie bēga prom no Romas.
Kad teātris bija nospēlēts, romiešu leģioni izgāja aiz pilsētas vārtiem. Porsena nevēlējās asins izliešanu un lika saviem vīriem organizēti atkāpties aiz Tibras. Pa to laiku Romā iestājās vecā kārtība, taču Tarkvīniju dzimta tika atjaunota patriciešu kārtā, izmaksājot asos pilnu konfiscētās mantas vērtību. Veju Tarkvīniji svinēja uzvaru, jo nu Romā pie varas bija jau divi ettrusku pārstāvji. Iestājās šķietams miers, jo izbeidzās vergu medības un laupīšanas, atjaunojās tirdzniecība. Arī romietes priecājās, jo bija izcīnījušas pilsoņu tiesības un likumu, ar kuru tika likvidētas vīru un tēvu tiesības izturēties pret meitām un sievām kā pret verdzenēm, tika noliegta daudzsievība, noteikti sodi par laulības pārkāpšanu. Priecājās arī proletārieši un vergi, jo jaunais likums noteica bargus sodus par sievu, meitu, Romas pilsoņu, klientu, plebeju un vergu nogalināšanu, kā arī par laupīšanu un vergu gūstīšanu. Vergus drīkstēja iegūt vienīgi karā vai iepērkot (561).